Veronika grib mirt

tiklīdz uzzināju to, ka šai Koelju grāmatai ir filma, sapratu, ka man tā ir jāredz. un tā nu tiku pie filmas un noskatījos To.
Protams, esmu vīlusies.

Pirmkārt, jau filma ir pielāgota mūsdienu dzīvei, Ņujorkai un mūsu dzīves ritmam, daudz vairāk nekā to savā grāmatā bija aprakstījis Koelju. Patiesībā šī interpretācija nebija nemaz tik peļama. Laikam Ņujorkas ritmā, kad cilvēkam pieder viss un viņš sev iegalvo, ka ir laimīgs un viss ir labi - ir vieglāk pamatot nepieciešamību pēc pašnāvības, nekā kādā Slovēnijas klosterī dzīvojošas bibliotekāres vēlmi mirt. (ja pareizi atceros, tad grāmatā tā tas bija)

Tomēr, vislielākā barjera man bija Sāra Mišela Gelāra. Man pret viņu nav nekādu iebildumu un kā aktrise man viņa patīk.. un lai arī nespēju ar to samerināties, laikam jau viņa lieliski tēloja šo Veronikas lomu, tomēr man Veronikas tēls saistās ar ko citu. ar kādu trauslu, jaunu meiteni, kuru tēlot, manuprāt, vajadzēja kādai ne tik populārai aktrisei ar dažādu lomu vezumu līdzās.

Un kā jau parasti - tie, kas ir lasījuši grāmatu, nav īsti sajūsmā par filmu. Jo grāmatā ir tik daudz lapaspušu, kuras nevar parādīt filmā. Lai arī kā režisors censtos attēlot varoņa domas, sāpes, sajūtas - tās pāris lapas, kuras to apraksta to izdarīs daudz labāk, nekā vislabākā režisora un aktiera vislabākais veikums.
un neskatoties uz to, ka ir pagājuši daudzi gadi, kopš šī grāmata ir izlasīta, man tomēr spēcīgāka liekas grāmata.

un tā arī nesaprotu, kas pārliecināja vai ar kādiem līdzekļiem tika pārliecināts Paulu Koelju par to, ka ir jāuzņem filma. Jo Koelju grāmatas ir tās, kuras nevar attēlot vizuāli. Manuprāt, nevar.

Diemžēl jāsaka, ka filma likās garlaicīga. Baudāmas bija tikai pēdējās 20 min, taču grāmata bija baudāma jau no pirmās lapaspuses.

Ir domas, idejas, pērles un stāsti, kuriem tā arī būtu jāpaliek uz baltām papīra lapām un lasītāju iztēlē.
..bet tās jau ir tikai manas domas
ja ir kāds, kurš nav lasījis grāmatu un redzējis filmu - es iesaku IZLASĪT GRĀMATU!