trešdiena, jūnijs 09, 2010

"pastāsti, kas ir tavi draugi, un es...." jeb cikls no meditācijas


Tas, ko ejot pa ielu pēkšņi atcerējos no meditācijas kursa bija viens interesants (laikam jau psiholoģisks) uzdevums.

Mums bija jāizvēlas esošajā telpā kāds priekšmets, kas mūs uzrunāja, vai gluži pretēji izraisīja nepatiku. Tur bija daudz un dažādu aksesuāru, priekšmetu, lietu utt. un tad mēs kādu laiku sēdējām, skatījāmies uz šo izvēlēto priekšmetu un sākām to aprakstīt. Kāds tas ir, kā izskatās, funkcijas, vai emocijas vai vienalga kas bija prātā tajā brīdī saistībā ar šo konkrēto priekšmetu. tad vēl bija jāiedomājas, ka šis priekšmets runā un man kko saka. tad attiecīgi - kāds būtu mūsu dialogs.

Un tad sekoja pats interesantākais - mēs šo savu "apcerējumu" nolasījām savam blakussēdētājam (būtiski, lai šis cilvēks būtu svešs, nevis labi pazīstams). un Vēlāk šim blakussēdētājam bija uzdevums: it kā atstāstīt šo Tevis rakstīto stāstu, tomēr stāstot to jau ne gluži kā stāstu par konkrēto priekšmetu, bet kā stāstu par tevi pašu, par Tavu personību.

Un jūs nevarat iedomāties, cik daudz svešs cilvēks var citiem par tevi pastāstīt pēc tā, kā tu esi aprakstījis kādu priekšmetu. un cik daudz tajā visā ir atrodamas patiesības, par kuru pat nekad varbūt neesi aizdomājies.

Piem, es izvēlējos vecu, vecu šujmašīnu un mans stāsts bija šāds:
Šī šujmašīna ir ļoti, ļoti veca, kas jau ir paspējusi aprūsēt pa daudzajiem gadiem, tāda visticamāk nav bijusi nemaz manai vecmammai, bet varētu būt saglabājusies no vecvecmammas laikiem. Es pat iztēlojos Rogovkas mājās sēžam pie šīs šujmašīnas vecu, vecu tantiņu ar garu, sirmu bizi - sēžam un šujam. Iztēlojos, kā viņa ar roku griež to šujmašīnas ratu.
Tas koka rāmis šujmašīnai arī ir ļoti vecs, - tādi senajos laikos bija arī galdi, apaļi piedevām.
Uz galda stāv balta, apaļa tamborēta sedziņa un porcelāna tējas servīzes, pilnas ar siltu, tikko plūktu liepziedu tēju.
Mājas, protams, ir Rogovkas mājas, kurās viss ir gaišs, sakopts un ir dzīvība.
šī šujmašīna, ja runātu, man teiktu, lai sāku šūt. Aicinātu mani to darīt. Kad es atrunātos, ka nemāku - tā teiktu, lai mēģinu. un es mēģinātu - griezt ratu un šūt. uz vienkāršas auduma strēmelītes taisīt diegu iedragātu taku.
es tikai šuju un šuju, un man iepatīkas.. un šujmašīna smaida.


un tas, ko šī svešā meitene par mani pastāstīja pēc šī stāsta bija īsumā tāds kopsavilkums:
"Cilvēks, kuram ļoti svarīga ir ģimene - tā pat ir misija. Gan pagātne nozīmīga, gan nākotne. Viegli ņem visus piedāvājumus, izaicinājumus un problēmas. To uztver kā humoru, taču ne vieglprātīgi."

..un es nevarēju nepiekrist nevienam viņas vārdam. tikai kādu mirkli sēdēt ar muti vaļā un domāt - kā gan viņa to uzzināja?

2 komentāri:

Anonīms teica...

un vai Tev bija tikpat viegli spriest par svesho cilveku, kura lietas stastu noklausijies?

agnese teica...

Man nebija viegli atstāstīt precīzi to stāstu, tomēr tas stāsts radīja konkrētu priekšstatu par cilvēku un tas man ļāva daudz pastāstīt par viņu. :)
..un teica, ka daudz kas ir patiess...