Domas par hipotekāro kredītu, vai kredītu kā tādu - man vienmēr ir uzdzinusi zosādu. Vecmodīga vai konservatīva, bet labāk kādu laiku pakrāju un tad mierīgu sirdi nopērku, ko gribu.
nu jau kādu laiku saprotam, ka nesakrāsim. Ka, lai pārvērstu vasarnīcu par māju ir vajadzīga nauda, ko tuvā nākotnē nevaram sakrāt.
..un tad sākas domas, plāni un aprēķini par hipotekāro kredītu, kas uzdzen vieglas trīsas - tādas patīkamas, jo tas noved pie domas, ka beidzot varētu sākt kustināt lietas un kādreiz dzīvot pašiem savās mājās.
Tas tādas pārdomas, skatoties uz tukšajām kastēm, kuras drīzumā jāpiepilda un īsti vēl nezinot, kur dzīvošu piem, pēc mēneša.
1 komentārs:
Esmu kaut kā tā audzināta, ka jāiztiek ar to, kas ir un jāaizņemās arī nav. Dzīves skola mācījusi arī to, ka aizdot nevajadzētu, ja vienīgi nav vēlme atbrīvoties no kāda drauga. Pēdējais parādnieks bija manis tā dēvētais "simtlatnieks" - puisis, kuram aizdeva aiz labas sirds draudzenes muguras ārstēšanai. Gribēja jau vairāk, bet 100 Ls bija manas "bankas" limits. Lieki piebilst, ka tos savus 100 Ls vairs neesmu redzējusi un, saraujot visas saites ar šo ģimeni, sarāvu arī parādsaistības. Teicu, ka atdāvinu tos 100 latus, jo mūžīgi lūgties un atgādināt par sevi ir tik pazemojoši. Vēl lieki piebilst, ka puisis kaut reizi būtu izrādījis kādu zīmi, ka es šo naudu varētu dabūt.. nē... tajā laikā viņš bauda dzīvi uz pilnu klapi un staigā pa koncertiem.
Līdz ar parāda atlaišanu, atlaidu arī viņu. Nu man ir par vienu draugu mazāk.. dabīgā atlasae, vai?
Tā kā ja aizņemsies, neaizņemies no draugiem, tie vēl noderēs remontu viecot!
Ierakstīt komentāru