Sāksim ar Rīgas Motormuzeja apmeklējumu. Kopumā daudz laika pavadījām rindā stāvot un pēcāk jau gaidot savu numuriņu uz ieeju visai sliktos laika apstākļos, kad līņāja jau vairākas stundas no vietas. Tomēr pēc ilgās gaidīšanas tikām iekšā un varējām sākt apskatīt dažādus spēkratus. Vislabāk man protams patika viens vecs sporta auto, kurā autovadītājs tiek ieskrūvēts. Tik tiešām, auto nav durvju, tik tāda plāksne, kura tiek skrūvēta ar skrūvēm.
taču šajā muzejā staigājot pārņēma domas par to - kāpēc ir jāgaida kāda īpaša nakts reizi gadā, kad no cilvēku drūzmām nevar ne atkauties, lai apmeklētu muzeju.
tālāk mūsu ceļš veda uz Valts Ugunsdzēsības muzeju. taču atkal lielās ļaužu masas un manāmais nogurums, neļāva pilnībā iedziļināties muzejā atrodamajos eksponātos un aprakstos. interesi piesaistīja vien manāmi interesanti eksponāti, tādi kā vecie uzgunsdzēsēju zirgu rati vai šī gāzmaska, kas man atgādina "Star Wars"
tālāk ceļš veda uz Vecrīgu, kura laikā no Induļa mutes dzirdēju frāzi "labāk iedzēris autovadītājs, nekā nepieredzējis" - tas bija domāts man, jo braucot ar svešu mašīnu negribēju nesties, bez tam vajadzēja atrast vietu, kur noparkoties. Bet nu labi, labi - taisnība iepējams ir, bet kur tad to pieredzi, lai gūst? :D
un tā nu vecrīgā esot daļai kompānijas jau bija jautri un nebija vajadzīgi pat muzeji vairs. šajā vakarā katrs svešinieks sastaptais Vecrīgā kļūst par tavu draugu.
Un tomēr paspējām apskatīt vēl Okupācijas muzeju un arī Pulvertorni.
Taču pavisam citādāks stāsts sākas ar Latvijas fotogrāfijas muzeju, kuru apmeklēju klaiņojot pa vecrīgu un kavējot sev laiku. Tik sen bija kārojies aiziet uz šo muzeju, taču nekad nebija sanācis un nu es tur biju.
sākumā izstaigāju visas telpas pilnīgā klusumā, izlasot teju katru no eksponāta aprakstiem un pakavējoties pie tiem, cik ilgi vien vēlējos. Un tad, kad likās, nu jau iešu prom, jo vēl gribēju apskatīt Ginta Bērziņa izstādi, man klāt pienāca muzeja darbiniece un sāka stāstīt dažādas lietas par muzeja eksponātiem. un viss apmeklējums ieguva pavisam citu vērtību. Katrai bildei taču ir cits stāts, katrai lietas ir sava vēsture.. un to visu uzzināt no stāstnieka r citādāk nekā izlasīt dažus faktus par eksponātu. Visvairāk, man protams, sāp sirds par Minox fotoaparātiņu ražošanas pārtraukšanu. es ļoti labprāt iegūtu savā īpašumā tik miniatūru fotoaparātiņu, kura bilžu kvalitāte ir iespaidīgāka par dažu labu ziepju trauku kvalitāti. Un lepnums par to, ka ražots tika Latvijā.
Tā nu man bija palikušas vairs tikai dažas minūtes, lai uzskrietu stāvu augstāk un apskatītos Ginta Bēziņa izstādi. un dažas no bildēm mani pilnībā pārņēma savā varā un uzrunāja. :) Pirms tam, protams, ir lietderīgi uzzināt visu šo stāstu par to, kāpēc izstādei šāds nosaukums un kāda ir bilžu vēsture. :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru