Laikam līdz ar pavasari, saules stariem un ziedu smaržu visapkārt un līdz ar steidzamo un akūto pienākumu tikšanu galā, esmu sākusi vairāk apstāties savā ikdienas steigā un izbaudīt prieku.
to prieku, ko sniedz parasts mirklis un daudzi sīkumi. ir tik burvīgi palasīt grāmatu dārzā, vai izravēt siltumnīcu, vai nopļaut mauriņu... tas tik tiešām ir tik burvīgi. Vai paņemt visgaršīgāko saldējumu un apsēsties parkā uz soliņa. vai no rīta pamosties agrāk, lai pavērotu rīta miglu, vai arī, lai paklausītos putnu čivināšanā.
jo tālāk eju un vairāk miera un prieka gūstu, jo apzinos, ka tās vienkāršākās un ikdienišķās lietiņas ir tās, kas sagādā visvairāk prieka.
Manuprāt, citāts no Elizabetes Gilbertas grāmatas "ĒD LŪDZIES MĪLI" ir spilgts pierādījums priekam, ko gūstam no ikdienišķām lietām.
"Reiz, oktobra vidū, es pavadīju vairākas stundas, kuras vērotājam no malas liktos gaužām ikdienišķas, bet kuras vienmēr atcerēšos starp laimīgākajām savā mūžā. Netālu no sava dzīvokļa, tikai dažus kvartālus tālāk, atradu tirgu, kuru līdz tam nebiju pamanījusi. Tur pie neliela dārzeņu stenda uzsāku sarunu ar itāliešu sievieti (..)
Izvēlējos pušķīti smalku, košu sparģeļu. Es pat mācēju itin apmierinošā itāļu valodā pajautāt sievietei, vai drīkstu nest mājās tikai pusi no šā pušķīša. (..) Visa šī saruna norisa itāliski - valodā, kurā es vēl pirms pāris mēnešiem nebiju spējīga pateikt ne vārda.
Aizgāju atpakaļ uz savu dzīvokli un brokastīm mīksti novārīju pārīti svaigu, brūnu olu. Nolobīju tās un novietoju uz šķīvja līdzās septiņiem sparģeļu stiebriņiem. Uzliku uz šķīvja arī dažas olīvas, četras piciņas kazas siera (..) un divas sārtas laša šķēles. (..) Beidzot, kad biju gana iztīksminājusies par savas maltītes jaukumu, apsēdos saules gaismas laukumiņā uz tīrās koka grīdas un notiesāju to pa kumosiņam vien, ņemdama ar pirkstiem un pie viena lasīdama savu ikdienas avīžrakstu itāļu valodā. Laime iemājoja ikvienā manā šūniņā."
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru