pirmdiena, augusts 27, 2012

ISTABA

Teikšu  godīgi. sen nebiju lasījusi tik lielisku grāmatu, es pat īsti nezinu, ko par to uzrakstīt, jo nez vai spēšu atrast vāŗdus tam, cik pārsteidzoša un oriģināla man likās šī grāmata. Emma Donohjū ir radījusi lielisku un patiesībā pat grūti aptveramu darbu. Domāju, ka pat tad, ja man rastos ideja par galvenajiem notikumiem un situāciju, es nedomāju, ka spētu visu noraksturot tik patiesi un pārsteidzoši.
Grāmata sastāv no piecām nodaļām, no kuram katra ir pilnīgi atšķirīga, taču tai pat laikā tās katra atsevišķi un kopā veido vienu vienotu grāmatas stāstījumu.
1. nodaļu iesaku izlasīt tiem, kam ir mazi bērni, lai mēģinātu izprast savas mazās atvases un iemācītos saskatīt prieku mazajos un neparastajos sīkumos kopā ar viņiem
2. nodaļa savukārt, ir pāsteidzoša ar to, ka sašķoba lasītājam zem kājām pamatus un apgriež faktus kājām gaisā. Faktus, kas nekad īsti nav bijuši fakti, bet lasītāja domāšana tos ir pieņēmusi kā vienīgos un pašsaprotamos.
3. nodaļa ir tiem, kam patīk nervus kutinošs sižets, sajust satraukumu un lasīt, lasīt tik ilgi, kamēr netop skaidrs - kā nu viss beigsies un atrisināsies.
4. nodaļa ir neticama un vienlaikus tik ļoti, ļoti izjūtama.
5. nodaļa ir ikvienam no mums, lai paskatītos uz lietām mums apkārt no cita skatupunkta. Un uzdotu kādu jautājumu par it kā pašsaprotamām lietām, bet tai pat laikā neizskaidrojamām.

Par pašu sižetu es labāk neteikšu ne vārda, jo varbūt kāds šo grāmatu gribēs vēl izlasīt - soli pa solim :)

sestdiena, augusts 11, 2012

Talka

Atceros bērnību, rudenī vai pavasarī bija brīvdienas, kad nācās agri celties, vilkt virsū vecās, netīrās drēbes, lai dotos palīdzēt lauku darbos. Vislabāk atmiņā stāv rudens kartupeļu talkas, kad nācās rāpot pa uzrušināto melnzemi un lasīt kartupeļus, pa vienam liekot iekšā spainī un tā bezgalīgi - kartupeli pēc kartupeļa, spaini pēc spaiņa, vagu pēc vagas.
Kad likās, ka tik daudz jau izdarīts, izrādās, ka pat vaga nav pusē vēl, un tā atkal un atkal.
Toreiz tās likās tīrās mocības. Taču gadiem ejot, laikam bija svarīgākas lietas par talkām un tās izzuda.
Tagad ar tiem rudens darbiem, kartupeļu un citām lauku darbu talkām man saistās nostaļģiskas atmiņas. Gribētos to visu vēlreiz izbaudīt. Tādēļ arī vēlmju sarakstā parādījās punkts - kartupeļu talka. Nebija gan obligāti kartupeļu talkai tai jābūt, vnk nezināju kā īsumā aprakstīt talku, kas nebūtu lielā pavasara tīrīšanas talka, bet gan šāda - rudens ražas novākšanas talka.
Tā nu kādu dienu, kad bijām aizbraukuši līdz laukiem, pēc Mēness kalendāra iekrita diena, kad janovāc sīpoli un es tiku pie savas rudens ražas talkas. Rāvām sīpolu pēc sīpola, vagu pēc vagas - vairākas kaudzes ar sīpoliem, kurus vēlāk vajadzēja apgriezt un salikt maisos vai ķerrā.
Šoreiz, protams, vagas nelikās tik garas un nebeidzamas - varbūt tāpēc, ka tādas arī nebija, taču gandarījuma sajūta, kas pārņem pēc padarīta darba ir fantastiska... un darbi svaigā gaisā ar nostaļģisku piesitienu ir jo īpaši patīkami :)
Tā nu - uzskatu, ka savu 10. punktu "kartupeļu talka" varu droši atzīmēt kā izpildītu - vienkārši tāpēc, ka mazliet nepareizi tas bija ierakstīts :)