sestdiena, marts 20, 2010

# 45 izrāde "Tētis"


šīs izrādes ideja ir līdzīga "Alu cilvēkam" - principā, tā bija Jarāna monologs, reizēm saruna ar skatītājiem.

Protams, brīžiem smējos līdz asarām un nespēju pārstāt, un tie nebija joki, kurus varētu te atstāstīt, jo tie bija balstīti uz lielisko aktierspēli... Taču visumā, man šķiet, ka izrāde nedeva tādu smieklu devu kā piem. "Alu cilvēks".

Vienīgais, kas man sagādāja prieku bija tas, ka izrādē sieviete/vīrietis katrs tika parādīts kā pilnīgs p**, tāds, kurš neko nesaprot un tai pat laikā, tas pats tika pagriezts uz otru pusi un tika pateikts, cik šis cilvēks daudz ir izdarījis un ir lielisks. Neviens netika nolikts :)

p.s. Rūdis saka, ka noteikti drīzumā būšot arī izrāde "Mamma" :D
p.p.s. šajā izrādē bija vērojams topošo vecāku īpatsvars :)

# 51 "Trīs draugi"


"Par jaunu nav nekad, tikai vienmēr par vecu.." tā būtu jāsaka man attiecībā uz grāmatas izlasīšanu.

Skolas gados man šī klasikas grāmata gāja secen, jo bija laikam tik superīga skolotāja, ka atļāva nelasīt.

Mani kādu laiku jau tirda vēlme izlasīt dažas visiem izlasītās un zināmās grāmatas. Tā nu Laura, man šo grāmatu burtiski iesvieda rokās "netīšām" un teica, ka varu izlasīt - SĀKU AR'!

Pirmais, ko nācās secināt ir tas, cik liela atšķirība ir valodā tajos laikos un mūsdienās, sen jau esmu atradinājusies lasīt šāda tipa grāmatas. Tās nav ne labākas, ne sliktākas - bet citādākas.

Valoda īpaši bija tā, kas radīja to sajūtu. tāda citādāka, senlaicīga :)

..tāpat lasot grāmatu, aizdomājos par dažām lietām.
par to, kāpēc mēs tik reti izdaram kādu labu darbu svešam cilvēkam. Vai tad mums ir tik grūti piedāvāt tantiņu kkur aizvest, vai panest viņas smagos maisiņus? vai kādam garāmgājējam uzsmaidīt tā, ka viņš visu atlikušo dienu grib smaidīt. Tas taču nav grūti, bet mēs to nedaram. Un kāpēc? lai nebūtu muļķīgi? lai asargātu sevi? lai steigtos tālāk savās gaitās un neizjauktu ritmu? Nezinu...

..bet par romānu... ir interesanti lasīt romānus, kurus ir sarakstījuši vīrieši - tie vienkārši ir citādāki, tie ir no cita skatu punkta. tajos var uzzināt daudzas lietas, kuras nekad neuzzinātu sieviešu romānos. Un tas man patīk :)

..un vispār "Savādi! Kādēļ šādiem un tādiem cilvēkiem ceļ piemineklus, kādēļ ne mēnesim, puķei vai kokam?"

grāmatu uz beigām lasīju ar tādām pašām cerībām kā katru dienu dzīvoja galvenie varoņi, un tāpat kā grāmatas beigās viņu cerības tika sadragātas, arī manas cerības uz labām grāmatas beigām bija sadragātas....

piektdiena, marts 19, 2010

# 78 Dots devējam atdodas

Stāvēju pie luksafora no cirka uz staciju un skaitīju līdzi luksafora skaitītājam tās sekundes, kas vēl jāstāv un jāgaida. Pamanīju puisi, kas stāvēja uz sadalošās saliņas un spēlēja akordeonu.
Skatījos uz puisi, uz sekunžu rādītāju, uz peļķēm, uz akordeonu un domāju simtiem dažādu domu, kad aizdomājos arī par to, kāpēc puisis šitik sliktā laikā stāv un spēlē? Un tad es atcerējos arī to, ka manā 101 lietas sarakstā ir taču punkts „iedot naudu ubagam vai ielu muzikantam”.

Cik bieži esmu gājusi visiem šiem cilvēkiem garām, bet ne reizes neesmu iedevusi naudu – ne tāpēc, ka būtu žēl naudas. Es pat nezinu kāpēc... es tiešām nezinu...
Drīzāk ir bijis neērti dot to naudu, varbūt ir licies - „ko tad es te dažus santīmus iedošu”... Bieži savukārt, pārņem domas par to, ka es taču nevaru iedot visiem – tad kāpēc vienam iedot un otram tur 5 metrus tālāk neiedot.. Pēc kāda principa viņus šķirot un izvēlēties, kuram iedot? Citreiz ir bijis slinkums vai auksti stāties un sākt skaitīt savu naudu. Taču sirds lielākoties vienmēr ir žņaugusies, ejot garām.

Tā arī nezinu, kas bija tas, kas mani beidzot pamudināja to naudiņu iedot tieši šoreiz – vai tas, ka man likās – tik sliktā laikā nav jāstāv uz ielas un jāspēlē, vai tas, ka man šis punkts vēl nebija izpildīts, vai tas, ka man bija laiks stāvot pie luksafora sagatavot naudu, taču es to izdarīju. Un iekšējā gandarījuma vietā es saņēmu kaut ko daudz, daudz vairāk.

Divu sekunžu laikā, kopš iemetu santīmus futlārī, šis puisis sāka spēlēt man tik mīļo un īpašo Amēlijas dziesmu. Gāju un klausījos burvīgajos akordeona ritmos, sajutu vieglas trīsas ķermenī un pat asaras acīs. Tas bija skaisti.

Tā arī nezinu, kādēļ puisis pēkšņi sāka spēlēt tieši to dziesmu, taču tā man lika pasmaidīt un visu atlikušo ceļu vilcienā sēdot savās ausīs dzirdēt skanam šo burvīgo melodiju :)

Dots devējam atdodas!

ceturtdiena, marts 18, 2010

# 65 skolas braukšanas eksāmens


Tā...
beidzot ir pirmais posms pārvarēts - skolas braukšanas eksāmens nokārtots. Ju huu! :)

iepriekšējā dienā man bija ierastā braukšana un jau tad pieļavu virkni kļūdu un nespēju uztvert to, ko man instruktors saka... bija jau manāms satraukums. Taču, kad pienāca nākamā diena - es nezināju, ko darīt, lai tikai nebūtu par to jādomā... :D

ejot uz nodarbību, es pat pamanījos aizdomāties par to ar kādu ātrumu var braukt dzīvojamā zonā - ar 20 vai 30 km/h. un kaut Tu nosit mani ne par ko nespēju atcerēties, zvanīju Rūdim :D:D

Eksāmens sākās ar to, ka izrunājām visu svarīgo ar inspektoru un viņš teica, ka varu sākt braukt...
es jau ieliku pirmajā ātrumā, parādīju pagriezienu un spogulī skatījos un gaidīju, kad varēšu sākt braukt - un dzirdu no inspektora "Tikai mierīgi un bez stresa!" - tas mani satrauca vēl vairāk, tomēr mēģināju braukt, bet nesapratu, kas par lietu - protams, aiz satraukuma mēģināju braukt ar visu roceni. Tāpēc arī bija tas komentārs - bez satraukuma :D:D

tad sākām braukt - neminēšu to cik jocīgi ir visi tie ātruma pārslēgi, pagriezienrādītāju tikšķi, pedāļi un citas lietas..

Taču tālāk pie kļūdām
4 punkti par manu ierasto stiķi-niķi... nu jau instruktors ir nedaudz izmācījis mani, bet man vienalga liekas, ka ja vien līkums nav ļoti, ļoti šaurs es varu tajā izbraukt ar visiem 40 km/h. šoreiz ar šādu ātrumu braucu no Akmens tilta uz 11. Novembra krastmalu. Man jau likās, ka es visu kontrolēju un ātrum ir OK :D ja vajadzētu - piebremzētu taču :D un vispār vai tad CSN ir minēts ar kādu ātrumu jāiebrauc līkumā vai krustojumā... tā ka šī ir lieta, kur nav brīnums, ka iekritu.. :D
4 punkti dabūju arī par to, ka noslāpu stājoties. Inspektors bija mani ievedis Maskačkā, kur nekad nebiju braukusi, skatos, ka man jādod ceļs, bet redzu, ka tā masīna vēl tālu un varu paspēt.. tomēr pa tām dažām sekundēm paspēju jau apdomāt to, kur man būtu jāstājas, ja tomēr izdomātu palaist to mašīnu, izdomāju arī to, ka varbūt būtu jāapstājas un jāpalaiž no tāda viedokļa, ka inspektors citādi varbūt nemaz nesapratīs, ka es pamanīju zīmi "Dodiet ceļu!" un vēl paspēju atcerēties instruktora mūžīgos aizrādījumus par to, ka man vienmēr gribas izbraukt kādam pirms degungala ārā... (šoreiz gan pilnīgi noteikti būtu paspējusi, jo arī man bija ātrums un tai otrai mašīnai ātrums bija mazāks, jo nāca no līkuma) - taču izdomājos dažās sekundēs visas šīs domas - pieņēmu lēmumu, ka tomēr jābremzē - un nobremzēju ar... Un ja godīgi - tad tajā stresa pat nepamanīju, ka esmu noslāpusi un nesapratu, ka inspektors pateica "Ka noslāpt jau nu gan nevajadzēja" - un tikmēr arī pagrieza atslēgu aizdedzē.
par šiem 4 punktiem man sirds īpaši sāp, jo kā tā var - noslāpt ar dīzeli stājoties?? esmu pāris reizes noslāpusi ar benzīnu uzsākot braukšanu luksaforā, kad redzu, ka aiz manis mašīnas jau grib braukt, un vienreiz ar mācību dīzeli, kad luksaforā aizsapņojos un vnk atlaidu sajūga pedēli.. Bet šitā.. vnk spiežot uz bremzēm nedomāt par sajūgu. Sāp sirds! :D
un 1 punkts par nolādēto pagrizienrādītāju, kuru vienmēr un visur esmu rādījusi un kur reizēm par instruktors ir teicis, ka šoreiz nebija obligāti jārāda - tad šoreiz man par pagriezienu ar pilnīgi viss aizmirsās, kamēr es tuvojos Mūkusalas aplim, skatījos uz mašīnām, domāju ar kādu ātrumu izbrauk vai tomēr pilnībā apstāties, neskatoties uz to, ka mašīnu nav, un galvenais nenoslāpt... un protams, esmu jau uz apļa, kad izdzirdu frāzi "uzbraucot uz apļa pagrieziens nav jārāda?" Man tajā brīdī bija pilnīgs šoks un neizpratne par to, ka es to neezsmu izdarījusi.. es taču parasti rādu :D:D

..tā nu gāja man eksāmenā, atbraucām un inspektors sāka zīmēt, stāstīt
4 punkti te, 4 pukti tur, 1 punkts te un Kā man sirds salēcās, kad ieraudzīju, ka viņš vēl raksta 9 - tajā brīdī man neinteresēja par ko man tie 9 punkti, bet vnk sapratu to, ka esmu izkritusi.. taču izrādās tie deviņi ir kopsumma un eksāmens ir ieskaitīts!

patiesībā priecājos, ka manā autoskolā bija jāliek šis skolas braukšanas eksāmens, kas citur jau ir atcelts, tikai tāpēc, ka tā ir sava pieredze.. un varbūt varu cerēt, ka CSDD eksāmenā satraukums būs nedaudz mazāks, kaut vai tikai tāpēc, ka viens jau izciests :D

..kad izkāpu no mašīnas un zvanīju Rūdim, lai pateiktu jaunumus - protams, ka sāku raudāt... Man tā parasti ir pēc liela sasprindzinājuma, kad tas ir beidzies - tad asaras sprūk vaļā :D:D tā arī šoreiz.. raudu un nevaru neko pateikt, Rūdis saka "Nekas! es arī ar pirmo reizi nenoliku! nesatraucies", bet es knapi caur šņukstiem spēju atbildēt, ka noliku gan

Tā lūk man gāja :)
Tagad tik jāsamācās teorija - jānokārto skolas teorētiskais eksāmens un tad jāpiesakās CSDD uz eksāmeniem.

ne tikai mazi bērni izsauc smieklus



Vakar kārtojot māju atradu vienu aprakstītu lapiņu, tas bija Rūda rokraksts - prasīju viņam, kam tas domāts. Viņš teica, ka laikam braucot ceļojumā uz Portugāli rakstījis, ko jāņem līdzi - bet saraksts mūs abus līdz asarām nosmīdināja, īpaši šis:


Zeķes - visas, kas pa pāriem
apenes - visas, kas ir

pirmdiena, marts 15, 2010

PARĪZĒ VARĒTU ARĪ ATGRIEZTIES

sēžu un rakstu maģistra darbu.. cenšos rakstīt, jo ik pa laikam domas novirzās kur citur - brīžiem pie svarīgām lietām, brīžiem pie patīkamām...

tieši tā rakstot maģistra darbu aizdomājos par Parīzi, par to, cik ļoti gribētos tur vēlreiz aizbraukt.. vēlreiz izbaudīt tās ielas, to atmosfēru un sajūtas... pati nesaprotu - kā rakstot maģistra darbu var vispār aizdomāties par Parīzi, bet es aizdomājos un atmiņas silda, bet manas domas pārtrauca sauciens no lejas, ka man ir pienākusi pastkarte.
Tas taču pilnīgi skaidrs no kurienes ir atceļojusi pastkarte - no Parīzes ar dažiem vārdiem "PARĪZĒ VARĒTU ARĪ ATGRIEZTIES. VAI NE"



vai tas nav zīmīgi? vai tas nav vairāk nekā interesanti - piebildīšu to, ka, ja arī Aija bija minējusi, ka gribētu vai plāno brīvdienās uz turieni aizbraukt, es to sen bijusi palaidusi garām un pavisam aizmirsusi. Aijai taču bija jābūt Madridē.. un brīdī, kad domāju par Parīzi viņa man atsūta pastkarti no Parīzes.

..un tik un tā - gribētos atkal būt Parīzē.. :)

piektdiena, marts 12, 2010

tik tiešām

..man šķiet, ka es reizēm jūtu kā "viņš" nošķaudās

trešdiena, marts 10, 2010

gribas smaržot


pēdējās dienas tik ļoti gribas smaržot... laikam tāpēc, ka pavasaris jau dvēseli pārņēmis, bet vēl nesmaržo - ne ceriņi, ne zāle, ne citi pumpuri.. nekas vēl nesmaržo pēc pavasara - tāpēc gribas smaržot pašai... ja vēl varētu smaržot pēc pavasara, nevis pēc smaržām.. Mmmm...

foto no filmas "Parfīms" plakāta

labāk par zvaigznēm

Vai esmu kādreiz stāstījusi, cik ļoti man patīk tumsā staigājot pa pilsētu pacelt acis uz augšu un ieraudzīt tur lidojam kaijas?...
Uz melno debesu fona, pilsētas gaismas apstarotas – tās izskatās tik fantastiski... es teiktu neaprakstāmi. Tāpat kā vārdos nevar ietērpt to sajūtu, kad Tu pacel acis un vēro zvaignes, tāpat nevar izstāstīt kā tas ir vērot kaijas lidojam naktī virs apgaismotas telpas.
Tas ir daudz labāk par zvaigznēm.

Pardomu haoss

Es pat nezinu vairs ko pateikt, jo pēdejās dienās pa galvu šaudās tik daudz visādu domu, ideju, pārdomu un jaunatklājumu - par visiem gribas uzrakstīt.. bet nesanāk... eju pa ielu un idejas, idejas kā mājas, kā lastekas vai citas kā mašīnas.. bet tiklīdz esmu pie datora - mājās vai darbā, tā ir miers... pārdomu haoss tiek aizstāts ar darbiem un nedarbiem.. un viss aizmirstas... tas viss tiek atlikts uz velāku, kad būs brīdis to smuki uzrakstīt - un še - ir jau tik daudz sakrājies, ka vairs nespeju saprast

Foto no http://www.genetologisch-onderzoek.nl/index.php/33/beeldende-kunst/

..pilnīgs haoss iestājies..