trešdiena, oktobris 17, 2012

Madaras Gulbis personālizstāde

neesmu mākslas cienītāja un pazinēja, lielākoties uz mākslas darbiem paskatos - skaisti vai nav skaisti un viss... īpašas izjūtas no manis reti, kad varētu sagaidīt pie kāda mākslas darba. Taču šodien notika brīnums.
No rīta skrēju uz darbu pa vienu no saviem ierastajiem ceļiem, ar nodurtu galvu, skatoties zem kājām... un tad vienā no sānskatiem pamanīju skatologā kaut ko ļoti skaistu. Gribējās apstāties un paņemt to siltumu un maigumu, kas tur bija. Tā bija A.Sūnas mākslas galerija, kurā šobrīd notiek Madaras Gulbis personālizstāde "VASARA... sajūtas..." un darbs "Mežs", kas bija ielikts logā mani tiešām apbūra. Parasti pie līdzīgiem darbiem es nodomāju - "es jau arī tā varētu", tad pie šī darba gribējās pakavēties ar pusatvērtu muti. Brīinums ir viss, ko es varu pateikt. Un es pat nesaprotu, kas mani šajā darbā tik ļoti ir aizgrābis.. bet, ja es varētu atļauties, man tas mājās stāvētu pie sienas :)
Vienkāršiem vārdiem runājot - SKAISTI :)


bilde no mobilā telefona garām skrienot un no Madaras Gulbis lapas

Vientulība tīmeklī


Par pašu grāmatu daudz nestāstīšu - iepazīšanās interneta čatā, sarunas, atkarība vienam no otra, iemīlēšanās un satikšanās...


Lasīju šo Januša Leona Višņevska romānu un iesākumā ilgi gaidīju, kad man kļūs interesanti, sākumā šī grāmata mani nespēja aizraut. Beigas vispār labāk nebūtu lasījusi - pēdejo nodaļu vai vismaz Epilogu jau nu noteikti. Savukārt, pārējā grāmatas daļā es dzīvoju. Likās, ka izjūtu un piedzīvoju katru mirkli un niansi kopā ar varoņiem. Man pat liekas, ka brīžiem bija sajūta, ka dzīvoju citādāk, elpoju un skatos uz lietām citādāk.

Šī ir otrā Višņevska grāmata, ko es izlasīju un es šo rakstnieku sāku iemīlēt - dēļ inteliģences. Man patīk kā viņš bez mīlestības jūtām un pārdzīvojumiem pa vidu sniedz ļoti daudz noderīgas vai interesantas informācijas, it kā pilnīgi nesaistīti ar tēmu, tai pat laikā tik ļoti neatņemami no visa pārējā.

Taču pēc gramatas izlasīšanas manī radās daudz pārdomu. Vienmēr esmu skeptiski skatījusies uz jebkādiem sānsoļiem un dēkām, vēl jo vairāk - nesaprotu un neatbalstu cilvēkus, kas nomaina savas ilgstošās un stabilās attiecības, "kurās ir iestājusies rutīna" ar jaunu aizraušanos. Tajā ārprāta un iemīlēšanās fāzē neapjaušot, ka rutīna ar laiku iestājies arī jaunajās, tik ļoti skaistajās un romantiskajās attiecībās.
Un vai tas ir normāli visu laiku skriet pēc jaunas aizraušanās?
Taču šī grāmata man mazliet sagrozīja pamatu zem kājām un manu pārliecību, un nostāju. Jo man tagad ir radies jautājums par to, ka bieži dzīvojam un ikdienā samierinamies ar daudz ko. It kā ir lietas, kuras paciešam un pieņemam vienu dienu, otru. Nekas traks. Taču, ja skatās uz aizvadītajiem gadiem un dzīvi un tā visa ir aizvadīta ar vienu vienīgu samierināšanos ar domu, ka "viņš jau mani mīl", "viņš mainīsies" un citām līdzīgām.
Vai tas ir normāli? Vai tā nav izniekota dzīve ar sevis nemitīgu muļķošanu?

Kur ir tā robeža, kad jāpārstāj nemitīgi dzīties pēc kaut kā labāka, skaistāka un jāapstājas, jāatver acis un jāiemīl tas, kas man ir -  tepat un tagad. Un kur ir robeža, kad jāsaņemas, jāizkāpj no savas ierastās komforta zonas un jātiecas pēc kaut kā labāka.
Vai tāda robeža vispār ir? Un vai cilvēki parasti nedzīvo vienā vai otrā galējība un reti kurš spēj atrast līdzsvaru starp abām.

Varbūt ir jāaizmirst par to, ko citi teikts vai padomās un jāļaujas mīlestībai, bet varbūt otrs ir jāpieņem un jāiemīl tāds kāds tas ir. Kā nu tur īsti ir?