trešdiena, oktobris 17, 2012

Madaras Gulbis personālizstāde

neesmu mākslas cienītāja un pazinēja, lielākoties uz mākslas darbiem paskatos - skaisti vai nav skaisti un viss... īpašas izjūtas no manis reti, kad varētu sagaidīt pie kāda mākslas darba. Taču šodien notika brīnums.
No rīta skrēju uz darbu pa vienu no saviem ierastajiem ceļiem, ar nodurtu galvu, skatoties zem kājām... un tad vienā no sānskatiem pamanīju skatologā kaut ko ļoti skaistu. Gribējās apstāties un paņemt to siltumu un maigumu, kas tur bija. Tā bija A.Sūnas mākslas galerija, kurā šobrīd notiek Madaras Gulbis personālizstāde "VASARA... sajūtas..." un darbs "Mežs", kas bija ielikts logā mani tiešām apbūra. Parasti pie līdzīgiem darbiem es nodomāju - "es jau arī tā varētu", tad pie šī darba gribējās pakavēties ar pusatvērtu muti. Brīinums ir viss, ko es varu pateikt. Un es pat nesaprotu, kas mani šajā darbā tik ļoti ir aizgrābis.. bet, ja es varētu atļauties, man tas mājās stāvētu pie sienas :)
Vienkāršiem vārdiem runājot - SKAISTI :)


bilde no mobilā telefona garām skrienot un no Madaras Gulbis lapas

Vientulība tīmeklī


Par pašu grāmatu daudz nestāstīšu - iepazīšanās interneta čatā, sarunas, atkarība vienam no otra, iemīlēšanās un satikšanās...


Lasīju šo Januša Leona Višņevska romānu un iesākumā ilgi gaidīju, kad man kļūs interesanti, sākumā šī grāmata mani nespēja aizraut. Beigas vispār labāk nebūtu lasījusi - pēdejo nodaļu vai vismaz Epilogu jau nu noteikti. Savukārt, pārējā grāmatas daļā es dzīvoju. Likās, ka izjūtu un piedzīvoju katru mirkli un niansi kopā ar varoņiem. Man pat liekas, ka brīžiem bija sajūta, ka dzīvoju citādāk, elpoju un skatos uz lietām citādāk.

Šī ir otrā Višņevska grāmata, ko es izlasīju un es šo rakstnieku sāku iemīlēt - dēļ inteliģences. Man patīk kā viņš bez mīlestības jūtām un pārdzīvojumiem pa vidu sniedz ļoti daudz noderīgas vai interesantas informācijas, it kā pilnīgi nesaistīti ar tēmu, tai pat laikā tik ļoti neatņemami no visa pārējā.

Taču pēc gramatas izlasīšanas manī radās daudz pārdomu. Vienmēr esmu skeptiski skatījusies uz jebkādiem sānsoļiem un dēkām, vēl jo vairāk - nesaprotu un neatbalstu cilvēkus, kas nomaina savas ilgstošās un stabilās attiecības, "kurās ir iestājusies rutīna" ar jaunu aizraušanos. Tajā ārprāta un iemīlēšanās fāzē neapjaušot, ka rutīna ar laiku iestājies arī jaunajās, tik ļoti skaistajās un romantiskajās attiecībās.
Un vai tas ir normāli visu laiku skriet pēc jaunas aizraušanās?
Taču šī grāmata man mazliet sagrozīja pamatu zem kājām un manu pārliecību, un nostāju. Jo man tagad ir radies jautājums par to, ka bieži dzīvojam un ikdienā samierinamies ar daudz ko. It kā ir lietas, kuras paciešam un pieņemam vienu dienu, otru. Nekas traks. Taču, ja skatās uz aizvadītajiem gadiem un dzīvi un tā visa ir aizvadīta ar vienu vienīgu samierināšanos ar domu, ka "viņš jau mani mīl", "viņš mainīsies" un citām līdzīgām.
Vai tas ir normāli? Vai tā nav izniekota dzīve ar sevis nemitīgu muļķošanu?

Kur ir tā robeža, kad jāpārstāj nemitīgi dzīties pēc kaut kā labāka, skaistāka un jāapstājas, jāatver acis un jāiemīl tas, kas man ir -  tepat un tagad. Un kur ir robeža, kad jāsaņemas, jāizkāpj no savas ierastās komforta zonas un jātiecas pēc kaut kā labāka.
Vai tāda robeža vispār ir? Un vai cilvēki parasti nedzīvo vienā vai otrā galējība un reti kurš spēj atrast līdzsvaru starp abām.

Varbūt ir jāaizmirst par to, ko citi teikts vai padomās un jāļaujas mīlestībai, bet varbūt otrs ir jāpieņem un jāiemīl tāds kāds tas ir. Kā nu tur īsti ir?

pirmdiena, septembris 17, 2012

PIRMS ES AIZEJU GULĒT

Pēdējā laikā ir sanācis lasīt ne tikai vienkāršus un parastus romānus, bet katru ar savu sfecifiku un rozīnīti. Arī te tāds bija.
Šo S. Dž. Votsona grāmatu ar pirmo piegājienu neizdevās lasīt, jo grāmatas galvenais vadmotīvs ir sieviete ar amnēziju, kas katru rītu mostas un neko no vakardienas un iepriekšējām dienām neatceras, nepazīst savu vīru, utt... Nespēju iesākt lasīt šo grāmatu un pilnībā tai pieslēgties, jo, savulaik, redzētā filma "50 pirmie randiņi" neļāva man iztēloties to, kas ir grāmatā - viss, ko es lasīju, domās veda mani pie filmas kadriem. Taču ar otro piegājienu, atmiņas par filmu izdevās atslēgt un pilnībā nokļūt grāmatas varā. Stāsts nav tikai par to, ka sieviete no rīta neko neatceras no savas iepriekšējās dzīves un vīrs nu dara visu, lai liktu viņai justies droši, stabili un tikt skaidrībā ar notiekošo situāciju, stāsts ir par kaut ko daudz, daudz vairāk... Tas ir īsts psiholoģiskais trillers - brīdī, kad sākas sasprindzinājums, tas nepazūd līdz pat pēdējām lapām... tik daudz jautājumu, tik daudz neziņas un pavērsieni, kas pārsteidz.

sestdiena, septembris 01, 2012

La Cucina

Šī Lilijas Praeras grāmata La Cucina jeb Virtuve ir kaislīgs un interesants romāns, es tik īsti nezinu kā pareizāk teikt - kaislīgs vārda tiešajā nozīmē vai vairāk tomēr kaislīgs uz ēdienu.
Pilnīgi noteikti iesaku šo grāmatu izlasīt tiem, kam ir iestājies panīkums un apnikums uz ēst gatavošanu, jo, lasot šo grāmatu un iztēlojoties tos eļļā šprakstošos sīpolus uz karstā pannas vai to galvu reibinošo smaržu, kas tik spēcīgi aprakstīta, ka liekas - jau no vārdiem vien var paēst. Lasot šo grāmatu, lai cik vēls bija pārnākot mājās, uzreiz gribējās ķerties pie kāda garšīga ēdiena pagatavošanas. Grāmata mani ļoti iedvesmoja uz ēst gatavošanu un ja vēl gribas pasapņot par Sicīliju, tad vispār grāmata ir ideāla lasāmviela. Protams, grāmatā netrūka arī seksuālu kaislību, mīlestības un citu pārdzīvojumu.
Uz labu laimi atvērta lapaspuse un jau kaislīgs, garšīgs citāts priekšā.
"Sapildījuši zivs gabalus ar garšaugu maisījumu, mēs likām tos pannā, kur jau iepriekš bijām apcepuši sīpolus. Kad nu vēl to visu papildinājām ar tomātiem, baltvīna etiķi un raudeni, no čurkstošās pannas sāka virmot augšup vesela aromātu buķete. Un reibinošais smaržu kokteilis uzbudināja salkstošo, nogribējušos pavāru kaislības."

pirmdiena, augusts 27, 2012

ISTABA

Teikšu  godīgi. sen nebiju lasījusi tik lielisku grāmatu, es pat īsti nezinu, ko par to uzrakstīt, jo nez vai spēšu atrast vāŗdus tam, cik pārsteidzoša un oriģināla man likās šī grāmata. Emma Donohjū ir radījusi lielisku un patiesībā pat grūti aptveramu darbu. Domāju, ka pat tad, ja man rastos ideja par galvenajiem notikumiem un situāciju, es nedomāju, ka spētu visu noraksturot tik patiesi un pārsteidzoši.
Grāmata sastāv no piecām nodaļām, no kuram katra ir pilnīgi atšķirīga, taču tai pat laikā tās katra atsevišķi un kopā veido vienu vienotu grāmatas stāstījumu.
1. nodaļu iesaku izlasīt tiem, kam ir mazi bērni, lai mēģinātu izprast savas mazās atvases un iemācītos saskatīt prieku mazajos un neparastajos sīkumos kopā ar viņiem
2. nodaļa savukārt, ir pāsteidzoša ar to, ka sašķoba lasītājam zem kājām pamatus un apgriež faktus kājām gaisā. Faktus, kas nekad īsti nav bijuši fakti, bet lasītāja domāšana tos ir pieņēmusi kā vienīgos un pašsaprotamos.
3. nodaļa ir tiem, kam patīk nervus kutinošs sižets, sajust satraukumu un lasīt, lasīt tik ilgi, kamēr netop skaidrs - kā nu viss beigsies un atrisināsies.
4. nodaļa ir neticama un vienlaikus tik ļoti, ļoti izjūtama.
5. nodaļa ir ikvienam no mums, lai paskatītos uz lietām mums apkārt no cita skatupunkta. Un uzdotu kādu jautājumu par it kā pašsaprotamām lietām, bet tai pat laikā neizskaidrojamām.

Par pašu sižetu es labāk neteikšu ne vārda, jo varbūt kāds šo grāmatu gribēs vēl izlasīt - soli pa solim :)

sestdiena, augusts 11, 2012

Talka

Atceros bērnību, rudenī vai pavasarī bija brīvdienas, kad nācās agri celties, vilkt virsū vecās, netīrās drēbes, lai dotos palīdzēt lauku darbos. Vislabāk atmiņā stāv rudens kartupeļu talkas, kad nācās rāpot pa uzrušināto melnzemi un lasīt kartupeļus, pa vienam liekot iekšā spainī un tā bezgalīgi - kartupeli pēc kartupeļa, spaini pēc spaiņa, vagu pēc vagas.
Kad likās, ka tik daudz jau izdarīts, izrādās, ka pat vaga nav pusē vēl, un tā atkal un atkal.
Toreiz tās likās tīrās mocības. Taču gadiem ejot, laikam bija svarīgākas lietas par talkām un tās izzuda.
Tagad ar tiem rudens darbiem, kartupeļu un citām lauku darbu talkām man saistās nostaļģiskas atmiņas. Gribētos to visu vēlreiz izbaudīt. Tādēļ arī vēlmju sarakstā parādījās punkts - kartupeļu talka. Nebija gan obligāti kartupeļu talkai tai jābūt, vnk nezināju kā īsumā aprakstīt talku, kas nebūtu lielā pavasara tīrīšanas talka, bet gan šāda - rudens ražas novākšanas talka.
Tā nu kādu dienu, kad bijām aizbraukuši līdz laukiem, pēc Mēness kalendāra iekrita diena, kad janovāc sīpoli un es tiku pie savas rudens ražas talkas. Rāvām sīpolu pēc sīpola, vagu pēc vagas - vairākas kaudzes ar sīpoliem, kurus vēlāk vajadzēja apgriezt un salikt maisos vai ķerrā.
Šoreiz, protams, vagas nelikās tik garas un nebeidzamas - varbūt tāpēc, ka tādas arī nebija, taču gandarījuma sajūta, kas pārņem pēc padarīta darba ir fantastiska... un darbi svaigā gaisā ar nostaļģisku piesitienu ir jo īpaši patīkami :)
Tā nu - uzskatu, ka savu 10. punktu "kartupeļu talka" varu droši atzīmēt kā izpildītu - vienkārši tāpēc, ka mazliet nepareizi tas bija ierakstīts :)

pirmdiena, jūlijs 23, 2012

Jaunas velmes, jauni termiņi

Un nu ir gatavs arī mans jaunais saraksts


1.       izbraukt ar suņu pajūgu
2.       zemūdene
3.       aerodium
4.       izbaudīt īstu pirts rituālu
5.       niršana
6.       gaisa balons
7.       ūdensmotocikls
8.       Magnēts
9.       Vēžot
10.   kartupeļu talka
11.   izbraukt caur Vecrigu ar velorikšu vai vilcieniņu
12.   pikniks uz jumta
13.   paraplāns
14.   dimantu rakšana/pulēšana
15.   ekskursija Vecrīgā
16.   izbraukt ar bokartu
17.   nobraukt bobsleja trasē
18.   aizbraukt kruīzā uz Roņu salu
19.   pasēdēt ceļamkrānā
20.   pabraukt ar vilcienu Mašīnista kabīnē
22.   noskatīties regbiju
23.   Positivus festivāls
24.   Zvejnieksvētki
25.   ledus viesnīca
26.   ziemeļblāzma
27.   helicopters
28.   krio sauna
29.   izvēlēties punktu uz Latvijas kartes un turp aizbraukt (atrast, ko apskatīties)
30.   bļitkot
31.   sadūšoties un izbaudīt tantras masāžu
32.   apceļot Latvijas bākas
33.   izbaudīt čigānu pirti
34.   piedalīties stopēšanas sacensībās
35.   doties svētceļojumā
36.   klausīties kādu koncertu/festivālu no laivas/jahtas...
37.   auto-foto orientēšanās
38.   dejot
39.   bilžu apstrāde
40.   iemācīties vadīt motorlaivu
41.   iemācīties slēpot
42.   iemācīties peldēt
43.   apgūt jaunu valodu
44.   iemācīties masēt
45.   mācīties interjeru
46.   noorganizēt fotoorientēšanos
47.   fotoizlase
48.   ar krītiņiem uzzīmēt kko uz zemes
49.   piedalīties vīnogu novākšanas svetkos
50.   CS verified member
51.   iesēsties vilcienā un aizbraukt kkur
52.   apgūt vai vismaz pamēģināt taidži mākslu
53.   noteikt savu bioloģisko vecumu
54.   siet (pagatavot) sieru
55.   1 dienu pavadīt klusējot, meditējot, lūdzo Dievu, lasot garīgu literatūru, bez mobilā un datora, utt
56.   pārliecināties par camera obscura darbību uz savas ādas
57.   noskatīties 50 neredzētas filmas no IMDb labākajām
58.   safotografēt 101 portretu
59.   izveidot savu labāko filmu DVD izlasi (Good Year, Eat Pray Love, Amelie, Mama Mia, Burlesque, RIO...)
60.   izveidot kontu ar savām fotogrāfijām
61.   nopirkt sev puķes
62.   sataisīt drēbju pakaramajiem vienotu stilu
63.   apkopot bāku foto pie kurām esmu pabijusi
64.   izveidot savu garšaugu dobi
65.   izveidot dziesmu izlasi
66.   aizsūtīt mammai ar kurjeru ziedus tāpat vien
67.   apmeklēt nakts tirgu
68.   uztaisīt savām šallēm pakaramo
69.   piešūt zaļai kleitai pērlītes
70.   sataisīt visas fotogrāmatas
71.   izlasīt fotoaparāta tehnisko grāmatiņu
72.   apmeklēt kādus vīnziņu kursus
73.   apmeklēt kādu ēst gatavošanas semināru
74.   apmeklēt kādu antikvariātu
75.   pagatavot 10 lietas pašai no šīs vai šīs mapītes, vai vismaz iedvesmojoties no tām
76.   fotoattīstīšana
77.   Antarktīda
78.   Asia trip
79.   Paradīzes sala
80.   Aija Madridē
81.   Korsika
82.   ar meitenēm aizlidot kkur vnk atpūsties
83.   Baikāls
84.   Camino de Santiago
85.   Irija
86.   Austrija - Green Lake
87.   restorāns Sv. Trīsvienības baznīcas tornī Jelgavā
88.   EcoGathering restorāns
89.   Islande hotel terase
90.   Galleria Riga terase
91.   Café  Fazenda
92.   Izlasīt “Good Year”
93.   Izlasīt "četras vienošanās" Dons Migels Rizs
94.   Izlasīt "Žēlastība un rakstura nelokāmība" Kens Vilbers
95.   Izlasīt "Mīlas meistars" Dons Migels Rizs
96.   Izlasīt
97.   "Ieelpo laimi un mīlestību"
98.   Statīvs
99.   iRobot
101.  objektīvs

svētdiena, jūlijs 22, 2012

kad paiet 1001 diena

Tā (dziļi ievelku elpu un gari nopūšos)!
Nespēju noticēt, ka ir pagājusi 1001 diena, kopš sastādīju sarakstu ar lietām, kuras vēlos šo dienu laikā realizēt... un nespēju noticēt tam, cik ļoti esmu mainījusies un mainījušies apstākļi man apkārt, manas domas un vēlmes.
Tik daudz kas patiesībā nav izdarīts - laika, naudas, iespēju un vēlmju trūkuma dēļ. Jocīgi, bet ir lietas, kuras nemaz vairs nevēlos darīt.
Patiesībā ir milzīgs prieks par to, ka tāds saraksts tika sastādīts, jo visticamāk, ja nebūtu tā saraksta, es joprojām tikai domātu par to, ka vajag izbraukt ar kartingiem, aizbraukt uz Mežakaķi vai izbraukt ar fantastisko kanāla laiviņu, bet neatrastu tam laiku un nemitīgi nobīdītu uz nezināmo un tālo nākotni. Bet dzīvojam taču mēs tieši šodien! Ja nebūtu šī saraksta, es domāju, ka es joprojām nebūtu ne reizes dzīvē iedevusi naudu kādam ielu muzikantam, tikai tāpēc vien, ka liekas - ko tad es ar savām kapeikām.
Vēl pateicoties sarakstam, esmu sākusi katru dienu bildēt. Protams, gadās slinkie periodi, taču kopumā ņemot, katru dienu tomēr sanāk pa bildei, nu jau trešais gads. Un ir tik interesanti pašai patīt atpakaļ to blogu un paskatīties bildes. Tas ir kā albums ar ikdienas gaitām un sīkumiem, jo parasti albumos jau liek tikai īpašus notikumus, bet te ir mana dzīve un ikdiena.
Protams, lielākie sasniegumi pa šo laiku ir bijuši mani abi puikas, maģistra grāds, autovadītāja tiesības - grūti gan spriest, bet domāju, ka ar šiem punktiem būtu tikusi galā arī tad, ja nebūtu bijis saraksts.

Ejot cauri sarakstam, saprotu, ka manus punktus var iedalīt trīs daļās - izpildītie, neizpildītie un tie, kas daļēji ir pildīti vai tie, kuru izpildīšanas faktu ir grūti konstatēt, jo tas ir stiepjams jēdziens.
Es tad arī visu sarakstu saliku trīs kolonās, lai vieglāk pārskatāms.


IZPILDĪTAS PILDĪTAS NEIZPILDĪTAS
Šokolādes masāža                                 1x gadā tematisks pasākums            gaisa balons                                            
gulēt ar Rūdi zem zvaigznēm 10 geocach (tikai 2) zemūdene
Mežakaķis  1x mēnesī vakars sveču gaismā aerodium
kartingi 1x mēnesī uzrakstīt vēstuli ar roku fotoattīstīšana
joga 1x mēnesī izlasīt grāmatu niršana
meditācija šūt ūdensslēpošana
mandalas bilžu apstrāde ūdensmotocikls
pilates ģenerālā mantu kārtošana Magnēts
fotokonkurss ceļojumu apraksti vēžot
teleskopā zvaiznes vērot fotogrāmatas kartupeļu talka
kanāla laiva izlasīt fotoaparāta instrukciju nakts laivā
Gūtenberga terase manu foto izlase pikniks uz jumta
Rozengrāls māja/vasarnīca paraplāns
dažas dienas laukos objektīvs dimantu rakšana/pulēšana
dejot lietū/lēkāt pa peļķēm autofotoorientēšanās Indija
hokeja spēle arēnā Antarktīda
" Breakfest at Tifany's" Austrālija
"Into the Wild" Asia trip
teātri, koncetri, izstādes... Paradīzes sala
reizi 2 mēnešos
pazvanīt uz Kūkām
U2 koncerts
1x mēnesī pastaigāties Kuba
1x nedēļā kko nofotografēt Aija Madridē
maģistra grāds aizvest vecmammu uz ārzemēm
fotokursi futbola spēle
DIY kursi 1x mēnesī nosūtīt
pieteikumu uz ārzemēm
tiesības jāt
zobi vadīt motorlaivu
redze deju nodarbības
kļūt par vecākiem iemācīties slēpot
uztaisīt kalendārus iemācīties peldēt
pagatavot karsto šokolādi vācu vai spāņu valoda
mērķu blociņš iemācīties masēt
pastkaršu stends party talker
samontēt filmas CS verified member
uzcelt sniegavīru noorganizēt fotoorientēšanos
brīvdabas kino ekskursija Vecrīgā
iedot naudu ielu muzikantam bezpilotprojekts
pikoties vecā vabolīte
uztaisīt ziepes pasīvā māja
WiFi velosipēdi
video kamera bāka
zibspuldze darbs ārzemēs
nākamais 101 lietas saraksts
ziedot 2 Ls par katru
neizpildīto punktu


Tātad 42% neizpildīti (12 no tiem vairs nemaz neliekas aktuāli un interesanti), 43% izpildīti un 15% daļēji izpildīti. Teorētiski varētu pat teikt, ka 58% ir pildīti vai izpildīti. Un nav jau nemaz tik traki. Taču esmu sapratusi, ka nevajag uz rītdienu atlikt to, ko varam izdarīt šodien.

svētdiena, jūlijs 15, 2012

deserts uz jumta


Pēc tādas trakākas nodarbes, kā brauciens ar kartingiem, man, protams, vajadzēja kaut ko mazliet citādāku. Un tā, kā termiņš 101 lietas sarakstam iet uz beigām (strauji, es pat teiktu), tad šoreiz pārliecināju Rūdi, ka tieši viesnīcas Gūtenbergs terase ir vieta, kur mums jādodas nobaudīt kāds deserts.
Gūtenberga terasi es iekļāvu savā sarakstā tāpēc, ka gribēju pasēdēt restorānā kaut kur uz jumta. Tagad šādu iespēju piedavā arī Islande hotel un Galleria Riga, bet tolaik tādu vēl nebija, un šī bija man vienīgā zināmā vieta.
Par terasi, skaista, protams, kā jau **** viesnīcai pienākas, arī apkalpojošai personāls izsmalcināts, laipns un zinošs, cenas kā jau restorānos. Taču man liekas ir vērts reizēm aiziet uz restorānu un samāksāt arī par ēdiena vizuālo noformējumu un atmosfēru. Vienīgais, kas sagādāja vilšanos ir augstums. Domāju, ka abas jaunās iepriekšminētās iestādes piedāvā lielāku augstumu un labāku panorāmu tādai pasēdēšanai. Šī terase atradās 5. stāvā - uz vienu pusi piecstāvu ēka, kas aizsedz daļu tālākā skata, uz otru ar stalažām noklātais Doms un tam visam pa vidu spraugās var steigt pamanīt kādu daļu citas Rīgas.

Kūka, protams, bija garšīga, un ja gribēsies kādreiz doties uz restorānu ar pārbaudītām vērtībām, es te varētu atgriezties. :)

sestdiena, jūlijs 14, 2012

Kartingi

Beidzot! Beidzot! Beidzot!
Teju visi mani paziņas vismaz reizi ir izbraukuši ar šo nu jau novecojušo izklaides braucamrīku - kartingu, kamēr es tās dažas reizes, kad man ir bijusi iespēja iekāpt šājā zemajā transportlīdzeklī un iespiest pedāli grīdā, vienmēr esmu nobijusies un no šī pasākuma atteikusies.
Tieši tāpēc, tas tika iekļauts manā darāmo lietu sarakstā, lai būtu iemesls vienreiz nenobīties. Pasākumu vilku garumā, gandrīz 1000 dienas. Man pat Laura bija uzdāvinājusi dāvanu karti šādam braucienam, bet vienalga bailes ļāva to dāvanu karti nobīdīt plauktā dziļāk un dziļāk, tādējādi šo pasākumu atlikt un atlikt.
Bet nu pienāca laiks to vienreiz izdarīt - un tā nu paņēmu līdzi sev drošu aizmuguri, kas gan, protams, nevis man vilkās aizmugurē, bet gan piecas reizes mani desmit minūšu laikā apdzina, tomēr viņa klātbūtne, protams, deva savu drošības devu.

Par kartingiem - laikam nav mana stihija - ātrumu kontrolēt pašai, es labāk gāzes pedāli laiku pa laikam palaižu vaļā. Un ja beigās Rūdis sūdzējās par to, ka kartingam trūkst jaudas, un ka vienā posmā varētu braukt ātrāk nekā tas spēj, tad es laikam nevienā posmā īsti neizžmiedzu no kartinga to, ko tas spēj :D

Patiesībā - varbūt, ja es būtu tikusi pie ķiveres, kas līkumos nav jāpietur ar roku un pie lielāka ātruma un grubulīša nekrīt nost no galvas, varbūt arī es būtu spiedusi vairāk to labo pedāli. Un nav jau īsti tā, ka man nepatika, patiesībā pat ļoti patika tajos līkumos braukt un sajust to sajūtu, kad it kā esi pieplacis pie zemes, taču vienalga ir sajūta, ka vari apgāzties, vai arī, kad viss notiek tik ātri un tai pat laikā tik lēnu, ka redzi katru momentu, kad varētu to līkumu neizņemt, bet nav vairs tavās iespējās kaut ko labot.

Patiesībā, man šķiet, ka šī ir savā ziņā arī laba auto braukšanas skola... šo to tā tomēr iemāca :)

Es domāju, ka nākamo iespēju izbraukt ar kartingiem, es nelaidīšu garām un nevilcināšu tik ilgi, jo ir taču jāsatrenējas, lai neļautu sevi apdzīt par veseliem pieciem apļiem :D

pirmdiena, maijs 28, 2012

Šokolādes masāža

Kādos svētkos no Lauras saņēmu šokolādīgu dāvanu un beidzot es to izbaudīju. Sen biju gribējusi izbaudīt šokolādes masāžu un beidzot bija tā iespēja.
Nekad iepriekš uz tādu relaksējošo procedūru nebiju bijusi un nezinu kā ir citur - labāk vai sliktāk, taču man manējā patika un deva vairāk nekā biju gaidījusi.
Patīkamā procedūra sākās ar to, ka iegāju telpā, kurā gaisā virmoja šokolādes aromāts. Un tie, kas jautāja, vai negribējās arī apēst šokolādi - tad nē, negribējās, jo tas aromāts bija tik spēcīgs, ka ar to jau likās esmu savu devu šokolādes saņēmusi.
Kad es jau gulēju uz kušetes, masiere sāka masēt muguru un plecus ar kādu eļļiņu, viegli  un maigi masējot. Un tad ar rokām sāka smērēt virsū šokolādes kārtu, viegli to iemasējot. Tad uzklāja virsū kādu plēvi, dvieli siltumam un atstāja šokolādi ievilkties dziļāk manās porās. Tikmēr ķeroties pie kājām, pēdām. Pēc tam maigi šokolādi notīrot nost, arī seja tika pie savas daļas šokolādes salduma.

visādā ziņā, noteikti šādu relaksējošu un baudāmu procedūru labprāt, vēlreiz baudīšu. Un jebkurai sievietei SPA procedūra vienmēr var kalpot kā lieliska dāvana, jo lutinošu mirklū nekad nevar būt par daudz :)

foto avots

ceturtdiena, maijs 17, 2012

Klusums Oktobrī

šo grāmatu izlasīju savos lidojumos uz Franciju. Ātri lasījās un likās interesanta.
Taču pats interesantākais bija tajā savdabīgumā. It kā viegls romans, tai pat laikā nopietna literatūra un viela pārdomām. Tajā, ko tik daudzi piedzīvo, bet par ko parasti nerunā. Tas ir jautājums par to, cik labi mēs viens otru pazīstam.
Cik labi mēs varam pazīt cilvēku sev līdzās, ja mēs īsti pat nezinam vai pazīstam paši sevi. Un tā taču ir. Mēs citreiz nezinam ko paši par sevi, lai domajam, kā lai rīkojamies... taču ko mēs varam zināt par otru.
mēs varbūt atnākot mājās zinam un spējam paredzēt katru sava dzīvesbiedra soli un darbību, taču vai mēs zinam, kas patiesi notiek viņa galvā?
Tā ir tāda netverama saikne starp diviem cilvēkiem, un šī grāmata savās domās un sajūtās lika daudz ko pārvērtēt un izanalizēt.

Grāmatnīca Jānis Roze atstāsta notikumus:
Talantīgs 44 gadus vecs mākslas vēsturnieks nonāk dzīves krustcelēs, kad viņa sieva Astrida pēc astoņpadsmit gadu ilgas kopdzīves pēkšņi paziņo par savu aiziešanu un negaidīti aizceļo. Elegantā dzīvokļa klusumā galvenais varonis, cenšoties izprast sievas aizbraukšanas iemeslus, ļaujas sava likteņa un mīlestības analīzei. Jo vairāk viņš domā par savu sievu, jo noslēpumaināka tā viņam šķiet. Pamazām viņš saprot, ka divi cilvēki var gadiem dzīvot līdzās, tā arī neiepazīstot viens otru, un visnozīmīgākās sastapšanās dzīvē notiek nejauši.

otrdiena, marts 13, 2012

Zivju pedikīrs

Kopš pirmo reizi uzzināju par šādu opciju, dikti sagribējās to izbaudīt uz savām pēdiņām. Tā nu pienāca laiki, kad arī Latvijas salonos sāka dzīvoties šīs zivteles, un tad pienāca brīdis, kad kādā kopā pirkšanas portālā parādījās piedāvājums tepat Ogrē. Nopirku un aizgāju.
Uzreiz varu teikt, ka tiem, kam pēdas ir jutīgas un kut, tie uz šādu procedūru var neiet, jo ieliekot pēdas ūdenī, zivju bars metas pēdām virsū un pirmajā mirklī pat man  šis moments likās visai kutinošs un gribējās pēdas raut no ūdens ārā, bet saņēmos un pieradu. Un tad jau process likās interesants un patīkams :)
Visvairāk jau tajā procesā man patika iespēja klusumā pasēdēt ar tējas krūzi, mūziku un savām pārdomām, paralēli baudot kņudošu sajūtu pēdām.
Kopumā man procedūra patika. Taču, biju iedomājusies, ka zivtiņas pašas visu noskrubinās, taču pēc tam tomēr pedikīra speciāliste manas pēdas vēl nopulēja. Un te savukārt, esmu atradusi arī biedējošu informāciju par procedūru. Taču pagaidām, es nenožēloju, ka esmu izbaudījusi šo prieku.
foto avots

pirmdiena, februāris 27, 2012

Vārdnīca

Laura man uzdāvināja šo ķīniešu-angļu vārdnīcu un es biju, protams, šokā, jo pirmajā brīdī nodomāju: "Nez no kurienes viņa ir izdomājusi, ka es gribu mācīties ķīniešu valodu?" :D
Protams, šī grāmata nav vārdnīca, bet gan romāns. Stāsts par kādu jaunu ķīniešu meiteni, kas atbraukusi uz Londonu, lai mācītos angļu valodu. Stāsts par pārsteigumiem un neizpratni jaunajā (pavisam citādā) zemē, par vientulību, par iemīlēšanos, mīlestību, sāpēm un citām sajūtām.
Man šī grāmata ļoti patika, tā mani aizrāva ar savu "citādību", jo pats attiecību stāsts varbūt nemaz nebija tik īpašs. Vientulība, mīlestība, pieķeršanās, privātīpašnieciskums, šķiršanās, ilgas un viss pārējais jau ir lasīts tik daudz kur. Taču mani aizrāva grāmata ar vairākām it kā nesvarīgām lietām:
1) bija ļoti interesanti lasīt ķīniešu meitenes neizpratni un pārsteigumus par rietumu kultūru, cilvēkiem un vidi. Lietas, kas mums ir tik ļoti ierastas, pašsaprotamas, viņai liekas neizprotamas. Smiekli nāca, kad viņa rakstīja par to, ka visi rietumnieki ir vienādi. Mums, savukārt, visi aziāti liekas tik līdzīgi :D Vai piemēram, cik es sapratu, Ķīnā laika ziņas tiek lasītas apmēram, reizi nedēļā, jo laiks tik bieži nemainoties. Tāpēc viņai nebija skaidrs, kādēļ Londonā tās lasa ik pēc stundas un visur :D
2) Šī grāmata sākotnēji bija rakstīta nepareizā valodā - bez laikiem, bez locījumiem, bez dzimtēm. Tieši tā kā sākotnēji meitene, kas nezin angļu valodu runā. Pamazām valoda kļuva raitāka un skaistāka, un es pat nepamanīju, kurā brīdī tā pārtapa par literāri pareizu valodu :) Tas bija interesanti. Te pat var uzslavēt tulkotāju par tādu darbu, jo manuprāt, iztulkot tādu nepareizu tekstu ir grūtāk nekā skaistu, pareizu tekstu.
3) Grāmatas nodaļas tika sauktas vienā vārdā (par ko nu nodaļā bija rakstīts) un šis konkrētais vārds tika izskaidrots, kā jau vārdnīcām pienākas :)

otrdiena, februāris 14, 2012

ALEFS

Šī Paulu Koelju grāmata, godīgi sakot, mani ārkārtīgi pārsteidza ar daudzām lietām. Pirmām kārtām, jau ar autora atklātību. Šis ir autobiogrāfisks darbs par Koelju iemīlēšanos, attiecībām un sajūtām (ja to visu tā maz varētu formulēt) pret kādu jaunu meiteni, tas ir stāsts par sevis meklējumiem.
Šokējoši, jo ir lietas par kurām precēti un cienījami vīrieši publiski nerunās. Koelju gan. Nē, nē - neko tādu jau viņš it kā neizdarīja ar šo jauno sievieti, tomēr man bija sajūta, ka esmu pārāk ilgi skatījusies pa atslēgas spraugu uz viņa privāto dzīvi un attiecībām. Tiešām tāda mazliet neērta sajūta.
Un vēļ šajā grāmatā, man patika autora māksla sasaistīt trīs, it kā neatkarīgus, stāstus. Tās bija attiecības ar šo jauno meiteni, tas bija garais ceļojums cauri visai Krievijai un vēsturisks stāsts par kādu no savām iepriekšējām dzīvēm.
Man patika lasīt šo grāmatu, kaut arī joprojām jūtos nedaudz šokēta un neko daudz nevaru uzrakstīt.

ceturtdiena, februāris 09, 2012

Cita pikošanās

Pamazām termiņš tuvojas beigām, un tik daudzi saraksta punkti vēl nav izpildīti. Un godīgi sakot, man ir sajūta, ka Kāds dara visu iespējamo, lai arī tie punkti, kuriem es nepievēršu uzmanību, tiktu izpildīti.
Tā, piemēram, iepriekšējais stāsts par citādo gulešanu zem zvaigznēm.
Vai šodien savukārt, man sanāca pikošanās. Neskatoties uz to, ka ārā ir sniegs, man nav īsti sanācis papikoties - sev taisnojos ar to, ka bērni vēl par mazu. Taču šodien bēbīškoliņā, viena no aktivitātēm bija pikošanās. Nepikojāmies gan ar sniegu, bet speciāli šim pasākumam izgatavotām porolona pikām. Mazie un citas mammas - un jautrība. Un sķiet, ka arī pie šī punkta varu likt ķeksi - DONE.

ceturtdiena, februāris 02, 2012

Zem zvaigznēm

Smieklīgi sanāk - ejot cauri sarakstam, uzdūros šim punktam "gulēt ar Rūdi zem zvaigznēm".
Protams, ka toreiz, kad to rakstīju, gribēju atkārtot kādu skaistu mirkli zem klajas debess brīvā dabā, bet tagad paradoksāli varu atzīmēt šo punktu kā izpildītu, neskatoties uz to, ka tas nenotiek brīvā dabā - kā bija iecerēts. Patiesībā ir vēl labāk.
Tagad - šajās jaunajās mājās, mēs esam tuvāk zvaigznēm un gulta ir tuvāk logam, un logs ir lielāks... vienvārdsakot, guļam gultā un pa logu varam vērot zvaigznes. Katru vakaru, kad vien debess ir skaidra.
pierādījumam nesenais ieraksts no twitera