piektdiena, aprīlis 30, 2010

#45 balets "Žizele"

pateicoties Lauras gādībai, vakar bijām baletā. un neskatoties uz to, ka jūtos visai kulturāls cilvēks :D nācās secināt pāris lietas:

1. baletu apmeklējot noteikti jāiegādājas programmiņa, jo no viņu deju soļiem es nespēju iztulkot to, ka tas patisībā ir par zemnieku pārģērbies princis, vai to, ka Žizele mirst no tā, ka viņai dejojot apstājas vājā sirds, nevis aiz mīlestības salūst vai vēl jo vairāk 2. celienā esošo vilu uznācienu. Redz vilas esot to meiteņu dvēseles vai rēgi, kas pirms kāzām esot nomirušas... interesanti ppēc kā man tas bija jāizsecina :D

2. izrādās tās baleta kurpes ir ar papēžiem, kuri skan.. man likās ka čībiņas un vispār nevar dzirdēt, ja viņi lec...

3. izrādes laikā netiek pateikts neviens vārds :D nu ja - tas ir balets

..bet kopumā, prieks, ka apmeklēju šo baleta izrādi, jo tik tiešām sen nebiju bijusi.. bez tam abi cēlieni bija interesanti. katram bija sava odziņa...

un izrādās Latvijā dejo baletu japāniete Juka Mijake, kurai šoreiz bija galvenā loma.

tas patiesībā pozitīvi pārsteidz, jo izrādās citiem mūsu valsts šķiet gana pievilcīga un ir cilvēki, kas ne tikai bēg no Latvijas, bet gluži otrādāk - atbrauc, lai te strādātu un dzīvotu :)

# 65 ar tiesībām kabatā


Beidzot esmu to izdarījusi un beidzot arī man ir laiks par to uzrakstīt :)

ja neskaita to, ka skolas teorētiskā eksāmena kārtošana mani spēja iedzīt mazvērtības kompleksos, jo tikai laikam ar 5.to reizi man izdevās to nokārtot ar pieļaujamo vienu kļūdu, tad visi pārējie eksāmeni- skolas braukšana, CSDD teorija un CSDD braukšana man gāja kā pa sviestu - un viss tika nokārtots ar pirmo reizi.

tiesa gan - daudz arī tās braukšanas ar instruktoru ir bijušas - pavisam 34 nodarbības.
labi - varu taisnoties, ka man katra braukšana ilga vidēji stundu, nevis pusotru stundu, jo ņēmu tās pusdienlaikos.. varu taisnoties, ka bez instruktora, ar Rūdi biju pie stūres sēdējusi mazāk par desmit reizēm... tomēr pati apzinos, ka process nedaudz ieilga, jo pirmā braukšanas nodarbība, ja nemaldos bija jau novembrī. Tātad - gandrīz pusgadu mācījos.

CSDD teorijas eksāmens salīdzinot ar skolas teoriju, likās ļoti vienkāršs.. tomēr, manam blakussēdētājam, kur testu pildīja visas pieļaujamās 30 minūtes un pieļāva vismaz desmit kļūdas - tā viss laikam nešķita.

ar braukšanas eksāmenu bija citādāk... Stresa bija daudz vairāk... mazliet stresiņš noplaka, kad ieraudzīju, ka vairums inspektoru ir jauni čalīši. Tajā brīdī, man likās, ka nebūs tik traki - un viņi taču sapratīs :D
tomēr sagaidot savu kārtu un satiekot manu inspektoru, nācās nedaudz vilties, jo kungs bija gados, ar inspektoram raksturīgu attieksmi un sejas izteiksmi, līdz ar to satraukums atkal atgriezās.

Par laimi brauciens līdz figūru laukumam netiek vērtēts. It kā jau noteikumus nepārkāpu, tomēr braukšanas stils bija ļoti saraustīts, bremzes, ātrums, sajūgs - tas viss likās vēl jūtīgāks nekā manai jūtigai opelītei, nemaz nerunājot par lielo, masīvo dīzeļa audi uz kura biju apguvusi visus pamatus.

Laukumu man izdevās izbraukt, pateicoties tam, ka no rīta ar Rūdi iegriezāmies tuvumā esošajā laukumā un es visu atkārtoju, jo viss protams, bija aizmirsies. laukumā gaidot, kad atbrīvosies garāža, izdevās no inspektora noskaidrot, ka ja es pieļaušu kādu kļudu eksāmena laikā, viņš man par to nepaziņos... Es varu nobraukt visu eksāmena laiku un tikai pašās beigās uzzināt, ka neesmu nokārtojusi eksāmenu - tas protams, iedzina vēl dziļākā panikā un satraukums par to vai izdosies nokārtot eksāmenu. Satraukums noturējās līdz pēdējam brīdim, kad viņš parakstīja papīru un teica, ka eksāmens ir nokārtots, jo kopumā braucu labi un kļūdas neesot pieļāvusi.
Atzīšos, ka taisnā ceļā devos - nevis uz kasi, lai samaksātu par apliecības iegūšanu, bet gan uz tualeti, lai izraudātos un tiktu vaļā no uzkrātās spriedzes.. nu esmu es tāds cilvēks, ka raudu tikai par labām lietām... ja eksāmenu nenokārtotu, neviena asara pat nenobirtu..

Ja intereses pēc paskaitītu, cik izmaksāja manas tiesības, tad aptuveni, tas izskatītos šādi:

teorija un dokumentu noformēšana autoskolā GROSS Ls 59
pirmā palīdzība Ls 22
braukšanas nodarbības 34*10 Ls = Ls 340
maksa par figūru laukumu izmantošanu ~ Ls 5
skolas braukšanas eksāmens Ls 11
skolas teorijas eksāmeni 3*5 Ls = Ls 15
csdd teorija Ls 8,88
csdd braukšana Ls 21
apliecības izgatavošana Ls 15,50
____________________________________
KOPĀ gandrīz 500 LATU tika iztērēts šīs burvīgās sajūtas iegūšanai

bet man liekas - tas ir to vērts. tagad varu viena iesēsties mašīnā un aizbraukt, kur sirds kāro :)

skaistuma etalons laikam ejot


Vienu dienu epilēju kājas un vecmamma to ieraugot bija šokā.
sāksim jau ar to, ka tas taču esot sāpīgi - raut matus ārā...
tad vēl, kam tas vajadzīgs?...
un pēc tam taču augs daudz kuplāk un spēcīgāk un es nespēšu vairs tikt ar tiem matiņiem galā.. utt

viņa teica, ka nespēj iedomāties, ka varētu sev raut matus ārā, arī jaunībā... neviena to nedarīja.. nu kādreiz tik kāda noskuva, un tad nožēloja, jo bija vai nu regulāri jāskujas vai auga viss daudz kuplāk un biezāk :D:D

..un tā nu es domāju par to, ka es savukārt, nespēju iedomāties, ka varētu staigāt ar spalvainām padusēm, kājām, utt,... ieraugot, ko tādu, liekas neestētiski un pašai taču arī tas rada diskomfortu.. un man jau liekas ka varētu vairākus iemeslus uzskaitīt, kāpēc es to daru..

tomēr, ja tā kārtīgi padomā - tie laikam ir kādi skaistuma etaloni, kas liek izveidoties tai izpratnei par to, kā ir labāk un ērtāk, ne tikai skaistāk...

agrāk - sieviete bija "kupla", ja kāda bija kārna kā mūsdienu modele, visi satraucās par viņas veselību un tādas slaidas meitenes lielākoties arī bija slimas ar diloni, uc slimībām.. šodien meitenes jau no mazotnes cenšas neēst, un būt tievas un slaidas.. ir gatavas badoties, ēst to, kas negaršo un svīst sporta zālēs, lai tikai nodzītu kādu lieko kilogramu
agrāk sievietes slēpās zem saulessargiem, jo bālums bija kaut kas cēls un graciozs... tikai zemnieki un zemākas šķiras, kas strādāja uz laukiem visu dienu saulē, bija nodeguši brūni... Mūsdienās savukārt, sievietes skrien uz solārijiem, vasarā stundām ir gatavas dirnēt pludmalē, lai tikai iegūtu brūnu iedegumu
un tāpat ir ar apmatojumu... pavisam senākos laikos tas bija pašsaprotami, un gluži pretēji - kailums bija tas, kas likās nepieņemams..

..un tāpēc nesaprotu - kā un kāpēc laika gaitā šie standarti mainās... es saprotu mūsdienu standartus, un arī man labāk patīk, ja neesmu apaugusi, ja spēju iegūt mazliet brūnāku nokrāsu par ziemas bālumu, un noteikti satrauktos par savu figūru un svaru, ja man būtu par kādiem 10 - 20 kg vairāk

tomēr tas viss ir kāds sabiedrības veidots tēls

pirmdiena, aprīlis 26, 2010

kur pasaule steidzas?

šodien garām ejot iegāju labdarības veikalā "otra elpa" un uzgāju vienu grāmatu, kas izdota 1971. gadā. precīzu nosaukumu neatceros, bet grāmata bija par laulību dzīvi.

intereses pēc pašķirstīju un nācās aizdomāties par cilvēces straujo attīstību? es pat nezinu vai tā to īsti varētu nosaukt.

bet puse grāmatas bija par to, kurā skaidro mūsdienu pamatskolas anatomijas grāmatās izskaidroto - par sievietes un vīrieša organisma būtiskākajām atšķirībām, tad vesela nodaļa par menstruācijām, nu un tad laikam kkas bija par laulību dzīvi, ārpuslaulību sakariem utt

vienvārdsakot - cik gados mani mazbērni zinās visu par sievieti un vīrieti, menstruācijām un izmēģinās seksu?



foto no šejienes

trešdiena, aprīlis 21, 2010

miers, ko sniedz ūdens

Reizēm ir tā, ka sirds ir tik pilna, un tajā pašā laikā – tā ir tik tukša un tajā vairs nav nekā.

Un ūdens ir tas, kurš tādās situācijās vienmēr ir glābis... gara klaiņošana gar ūdens malu spēj dot tādu mieru un spēku.. liekas, ka ūdens jūt Tev līdz.. un pēc tam tas visu aizskalo projām. Varbūt ne visu, bet tik, cik Tev ir bijis laiks tam atdot vai uzticēt.

Šodiena Daugavmalā bija tik ļoti skaists saulriets un tāds miers, kādu es tur ne reizes neesmu jutusi. Klusums un neviena paša.

Rēgu bērns


Izlasīju Soņas Hartnetas grāmatu „Rēgu bērns” un pat nezinu, ko par to visu pateikt. Savā stilā un idejā nedaudz līdzīga „Alķīmiķim” un citiem gara darbiem par dzīves jēgu un laimi, tomēr atzīšos – šī plānā grāmata bija viena no tām retajām, kuru lasot man reizēm bira asaras. Vienkārši bira kā pupas visnepiemērotākajās sižeta vietās, jo varbūt lika aizdomāties. Grāmata par kādas sievietes dzīves gājumu, laimes meklējumiem. „Dzīve ir ilga, bet aizrit kā viens mirklis.” Tāpat arī grāmatas stāstījums aizritēja kā viens mirklis.

Jau aizvakar rakstīju, ka grāmata rosina domāt par lietām, ko dzīvē esi izbaudījis vai sajutis, un ko vēl ne. Un tas viss liek arī aizdomāties par to, vai tas ko saņemam ir tas, ko vēlamies. „Vai dzīve nozīmē samierināšanos ar to, ko var dabūt, ja nevar iegūt to, ko patiešām grib?” Un kā, lai saprot, ko patiešām grib? Man šķiet, es reizēm tiecos pēc lietām vai sapņiem, bet reizēm nesaprotu – vai tas ir tas, ko esmu vēlējusies.

Šī grāmata nav piemērota tiem, kam liekas, ka viņu dzīvē viss ir ideāli un ir sapņu piepildījums, jo izlasot grāmatu – sāk mākt bažas un rodas neizpratne par to, kas ir laime un ko Tu pats vēlies. „Dzīve iet uz priekšu, tās gaita ir strauja, tāpēc uzmanies.Neizšķied laiku kārodama to, ko nevari dabūt.

Vēl bez visa tā, ka grāmata sagrozīja pamatīgi galvu un izpratni par to, kas es esmu un ko es daru? Un kas mani dara laimīgu?, šī grāmata bija ar fantāziju pieskaņu, kas man pēdējā laikā nepatīk. Jūtu, ka nespēju vairs izturēt filmās vai grāmatās nereālas lietas, fantāziju vai iztēli, kas pilnīgi noteikti nav reāla. Tomēr, laikam jāatzīst, ka šīs lietas šai grāmatai palīdzēja būt tādai kāda tā ir. Un es priecājos, ka grāmatu izlasīju, neskatoties uz to, ka iespējams, tā bija grāmatas vaina, ka šodien ik pa laikam man asaras bira pār vaigiem un tagad acis sūrst. Grāmata tomēr bija skaista.

Un vēl es atradu spilgtu citātu savam „žagatas” paradumam, visu vākt. Tas mani nomierināja :D
Man šķiet, ka mantas palīdz cilvēkiem atcerēties nodzīvoto mūžu. Laika gaitā tik daudz kas mainās, tik daudz kas izzūd. Tāpēc ir labi, ja vari paskatīties uz kaut ko tādu, kas bija tur pagātnē un joprojām ir palicis tāds pats. Tu skaties uz šo lietu, pieskaries tai un jūti, ka tā ir tieši tāda pati kā todien, kad kļuva Tev nozīmīga.”

Un te daži citi citādi, kas man likās nozīmīgi:

Tas, ka Tu saņem sliktas ziņas, nozīmē, ka esi dzīvs.

Viņa nesaprata, kā lai rada stabilu laimi no kaut kā tik svarīga, tik sarežģīta, tik neatkārtojama un tik viegli sabojājama kā dzīve.

Pasaulē ir ļoti daudz krāšņumu, bet tos nevar savstarpēji salīdzināt. Katra brīnišķīgā lieta ir brīnišķīga vispārākajā pakāpē, absolūti daiļa. Nav nekā tāda, kas būtu jaukāks par visu pārējo.

Atmiņas gandrīz nekad nespēj sniegt mierinājumu dvēselei.



Mīlestība – viena no tām lietām, kuras šajā dzīvē patiešām vērts ir iepazīt.

Dzīve paredzēta iešanai, nevis stāvēšanai.

svētdiena, aprīlis 18, 2010

DZĪVE IR DĀRGUMS


sāku lasīt Lauras doto grāmatu "Rēgu bērns" un lasot šo grāmatu nācās apjaust, cik daudz brīnumu vēl ir pasaulē, kas nav redzēti un izbaudīti... gan visu varenas lietas, gan nenozīmīgi un ikdienišķi sīkumi... Ikdienišķi kādam, bet ne man...

kāds skatās teleskopā katru dienu, bet es to vēl neesmu darījusi ne reizi
kāds sēž ceļamkrānā kā savā ikdienas darba vietā un nevar sagaidīt darba dienas beigas, bet es priecātos tur pasēdēt...
kāds mikroskopā vēro asins pilienu, bet es vairs neatceros pat kas ir mikroskops...

un tādu lietu ir daudz.. es pat domāju, ka diemžēl visas tās nemaz nevarēs dzīves laikā izbaudīt..

žēl gan

..un tai pat laikā, es apzinos, cik daudz jau esmu redzējusi, baudījusi un sajutusi..
varbūt tas mirklis portvīna darītavā, ar glāzi sena portvīna pie lūpām ir nekas īpašs.. bet tas ir palicis atmiņā...
vai bērnu dienās laukos iekārtotais štābiņš, kas bija tik izlolots
vai tie mirkļi, kad varēju atļauties sēdēt uz dambja malas un vērot upes plūdumu..

kā man tā visa pietrūkst, tie ir dzīves mazi kristāla gabaliņi, kurus var glabāt pie sevis :)

sestdiena, aprīlis 17, 2010

gribas iesēsties blogā un braukt


tik ļoti gribas te iesēsties kā tādā vilcienā un braukt visam garām... nekāpt ārā un nebraukt uz kādu vietu... vnk sēdēt vilcienā un braukt - skatīties kā cilvēki kāpj iekšā un ārā, skatīties kā ainas skrien gar logu..

sēdēt un vnk būt...

tieši tāpat man gribas tagad sēdēt un rakstīt - rakstīt par lietām un nelietām, par domām un nedomām... vnk sēdēt un rakstīt - ne sev, ne kādam citam... tik tāpat...

..bet nē -nevar jau tā... maģistra darbs redz jāpabeidz...

tādēļ nevaru sagaidīt dienu, kad darbs būs iesiets un nodots un man vairs tam nebūs jāvelta katra mīļā minūte

un tā diena strauji tuvojas :)

otrdiena, aprīlis 13, 2010

* Hospitālis


šis restorāns, gan nepaspēja iekļūt manā 101 lietas saraksta, jo lietu bija tik daudz un atzīšos - šī laikam nemaz neienāca prātā tobrīd. Tomēr tas nemaina lietas būtību, ka jau sen, sen gribēju aiziet uz šo restorānu un izbraudīt to atmosfēru - un te nu pienāca kādam īpaša diena un bija iemesls pavakariņot ārpus mājām. Ilgi jādomā nebija :)
aizgājām uz "Hospitāli"

Ņemot vērā to, ka bija darba dienas vakars un mēs restorānā bijām vienīgie klienti, tad pilnībā izbaudījām mieru un divvientulību... līdz ar to šī vieta man saistīsies noteikti ar mieru un atpūtu :D

protams, bija gan medmāsiņa, gan dažādi aksesuāri - tomēr, atzīšos, biju gaidījusi daudz vairāk to specifisko lietu - nazīšu vietā skalpeļus, šķīvjus ar specifiskus utt...

tomēr vieta bija burvīga, ēdiens garšīgs un vīns burvīgs :) un skats pa logu ar..
tagad, kad esmu tur bijusi, zinu, ka iegriezīšos tur vēl :)