# 78 Dots devējam atdodas

Stāvēju pie luksafora no cirka uz staciju un skaitīju līdzi luksafora skaitītājam tās sekundes, kas vēl jāstāv un jāgaida. Pamanīju puisi, kas stāvēja uz sadalošās saliņas un spēlēja akordeonu.
Skatījos uz puisi, uz sekunžu rādītāju, uz peļķēm, uz akordeonu un domāju simtiem dažādu domu, kad aizdomājos arī par to, kāpēc puisis šitik sliktā laikā stāv un spēlē? Un tad es atcerējos arī to, ka manā 101 lietas sarakstā ir taču punkts „iedot naudu ubagam vai ielu muzikantam”.

Cik bieži esmu gājusi visiem šiem cilvēkiem garām, bet ne reizes neesmu iedevusi naudu – ne tāpēc, ka būtu žēl naudas. Es pat nezinu kāpēc... es tiešām nezinu...
Drīzāk ir bijis neērti dot to naudu, varbūt ir licies - „ko tad es te dažus santīmus iedošu”... Bieži savukārt, pārņem domas par to, ka es taču nevaru iedot visiem – tad kāpēc vienam iedot un otram tur 5 metrus tālāk neiedot.. Pēc kāda principa viņus šķirot un izvēlēties, kuram iedot? Citreiz ir bijis slinkums vai auksti stāties un sākt skaitīt savu naudu. Taču sirds lielākoties vienmēr ir žņaugusies, ejot garām.

Tā arī nezinu, kas bija tas, kas mani beidzot pamudināja to naudiņu iedot tieši šoreiz – vai tas, ka man likās – tik sliktā laikā nav jāstāv uz ielas un jāspēlē, vai tas, ka man šis punkts vēl nebija izpildīts, vai tas, ka man bija laiks stāvot pie luksafora sagatavot naudu, taču es to izdarīju. Un iekšējā gandarījuma vietā es saņēmu kaut ko daudz, daudz vairāk.

Divu sekunžu laikā, kopš iemetu santīmus futlārī, šis puisis sāka spēlēt man tik mīļo un īpašo Amēlijas dziesmu. Gāju un klausījos burvīgajos akordeona ritmos, sajutu vieglas trīsas ķermenī un pat asaras acīs. Tas bija skaisti.

Tā arī nezinu, kādēļ puisis pēkšņi sāka spēlēt tieši to dziesmu, taču tā man lika pasmaidīt un visu atlikušo ceļu vilcienā sēdot savās ausīs dzirdēt skanam šo burvīgo melodiju :)

Dots devējam atdodas!

# 78 ziedojumi

vakar pazvanīju un ziedoju arī daļu savas artavas bērniem, kuriem šai dzīvē nav paveicies ar mājām, mīļiem vecākiem un citām lietām...
pašai asaras birst... es bieži vien nepalīdzu, jo man ir grūti - man birst asaras un sāp sirds, ka ir tik daudzi, kuriem vajadzīga palīdzība, bet es nevaru visiem palīdzēt... :(

..tomēr šo punktu vēl nelikšu kā pabeigtu - jo nodefinēts man tas ir nedaudz citādāk - līdz ar to jāiedod naudiņa vēl kādam uz ielas ;)