..bet jāsaka, ka par laimi ir tāds brālis, kam ir svētki, un par laimi svētkos ir jādāvina dāvanas, un par laimi man patīk dāvināt tādas neiesaiņojamas, bet izbaudāmas dāvanas.
Tā nu arī es nokļuvu Mežakaķa trasē, Mežaparkā. nevaru pastāstīt vai šī ir labāka vai sliktāka par Siguldā esošo, bet pilnīgi noteikti man patika. paspējām iziet gan tikai pirmās trīs - zaļo, zilo un sarkano trasi. Līdz melnai netikām, jo bija laiks braukt mājās un man liekas arī fiziski vairs neviens no mums nebija spējīgs uzveikt vēl kādu trasi.
Visi trīs gan secinājām, ka nākošreiz uzreiz jāsāk ar sarkano trasi, jo zaļā un zila tāda iesācēju (es gan biju iesācēja, tādēļ pat gribētos teikt - bērnu) trase vien bija.
tomēr sarkanajā nācās brīžiem nedaudz pasvīst. Man kā odziņa jeb bonuss šajā trasē bija lieliskais puisis, kurš visur gāja pa priekšu un kā kārtīgs latvietis svēra ap 100 kg. Tas nozīmē katru reizi, kad viņš noleca, aizlidoja vai kā citādāk strauji nokāpa no platformas uz kuras es arī jau stāvēju - mana priede nolīgojās, un es līdz ar to. :)
tomēr man ļoti patika šī diena un piedzīvojums, neskatoties no tā, ka baidījos, ka būšu izaugusi jau no šī sapņa - bija vērts tur būt, un ir vērts vēlreiz atgriezties, lai sasniegtu melnās trases virsotnes.
..bet citādi, man liekas - ESMU DZIMUSI VIRVES DEJOTĀJA :D
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru