Taču pats interesantākais bija tajā savdabīgumā. It kā viegls romans, tai pat laikā nopietna literatūra un viela pārdomām. Tajā, ko tik daudzi piedzīvo, bet par ko parasti nerunā. Tas ir jautājums par to, cik labi mēs viens otru pazīstam.
Cik labi mēs varam pazīt cilvēku sev līdzās, ja mēs īsti pat nezinam vai pazīstam paši sevi. Un tā taču ir. Mēs citreiz nezinam ko paši par sevi, lai domajam, kā lai rīkojamies... taču ko mēs varam zināt par otru.
mēs varbūt atnākot mājās zinam un spējam paredzēt katru sava dzīvesbiedra soli un darbību, taču vai mēs zinam, kas patiesi notiek viņa galvā?
Tā ir tāda netverama saikne starp diviem cilvēkiem, un šī grāmata savās domās un sajūtās lika daudz ko pārvērtēt un izanalizēt.
Grāmatnīca Jānis Roze atstāsta notikumus:
Talantīgs 44 gadus vecs mākslas vēsturnieks nonāk dzīves krustcelēs, kad viņa sieva Astrida pēc astoņpadsmit gadu ilgas kopdzīves pēkšņi paziņo par savu aiziešanu un negaidīti aizceļo. Elegantā dzīvokļa klusumā galvenais varonis, cenšoties izprast sievas aizbraukšanas iemeslus, ļaujas sava likteņa un mīlestības analīzei. Jo vairāk viņš domā par savu sievu, jo noslēpumaināka tā viņam šķiet. Pamazām viņš saprot, ka divi cilvēki var gadiem dzīvot līdzās, tā arī neiepazīstot viens otru, un visnozīmīgākās sastapšanās dzīvē notiek nejauši.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru