pirmdiena, decembris 09, 2013

Auto-foto orientēšanās

 kopš esmu iepazinusies ar šāda tipa atrakcijām no privātiem pasākumiem, gribēju piedalīties kādā idejiski līdzīgā publiskā masu pasākumā.
Un lapā http://www.autofotoorientesanas.lv/ ir atrodami datumi un maršruti, kad tiek rīkotas orientēšanās.
Neskatoties uz to, ka bija novembris un tajā dienā visu laiku bija slapjš sniegs - gan mirkām, gan pārsalām, no pasākuma ir tikai fantastiski pozitīvas atmiņas ar nelielu azarta un adrenalīna devu palikušas.
Vairāk par attēlu meklēšanu dabā patika tieši īpašie uzdevumi, kur bija vai nu konkrētā laikā jānopērk kukulis žūrijai (lieki piebilst, ka ap to laiku mēs atradāmies nekurines vidū), vai jādabū bilde ar piecām tortēm un vienu svecīti (iedomājaties, cik amizanti bija ieiet kāā lauku konditorijas veikalā un palūgt atļauju nofotografēt 4 kūciņas :D) vai arī dabūt īstu lauku vistas olu.

Nebeidzama jautrība un azarts visas dienas garumā garantēts!
Piedalīšos vēl :)

ceturtdiena, oktobris 31, 2013

Zilie putni

Pirmo reizi šo Deivida V. Freidžera grāmatu "Zilie putni" izlasīju, kad man tikko bija kādi padsmit gadi (varbūt pat vēl nebija), toreiz, protams, vairāk šo grāmatu uztvēru kā tādu mīlestības stāstu vai kā atgādinājumu tam, ka ir jānotic Augstākiem spēkiem un jāmīl, taču šī grāmata laikam ir atstājusi manā dzīvē kādu dziļāku nozīmi, ja reiz tik agri esmu sākusi interesēties un aizdomāties par iepriekšējām dzīvēm, reinkarnācijām un karmām.
Bija vēl kāda reize pēdējo desmit gadu laikā, kad esmu pārlasījusi šo grāmatu un tikai vakar, kad pavasara studijas seminārā pieminēja šo grāmatu kā vertīgu, es atkal to uzmeklēju un vēlreiz pārlasīju un man bija sajūta, ka lasu to pirmo reizi. Jā, es atcerējos sīkas ainiņas no grāmatas, dažu notikumu gaitu - taču tā dziļā doma, kas grāmatā ir iekšā nāca pie manis kā no jauna.
Un man sķiet, ka šī grāmata sevī apkopo visus Alķīmiķus, OSHO, Šarmu, Tolli, Vīlmu un visus pārējos par kuriem esmu tikai dzirdējusi, bet vēl neesmu lasījusi. Šajā grāmatā ir tāds spēks un viss ielikts iekšā dažās lapās un īsā stāstā, kas citur ir malts atkal un atkal un citreiz tā arī nav radījis sapratni.
Man liekas, pat, ja esi skeptisks pret reinkarnācijām un Augstākajiem spēkiem un visu pārejo, gramatu tāpat ir vērts izlasīt, jo tā vienkārši māca būt labiem un mīlēt. Grāmata prasa mazāk kā 2 stundas, lai to izlasītu.


Ja kādam ir grūtības atrast šo grāmatu taustāmā formā - atradu, ka Edgars šo grāmatu ir pārrakstījis un devis iespeju ikvienam to lejupielādēt te, lai varētu izlasīt

"Tas nav nekas slikts - pateikt kādam , ka tu viņu mīli un ka tev ir labi kopā ar viņu. Mēs to jūtam bieži, taču nepasakām. Allaž atliekam uz vēlāku laiku. Dažkārt šis "vēlāk" nepienāk nekad. Ja kādu mīlam, tas jāpasaka. tas taču nemaz nav tik grūti, vai ne?"

otrdiena, septembris 10, 2013

Aerodium

Ļoti sens sapnis bija lidot ar aerodium. Kad beidzot vajadzēja aizvest mūsu ciemiņu Latvijā izbaudīt kko interesantu, bija iemesls piepildīt savu senu sapni.
Teikšu kā ir - ekspektācijas bija krietni lielākas par gala sajūtām. Bailes un satraukums pirms lidojuma bija ne pa jokam, taču pats lidojums - likās, ka vnk guļu kādā gultā uz vēdera :D .. nu tik vien cik tas baisais vējš pūš vaigos :D
Protams, ja sāktu lidot bez instruktora un mēģinātu veidot trikus, iespējams tad sākas īstais kaifs :)
 

sestdiena, jūnijs 29, 2013

53. Bioloģiskais vecums

Reiz kādā žurnālā lasīju par to, ka cilvēkam ne vienmēr bioloģiskais vecums atbilst viņa pasē rakstītajiem cipariem. Ka patiesībā cilveka organisms var justies gan daudz jaunaks, gan vecāks nekā ir faktiskie cilvēka gadi. Un izrādās, esot to iespējams arī noteikt.
Toreiz apņēmos, ka būtu tomēr savs patiesais vecums jānoskaidro.
Tagad, kad esmu sākusi nedaudz aizdomāties par veselību un apņēmusies dienā izdzert man nepieciešamo 2,1 l ūdens, iedomājos, ka būtu vērtīgi arī noteikt šī brīža bioloģisko vecumu, lai pēc kāda laika varētu to izdarī atkārtoti un cerēt, ka mana veselīgā domāšana ved pie kādiem rezultātiem.
Atceros, ka toreiz rakstā bija minētas kādas ierīces, kas to var izdarī. Pagaidām to nevaru atrast.
Tādēļ iesākuma aprobežošos ar ātriem testiem interneta vietnē.
Rekur pirmais tests apgalvo, ka man ir jau 36 gadi.

Par laimi tests dod arī dažus priekšlikumus, lai to samazinātu. Tiesa gan - nez cik tas tests ir patiess, jo izejot testam cauri vēlreiz un pirms atbildu uz katru jautājumu, piedomāju - ko es no sevis labākajā gadījuma varētu izspiest (piem. es varētu 4-6 stundu vietā, gulēt 7-9 stundas. Es varētu sākt katru rītu ēst brokastis, ko savlaik darīju un vairāk ēst svaigus augļus/dārzeņus.). Bet tā godīgi, tiešām apzinoties uz ko es varētu parakstīties - tādā gadījumā šis tests man piešķirtu tikai 5 gadus. Līdz ar to gribas nedaudz apšaubīt to.

Jebkurā gadījumā - vēl ir jānoskaidro, kur varētu tikt pie interesējošās ierīces un varbūt nedaudz precīzāk noteikti savu bioloģisko vecumu.


pirmdiena, maijs 13, 2013

6. gaisa balons


Lidojums ar gaisa balonu iekļuva manā "wish-list" toreiz, kad sākumskolas vecumā pirmo reizi ieraudzīju debesīs lidojam to. Taču gadi gāja, es turpināju par to sapņot, bet nebija pietiekama iemesla tam vienreiz saņemties. Kad sāku plānot mūsu ceļojumu uz Turciju, es atradu elpu aizraujošus skatus - kur rītausmā virs burvīgajām Kapadokijas klintīm lido simtiem balonu. Un tad es vīram pateicu: "saki, ko gribi vai labāk nesaki neko - bet mēs Turcijā lidosim ar gaisa balonu!". Es sapratu, ka ir pienācis brīdis, kad nevar visu laiku atlikt un atlikt un tas ir jāizdara. Tā nu ieradušies Kapadokijā, mēs visai drīz devāmies meklēt kādu gaisa balonu kompāniju, kas piedāvātu mus izlidināt. Lieki piebilst, ka tur tās ir atrodamas ik uz stūra. Iemaksājām drošības naudu un bijām sajūsmas pilni par gaidāmo rītdienu. Ap plkst pieciem no rīta jau bijām vecpilsētā, kur mums bija norunāta tikšanās. Saule, protams, vēl nebija lekusi un pilsētā valdīja pilnīga tumsa. Lai arī pilsētiņa ir neliela, dzīvība tur kūsāt kūsāja - brauca simtiem ekipāžu, kas veda gaisa balonu grozus, brauca simtiem busiņu, kas savāca visus lidotgribētājus un simtiem citu apkalpes masīnu. Ar vārdu simtiem, es nepārspīlēju, jo vēlāk esot debesīs, mūsu gaisa balonu skaitīšana nojuka pie skaita 78 un skaidrs bija, ka visus ne tuvu neesam vēl saskaitījuši. :) 


 ieradušies vietā, kur mūs gaida pacelšanās, redzam, ka šur tur apkārt var redzēt gaisa balonus, kas jau pildās ar silto gaisu, citi baloni jau palēnām sāk celties gaisā. Mēs tikmēr baudam burvīgo skatu un vieglas brokastis ar karstu tēju, kamēr mūsu balons vēl pildās ar gaisu. Lieki piebilst, ka vēderā lido tauriņi un krūtīs sirds strauji sitās. Pienāk brīdis, kad balons ir pilnīgi piepūsts un gatavs pacelties, tad nu mums visiem ir jākāpj iekšā. Tajā brīdī nespēju noticēt, ka tiešām tas tūliņ notiks.... satraukums, bailes... un tad vienā mirklī kā viegla pūciņa, neskatoties uz to, ka grozā esam kādi 16 cilvēki. Balons tik viegli un nemanami ceļas gaisā - arvien augstāk un augstāk, līdz redzam daudz tālāk nekā saprāts spēj aptvert un zeme liekas pavisam tālu. Un tad jau sekoja lidojums, kurš sajūtu ziņā patiesībā līdzinājās tādai būšanai kādā augstā skatu tornī. Es nezinu, ko tieši es biju gaidījusi, bet man likās, ka būtu jābūt daudz citādākām sajūtām lidojot tur augšā. Elpa, protams, aizrāvās, bet tas viss no tā burvīgā skata, kad debesīs visapkārt ir simtiem gaisa balonu. Kad nāca laiks nolaisties mūsu mašīna jau bija piebraukusi klāt un balons piezemējās tieši precīzi piekabē (acīmredzot, lai novērstu liekas darbības), likās, protams, neticami, ka mēs varētu nolaisties uz piekabes, bet tas bija perfekti.
Tā nu lidojums bija beidzies un izkāpjot no balona groza, joprojām bija pacilājoša un viegla sajūta - it kā lidojot virs zemes. :) Man prieks, ka es to beidzot izdarīju un man prieks, ka tie gaisa baloni, kas pēc 2 nedēļām avarēja tieši tajā vietā nenotika mūsu lidojuma dienā vai iepriekš. :)