pirmdiena, maijs 31, 2010

Veronika grib mirt


tiklīdz uzzināju to, ka šai Koelju grāmatai ir filma, sapratu, ka man tā ir jāredz. un tā nu tiku pie filmas un noskatījos To.
Protams, esmu vīlusies.

Pirmkārt, jau filma ir pielāgota mūsdienu dzīvei, Ņujorkai un mūsu dzīves ritmam, daudz vairāk nekā to savā grāmatā bija aprakstījis Koelju. Patiesībā šī interpretācija nebija nemaz tik peļama. Laikam Ņujorkas ritmā, kad cilvēkam pieder viss un viņš sev iegalvo, ka ir laimīgs un viss ir labi - ir vieglāk pamatot nepieciešamību pēc pašnāvības, nekā kādā Slovēnijas klosterī dzīvojošas bibliotekāres vēlmi mirt. (ja pareizi atceros, tad grāmatā tā tas bija)

Tomēr, vislielākā barjera man bija Sāra Mišela Gelāra. Man pret viņu nav nekādu iebildumu un kā aktrise man viņa patīk.. un lai arī nespēju ar to samerināties, laikam jau viņa lieliski tēloja šo Veronikas lomu, tomēr man Veronikas tēls saistās ar ko citu. ar kādu trauslu, jaunu meiteni, kuru tēlot, manuprāt, vajadzēja kādai ne tik populārai aktrisei ar dažādu lomu vezumu līdzās.

Un kā jau parasti - tie, kas ir lasījuši grāmatu, nav īsti sajūsmā par filmu. Jo grāmatā ir tik daudz lapaspušu, kuras nevar parādīt filmā. Lai arī kā režisors censtos attēlot varoņa domas, sāpes, sajūtas - tās pāris lapas, kuras to apraksta to izdarīs daudz labāk, nekā vislabākā režisora un aktiera vislabākais veikums.
un neskatoties uz to, ka ir pagājuši daudzi gadi, kopš šī grāmata ir izlasīta, man tomēr spēcīgāka liekas grāmata.

un tā arī nesaprotu, kas pārliecināja vai ar kādiem līdzekļiem tika pārliecināts Paulu Koelju par to, ka ir jāuzņem filma. Jo Koelju grāmatas ir tās, kuras nevar attēlot vizuāli. Manuprāt, nevar.

Diemžēl jāsaka, ka filma likās garlaicīga. Baudāmas bija tikai pēdējās 20 min, taču grāmata bija baudāma jau no pirmās lapaspuses.

Ir domas, idejas, pērles un stāsti, kuriem tā arī būtu jāpaliek uz baltām papīra lapām un lasītāju iztēlē.
..bet tās jau ir tikai manas domas
ja ir kāds, kurš nav lasījis grāmatu un redzējis filmu - es iesaku IZLASĪT GRĀMATU!

TV tornis un "Hospitālis"


no mana nākošā 101 lietas saraksta jau atkal tiek izsvītrotas divas lietas. Tās nebūs jāpiepilda vēlāk, jo tagad jau ir izpildītas.

Sen, sen gribēju apmeklēt restorānu "Hospitālis", bet neatradu ilgu laiku tam iemeslu. un nu uz Rūda svētkiem aizgājām tieši uz turieni. Ja vēlies klusu vietu, kur vecrīgā pasēdēt mierīgi un netraucēti - tad tā ir īstā vieta. Tāds mier un klusums, neskatoties uz to, ka aiz loga ir redzama ikdienas steiga Doma laukumā.

interjers, protams, nedaudz kā jau tādai iestādei pienākas - daudzi dažādi sīkumi par kuriem padomāts, lai radītu īpašo Hospitāļa auru, tomēr man mazlietiņ pietrūka. gaidīju nedaudz vairāk par dažiem aksesuāriem interjerā un viesmīles ietērpu.

Tomēr ēdiens bija garšīgs un vakars izdevies :)



otrs no saraksta tiek izsvītrots TV tornis, jo nu jau esmu to apmeklējusi. šo torni jau vairākus gadus vēlējos apmeklēt, daži cilvēki mani solīja turp aizvest, bet vienmēr kā nesanāca tā nesanāca. Nesen vēl ar Lauru bijām saņēmušās aizbraucām, un nobijāmies no lielajiem vārtiem un devāmies prom.

Taču noskaidrojot visu nepieciešamo (jebšu to, ka var braukt bez iepriekšēja pieraksta, ja vien neesi grupa cilvēku), tad vienā aukā dienā saņēmāmies un apmeklējām šo vietu.

Mūsu Televīzijas tornis esot augstākais Eiropas Savienībā, bet trešais augstākais Eiropā.. un pasaulē - nu vairs nesatceros, bet ja nemaldos, tad pirmajā desmitniekā bija. Vai nav iespaidīgi? TV tornis ir vairāk kā 300 m augsts, bet skatu platforma esot 100 metru augstumā. Tā, kā Vanšu tilta vantis nav pieejamas katram interesentam, tad šis Zaķusalas tornis ir visaugstākā skatu vieta Rīgā. Un skats tiešām ir burvīgs. es tādos augstumos varētu dzīvot :)
Logi, gan esot jau oksidējušies un drīz būs jāmaina, tādēļ bildes caur tiem diez ko neizdevās.
Augšā mūs uzveda lieliska gide, kas pastāstīja vēl daudzus sīkumus. Un tik tiešām Lifts uz augšu pārvietojas nedaudz ieslīpi, nevis taisni uz augšu :)

CHLOE


šī filma man neļāva gulēt visu nakti, jo miegā notika plaša un sīka filmas un tās varoņu analīze.

interesanti bija tas, ka bija lietas, kuras neparedzēju filmā notiekam, taču kaut kur zemapziņā tās paredzēju.., un tad, kad tas tiešām notika - tad bija, jocīga sajūta... jo likās, ka pēkšņi mainīts scenārijs.

Filma kā liela daļa filmu par laulāto pāru neuzticību un sānsoļiem, tomēr mazliet citādāka interpretācija. Ne gluži to es gaidīju. Jo neskatoties uz to, ka visu filmas procesu tika skatītājam potēts "krāpsana. krāpnieks. neuzticība" - tad rezultātā, gandrīz nekā no tā nebija.

Un lielu uzslavu vēlējos izteikt scenārija autoram par to, ka pirms filmas beigām tas deva iespēju saviem varoņiem atzīties. Pirmkārt, atzinība, jo es augstu vērtēju uzticību. tracina meli, slēpšana un tmldz lietas.
Otrāmkārtām, atzinība par to, ka tādā veidā viņš pataupīja skatītājiem laiku un filmu beidza īstajā vietā, jo varu paredzēt, ja varoņi nebūtu bijuši atklāti viens pret otru, tad samezglojums ietu vēl talāk un sāktos jaunas dēkas, problēmas, meli un slēpšanas... nu jau tādā interpretācijā - kā lielākajā daļā filmu.

Līdz ar to neskatoties uz to, ka filma bija nekas īpašs, man tā patika ar savu pieeju un veidu kā visur nodrāztā tēma tiek pasniegta.

# 51


izlasīju Sandas iedoto grāmatu par Gaidībām un radībām ar prieku..

un ir tik ļoti,ļoti grūti pateikt - vai es kādai grūtniecei ieteiktu šo grāmatu noteikti izlasīt, vai gluži pretēji - teiktu, lai nelasa.

Grāmatas sākumā bija ļoti daudz negatīvas informācijas par to, kas tik var atgadīties un notikties un cik traģiski tas viss var beigties... vismaz es tā lasīju un šausminājos.. Domāju, ja grāmata tā arī turpināsies, tad nelasīšu. Brīnos kāpēc mani tā nepārņema savā varā, jo neticu, ka grāmatas mērķis būtu iebaidīt un sabiedēt visas grūtnieces. Gluži pretēji - uzskatu, ka grāmata ir domāta, lai palīdzētu topošajām māmiņām izprast gaidāmo procesu. No vienas puses - protams, labi, ka ir iespēja uzzināt un sagatavoties visam gaidāmajam - arī sliktajam... bet manuprāt, ir jābūt ļoti spēcīgai psihei, lai šo informāciju spētu uztvert, bet nepaņemt sev. Trakākais, ka grūtniece tagad varētu sākt visas aprakstītās problēmas piedēvēt sev un gatavoties visam tam sliktākajam, jo man liekas, ka tieši ar domu spēku mēs sev piesaucam klāt visu notiekošo.

tālāk grāmata sāka runāt par dabiskajām un mājdzemdībām, un tur viss tik skaisti sarakstīts, ka protams, gribas to darīt mājās :D Bet nē - negribas.

un grāmatas turpinājumā bija dažādi dzemdību stāsti - man kā emocionālai būtnei gandrīz katrs no stāstiem prasīja asaras vai pat asaru jūru. Tādēļ arī salīdzinši plānā grāmata man prasīja vairākus mēnešus, lai to izlasītu.

sestdiena, maijs 29, 2010

šis ir tas mirklis, kad būt nelaimīgam


Reizēm ir tā, ka neskatoties uz to, ka Tev viss ir. Un arī saule spīd ārā un putniņi čivina. Neskatoties uz to, ka Tu sēdi uz soliņa un spēj sajust vēju gan uz ādas, gan matos, neskatoties uz to, ka Tu spēj vēju ne tikai sajust, bet arī sadzirdēt, ieraudzīt, ieelpot un nogaršot. Neskatoties uz to, ka saule Tev sniedz kārtējo vitamīna devu. Tu tomēr spēj sajusties nelaimīgs.

Nevar pat saprast vai ir kāds iemesls būt nelaimīgam un līdz ar to arī īgnam un dusmīgam uz visu pasauli, neskatoties uz to, ka ir vairāki tūkstoši lielu un mazu iemeslu smaidīt un būt laimīgam – Tu tomēr jūties kā maza nelaimes čupiņa.

..un neskatoties uz to, ka nebūtu tik sarežģīti sākt domāt arī šodien pozitīvi, gribas ļauties šāi stulbajai sajūtai un būt nelaimīgai...
Tu zini, ka neviens tevi nesapratīs un nepažēlos, neviens. un ne jau tāpēc, ka nevēlētos, bet gan tāpēc, ka Tu pats to neļausi..

jo šī taču ir tā sekunde, minūte, stunda vai varbūt pat visa diena, kad Tev gribas būt nelaimīgam.

trešdiena, maijs 26, 2010

filmas, kas mani uzrunā

vakar noskatījos kādu krievu filmu, kas mani uzrunāja līdz sirds dziļumiem. Man nepatīk krievu kino, nepatīk tie aktieri, vide un stils, bet šī filma bija īpaša. Tā pilnībā paņēma mani savā varā un es zinu, ka vēlreiz šo filmu noskatīšos.

Filma "Piter Fm" (Питер FM) ir par diviem jauniem cilvēkiem, kuri sešu miljonu pilsētā Pēterburgā visu laiku iet garām viens otram, paralēli, ar sekundes nobīdi utt. Viņu ceļi it kā ir paredzēti krustoties, bet tai pat laikā visu laiku kaut kā mazliet pietrūkst.. nu pavisam mazliet. Filma, protams, par jūtām, sajūtām, emocijām un likteni.
nav ne jausmas, kuru es tagad citēšu, bet filma esot kā krievu Amēlija. :) sākumā, protams, tā nelikās, bet filma ir ar gaumi radīta.

p.s. viena no retajām filmām, kuras treileris ir sliktāks par pašu filmu


..un skatoties šo filmu, atcerējos, ka ir vēl kāda filma, kas man liekas īpaša, neskatoties uz to, ka tai ir traģiskas beigas. Ukraiņu mākslas darbs "OrangeLove" arī bija baudāms kino šedevrs. ar savu mākslu uz momentiem, pārdomām un sajūtām. Arī šeit, protams, bija divu cilvēku mīlestība un attiecības.

http://www.orangelovethemovie.com/

ticiet man - neviena no šīm filmām nav tipiskie mīlasstāsti. tie abi ir baudāmi mākslas darbi.

pirmdiena, maijs 24, 2010

Dzeja



Ir izrauts viss -
Gan sirds,
Tā nepukst vairs.
Gan asinis,
Tās nerit vairs.
Pat elpa apstājusies tagad
Šķiet paņēmis ir visu kāds.

kārtojot mantas atradu apskribelētu lapeli ar šādiem vārdiem... nav pat ne jausmas pirms cik gadiem un kam par godu esmu tā jutusies :D

otrdiena, maijs 18, 2010

ikdienišķais prieks


Laikam līdz ar pavasari, saules stariem un ziedu smaržu visapkārt un līdz ar steidzamo un akūto pienākumu tikšanu galā, esmu sākusi vairāk apstāties savā ikdienas steigā un izbaudīt prieku.
to prieku, ko sniedz parasts mirklis un daudzi sīkumi. ir tik burvīgi palasīt grāmatu dārzā, vai izravēt siltumnīcu, vai nopļaut mauriņu... tas tik tiešām ir tik burvīgi. Vai paņemt visgaršīgāko saldējumu un apsēsties parkā uz soliņa. vai no rīta pamosties agrāk, lai pavērotu rīta miglu, vai arī, lai paklausītos putnu čivināšanā.

jo tālāk eju un vairāk miera un prieka gūstu, jo apzinos, ka tās vienkāršākās un ikdienišķās lietiņas ir tās, kas sagādā visvairāk prieka.
Manuprāt, citāts no Elizabetes Gilbertas grāmatas "ĒD LŪDZIES MĪLI" ir spilgts pierādījums priekam, ko gūstam no ikdienišķām lietām.

"Reiz, oktobra vidū, es pavadīju vairākas stundas, kuras vērotājam no malas liktos gaužām ikdienišķas, bet kuras vienmēr atcerēšos starp laimīgākajām savā mūžā. Netālu no sava dzīvokļa, tikai dažus kvartālus tālāk, atradu tirgu, kuru līdz tam nebiju pamanījusi. Tur pie neliela dārzeņu stenda uzsāku sarunu ar itāliešu sievieti (..)
Izvēlējos pušķīti smalku, košu sparģeļu. Es pat mācēju itin apmierinošā itāļu valodā pajautāt sievietei, vai drīkstu nest mājās tikai pusi no šā pušķīša. (..) Visa šī saruna norisa itāliski - valodā, kurā es vēl pirms pāris mēnešiem nebiju spējīga pateikt ne vārda.
Aizgāju atpakaļ uz savu dzīvokli un brokastīm mīksti novārīju pārīti svaigu, brūnu olu. Nolobīju tās un novietoju uz šķīvja līdzās septiņiem sparģeļu stiebriņiem. Uzliku uz šķīvja arī dažas olīvas, četras piciņas kazas siera (..) un divas sārtas laša šķēles. (..) Beidzot, kad biju gana iztīksminājusies par savas maltītes jaukumu, apsēdos saules gaismas laukumiņā uz tīrās koka grīdas un notiesāju to pa kumosiņam vien, ņemdama ar pirkstiem un pie viena lasīdama savu ikdienas avīžrakstu itāļu valodā. Laime iemājoja ikvienā manā šūniņā."

pirmdiena, maijs 10, 2010

# 50 pastaigas


..kad iekļāvu šo punktu "vienreiz mēnesī iziet pastaigāties", es vēl biju āgenskalna dzīvokļa četru sienu atmiņās un toreiz šī tiešām bija kā apņemšanās. tik reti sanāca iziet pastaigā... tomēr tagad Ikšķilē viss ir mainījies. pastaigas ir kļuvušas par tādu ikdienišku nodarbi. neatkarīgi no gadalaika vai laika apstākļiem. gan saulainā un siltā pavasara vakarā, gan nopietnos ziemas mīnusos un pat lietainā vēsā dienā ir vēlme iziet kaut vai īsā un nelielā pastaigā.

tādēļ man ir apnicis uzskaitīt katru pastaigu un uzskatu šo punktu par izpildītu... :)

Manai mīļotai


šī britu rakstnieka Tonija Pārsona grāmata "Manai mīļotai", ir grāmata par kuru es nemaz nezinu, ko pateikt. pagaidām nesaprotu - vai esmu par to sajūsmā, vai gluži pretēji, uzskatu to par parastu grāmatu. nesaprotu vai kādam gribu to ieteikt vai nē.. un vispār nezinu, ko domāt.

tik dažādas emocijas tā manī izraisīja.
sākumā lasīju brīžos, kad neko negribēju darīt - lapu pa lapai, tad sāku intensīvāk izmantot brīvo brīdi tās lasīšanai, un šodien jau nevarēju darbā mierīgi nosēdēt, jo gribējās ātrāk tikt pie pēdējām nodaļām.

grāmata manī sākumā izsauca niknumu un aizkaitinājumu, jo vīrietis, kurš zaudējis savu sievu - visu laiku sūkstās par dzīvi un ir neapmierināts, un nespēj aizmirst sievu. No vienas puses tās emocijas ir tik tīras un patiesas pret sievu un rodas pat žēlums pret šo vīrieti. gribas, lai viņš reiz saprot, ka cilvēkam ir tiesības būt laimīgam arī tad, kad laime liekas zaudēta. Bet no otras puses - viņš pārguļ ar katru sievieti, ar kuru to var izdarīt un pazūd tās viņa emocijas.
"Esmu uzticīgs savai sievai. Pat gulēdams ar citām sievietēm...", man tas liekas nievājoši.

tai pat laikā grāmatas beigās sāka veidoties cita aina. un ja godīgi - tā arī beidzās ar nodaļu, kurā man īsti netapa skaidrs - kas un kā? laikam atstājot vietu pašas fantāzijai.

grāmatā ir tik daudz personāžu, kuri ir svarīgi un nozīmīgi galvenā varoņa dzīvē un ikdienā un patiesībā - katrs no šiem personāžiem liek aizdomāties par tām ikdienišķajām lietām, kas ir aktuālas un nozīmīgas... un tomēr ikdienā aizmirstas.

tomēr vienu gan varu teikt - šī grāmata manī radīja interesi par taidži. labprāt, pameklētu vairāk info par to un iespējams izmēģinātu :)
"mieru var rast, neesot pasīvam. spēku iegūt - neesot agresīvam. ģimenes cilvēkam nav jāmētājas kā slinķim pa dīvānu. godīga sirds mīt veselā miesā."

svētdiena, maijs 09, 2010

Kad laiks ir apstājies


dievinu to sajūtu, kad esam ārzemēs. kad nesteidzīgi varam klaiņot pa ielām un vērot visu ierasto un neierasto. Kad mierīgi nobaudam kafiju, dzērienu vai pusdienas kādā āra kafejnīcā. Kad ir jāapsēžas parkā uz soliņa, jo kājās ir sagurums, vai vajag izlasīt kādu info ceļvedī, vai vienkārši gribas izbaudīt doto mirkli.

vienmēr neatņemama šīs manas sajūtas sastāvdaļa ir bijusi vietējie. Parasti es ievēroju tos vietējos, kas nesteidzīgi sēž kafūzī un bauda mirkli, vai tie, kuri sēž uz soliņa vai zālītē un lasa savu grāmatu. Un tos cilvēkus ievērojot, manī pašā rodas tā burvīgā miera sajūta.

taču, lai atpūtinātu nogurušās kājas un apmierinātu sava vēdera kaprīzes, iegāju pirmajā āra kafejnīcā Vecrīgā. apsēdos, pasūtīju savu tēju un risotto ar jūras veltēm un guvu to iemīļoto sajūtu, kas parasti pārņem esot ārpus mājām un ierastās vides.

likās, ka laiks ir apstājies. ka man nav nekādu problēmu un steigas, ka uz mani nekas vairs neattiecas - esmu tikai es un mirklis. un kad atnesa tos rīsus ar jūras veltām - atlika vien aizvērt acis un iztēloties okeāna šalkoņu un tveici, jo manas garšas kārpiņas mani aizveda atkal uz Portugāli.