Nereti mana fantāzija attīsta dažādas šausminošas un traģiskas ainas.
Es, piemēram, eju gar meža malu un atliek tik iedomāties "A, ja nu parādītos vilks", kā galvā jau pilnībā tiek iztēlota un izspēlēta gana traģiska aina par to kā vilks uzbrūk un sāk plosīt. Vai ejot pāri tiltam, iztēlē izdzīvoju tilta sabrukšanu un nokļušanu ūdenī, drīzāk jau zemūdenī, jo peldēt taču nemāku.
un tikai tad, kad šī traģiskā aina jau ir novedusi līdz zosādai, es noskurinos un trīs reizes nospļaujos pār plecu, lai tas nepiepildītos. Un katru reizi nodomāju: "Nu, bet kāpēc tā? Es taču negribu, lai nekas tāds patiesībā notiktu.''
Un tik tiešām man nav skaidrs iemesls tam visam, bet reizēm pārņem bailes. Un ja nu kādreiz kko piesaucu no tā visa, jo domas taču materializējas.
Varu iedomāties, ka psihologiem te noteikti būtu darbiņš līst dziļā pagātnē un atrast sakni kaut kur bērnībā, vai izskaidrot to visu ar kādu mazohisma tendenci bet lai nu kā - pagaidām esmu dzīva un laimīga.
..un, kas zin - varbūt izdzīvojot šos traģiskos notikumus iztēlē, man tie vairs nebūs jāizdzīvo reālajā dzīvē.
6 komentāri:
he, Tu tāda neesi vienīgā. man ir tieši tāpat un arī es pēc tādām domām cenšos neuzkrītoši 3x pār plecu pārspļaut.
kāpēc tādas domas rodas, nezinu, bet arī es labprāt no viņām tiktu vaļā vai vismaz gribētu samazināt to biežumu.
lasīju vienā grāmatā, ka līdzko nāk tādas domas galvā ir jāiztēlojas kāda skaita vieta un jādzen negatīvās domas prom. tas viss gan ir krietni sarežģītāk, nekā izklausās, it īpaši pēc piektās, sestās utt reizes. un man šķiet, ka tā sakne, ja tāda ir, jāmeklē dziļāk, un tā skaistas vietas iztēlošanās, tikai uzliek mazu ielāpu.
katrā gadījumā, tavs ieraksts mani nedaudz atviegloja ar domu, ka ne es viena tāda trakā :D
tas saucas- bērnībā mazāk grāmatas bija jālasa un jāattīsta sava fantāzija :D
Tieši tādēļ jau atzinos, ar mazu cerību, ka vēl kāds pateiks, ka tā dara.
tagad vismaz mierīga sirds :)
..un par to skaistā iztēlošanos - arī to es iztēlojos daudz un dikti, bet tas mani nesatrauc :D Bet sliktais mazliet gan...
un doma ir jānoved līdz galam, nu nevar tā pēkšņi iztēloties, ka vilks sāk pieglauzties pie kājām vai no debesīm nolaižas supermens, lai izglābtu mani no brūkošā tilta :D
kaut arī tā ir tikai fantāzija - tai ir jābūt reālai :D:D
bērnībā gramatas lasīju daudz, bet iztēlojos un fantazēju gan ļoti maz...
tāpēc arī rodas šausmeņu, trilleru, katastrofu filmu režisori un grāmatu rakstnieki, kaut kur tās fantāzijas jāizliek :D
nē, nopietni! Trāpīts 10niekā! Man arī ir šī pati stulbo domu problēma - tikai jau n;akamajā līmenī! Es bieži aizdomājos visādus letālus notikumus ar maniem bērniem! Nevis par sevi, bet par bērniem! Tad tieši tā - špļauju pār plecu un nevis cenšos iedomāties ko jauku, bet vienkārši pārslēdzos uz ko citu. Kaut kā esmu iemanījusies... Bet vispār man šitādi smadzeņu brīnumi sākās kad gaidīju pirmo bērnu... Traki, ne?
..es par laimi pagaidām tikai sevi pataisu par upuri - sev tuvos izdodas nosargāt :)
Ierakstīt komentāru