asociācijas

skatoties uz šo šodienas bildi, man rodas konkrētas asociācijas ar dzīvi. ar savējo, protams :)

..bet tas lai paliek man :)

# 42 Breakfest at Tifany's

mans ilgais ceļš līdz šim mērķim - soli pa solim, tomēr mani noveda pie rezultāta. Esmu noskatījusies šo filmu - BEIDZOT!

Guntis man viņu jau pagājšgad iedeva, vienu vakaru ar Rūdi sākām skatīties, bet viņš aizmiga un teica, lai pamodinu, kad filmā sāksies sižets, un tad arī es aizgāju gulēt...
un vakar - beidzot paņēmu un noskatījos.. un tieši tai vietā, kur mēs aizgajām gulēt arī sākās interesantas lietas :)

pirmāmkartām, man ļoti patika skatīties šo filmu, tādēļ vien, ka viņa nav no jaunākajām, pēdējo gadu filmām... bija interesanti vērot aksesuārus, interjera elementus, apģērbus... ai - es gribētu tajā laikā, kādu laiku padzīvot :) manuprāt, man patiktu.. Manhetena :)

..un vēl - manuprāt, tolaik filmām sižets, lai arī doma - mīlestība, attiecības, nauda ir tāda pati kā mūsdienās, tomēr tajos laikos mācēja filmmu skatītājam pasniegt baudāmu un citādāku nekā mūsdienās :)

..ja neesi noskatījies - domāju, ka ir vērts to izdarīt! ;)

P.S. viņiem tajos laikos pat treileri bija citā stilā :)

pašai sev - sapņa mistrojuma atstāstījums

šonakt redzēju interesantu sapni, neko tamlīdzīgu nebiju redzējusi nekad iepriekš :)

patiesībā sapnim kā jau sapnim - nav scenārija vai galvenā motīva un notikumu, viss vnk kustās, bet jocīgi bija tas, ka it kā biju darbā - sēdēju un strādāju savā ierastajā vietā, tikai Mārtiņa vietā man blakus sēdēja kursabiedrs Reinis. Tad atskanēja zvans un iestājās starpbrīdis, visi pameta savas darba vietas un devās gaiteņos kā skolas laikos. es devos uz labierīcībām, kur pa ceļam it kā skolas vidē satiku savu veco kolēģi Seržanti, kuru neesmu redzējusi jau cik sen...
Vēlāk es devos uz norunāto tikšanās vietu ar saviem klasesbiedriem, kas atradās pašreizējās darba vietas vidē un pie pašreizējās viceprezidenta asistentes darba vietas, oranžs dīvāns, kurš patiesībā jau kaut kur ir redzēts.

savukārt, kad pienāca vakars, mēs ar darbavietas apsargiem diskutējām par to - kāpēc gan mēs nevarētu turpināt savu izlaiduma balli (vieta skolas apvienojums ar darbu), cilvēki - gan 'vidusskolas klasesbiedri, gan sākumskolas klasesbiedri (sākumskolā es mācījos pavisam citā pilsētā), gan brālēni, gan kursa biedri, gan kolēģi.. ai... tik plašs cilvēku spektrs - no visām iespējamām vietām pa kādam cilvēkam, ko gan tas varētu nozīmēt?? ļoti interesanti
Tad vēl satiku kādu puisi, ko pagaidām nepazīstu, kurš man piedāvāja izlasīt savu blociņu, kuru es atpazinu kā savu bērnības dienu pierakstu blociņu.
(Hmm.. es protams, vairs neatceros kā vizuāli šis puisis izskatījās, bet varbūt es ar viņu kādu dienu iepazīšos dzīvē, un tad atkal mani pārņems šī sajūta, kas lielākoties pārņem iepazīstoties ar jauniem cilvēkiem - kur es viņu jau esmu redzējusi. Man t'ir bieži - tad varbūt es viņus visus iepriekš kaut kur nosapņoju? nebiju par to aizdomājusies, vienmēr tikai domājusi par to, kas man tas par DeJa Vu jau kuro reizi iepazīstot jaunus cilvēkus?)

"..vairāk grēkus neatceros, šos apņemos nožēlot..." :)

starp diviem sirdspukstiem

izlasīju vienu grāmatu no saviem 7 kg (vispār uz katras grāmatas varētu būt rakstīts arī svars, lai es tagad zinātu par cik atvieglojusies mana neizlasītās literatūras nasta)

grāmata ir gandrīz dienasgrāmata no kādas grūtnieces gaidīšanas laika, un man ir prieks, ka tajā bija arī kādi notikumi, nevis tikai gaidīšanas prieks, jo sen nebiju lasījusi nepiespiedu kārtā grāmatu, kuras autora valoda man ir grūti uztverama. tik bieži bija momenti, kad viņa savā daiļrunībā tik tālu novērsās no tēmas, ka nākamajā lapaspusē, es jau vairs neatcerējos kāda bija ideja...

taču patiesībā grāmata bija vērtīga un nenožēloju, ka to izlasīju :) patiesībā vienmēr laikam ir bijis interesanti ielūkoties kāda cilvēka dienasgrāmatā, visslēptākajās jūtās un domās ielauzties. Tajā ir kaut kas īpašs... un sieviete, kas gaida bērniņu domā pavisam citādāk, pat interesantāk... kā mainās tā domāšana no tā, ka tu esi viens, un tad uzzini, ka tevī ir vēl kāds... bet nespēj vēl to atvert... un kad tu jau jūti to otru,.. patiesībā ļoti interesanti - liek aizdomāties :)

šajās dienās gūtās atziņas

atziņas iegūtas lekcijās:

*neesmu inteliģente
..jo kāds krievu aristokrāts teicis, ka īsts inteliģents nekad sabiedrībā nerunās par savām privātajām lietām. Līdz ar to es ar saviem blogiem un twītiem esmu izkritusi no emocionālās inteliģences

* uzzināju kādēļ Rūdis mani reizēm neklausās
.. jo kā izrādās KLAUSĪŠANĀS ir ĻOOOTI smags darbs. a es jau vienmēr domāju, ka viņam vnk neinteresē, ko es saku :D

* izlasot grāmatu vai noskatoties kādu filmu, par to noteikti kādam ir jāpastāsta, jo tādā veidā mēs nodrošinam, ka atcerēsimies to arī vēlāk
/avots: Sanda/

* izrādās laptops ir liels magnēts, vismaz skatoties kā Roberts lipina klāt manu saspraudi pie Sandas datora, tā nācās secināt
/avots: Roberts/

* iemesls kādēļ es eju uz lekcijām...
..ir kursabiedru satikšana, jo tas laikam ir tas no kā visvairāk gūstu

* bērnībā redzēto pasaku "Reiz runcis Renārs" nav ierunājis mans pasniedzējs (Baldiņa k-gs), tomēr tas atsauca dažas atmiņas

"Atrodi iemeslus, lai kaut ko darītu, nevis nedarītu"

beidzot izlasīju to pirmo Brensona grāmatu "Ej un Dari", kas tika tulkota latviešu valodā. Un zinu, ka noteikti steigšu lasīt to pēdējo, kas ir iznākusi "Loosing my Virginity", jo esmu sajūsmā par šo.

Šī cilvēka dzīvesstāsts mani ir parāvis - un nevis ar to, ka viņš ir nopelnījis milzīgu naudu, bet ar to kā viņš ir dzīvojis un ko darījis.

Grāmata nepavisam nav tāda kā Mārtiņš teica - par to kā kļūt miljonāram. Tur nav neviena padoma par to - ja nu vienīgi vādi - ej un dari, jo visa pamatā ir smags darbs. Bet grāmata ir par dažādām viņa dzīves situācijām. tiešām ļoti interesanta - es to izlasīju trīs elpas vilcienos un gribu tvert pēc nākamās :)

piemēram - man patika stāsts par to kā reiz iesēdies taksī un steidzies uz kādu svarīgu tikšanos, pa ceļam bija plānojis izskatīt dokumentus, taču taksometra vadītājs viņu atpazina un sāka pļāpāt visai uzbāzīgi, par to, ka vakaros viņš spēlē kādā grupā un vai Brensona kunga vēlas paklausīties ierakstu, utt Ričards pieklājīgi centās atbildēt,taču bija daudz cilvēku, kuri lūdza viņu noklausīties viņu mūziku un viņam tas bija līdz kaklam noriebies, un tad kāpjot ārā no mašīnas viņš izdzirdēja tikko ielikto audio un vārdus "I can feel it coming in the air tonight" - jā, taksometra vadītājs bija Fils Kolins.


nezinu - kādēļ tieši šo dzīves notikumu vēlējos atstāstīt - patiesībā katrs manuprāt, ir uzzināšanas vērts un spēj aizraut. arī tas kā pirmā biznesa ideja viņam radās 9 gadu vecumā, taču izgāzās trušu dēļ - lai gan tik un tā viņam izdevās nopelnīt - tik citādāk :D vai tas kā viņš nokļuva cietumā.

cilvēks, kura dzīve ir bijusi pilna dažādu garšu un krāsu.

būtu interesanti, ja Brensons sarakstītu grāmatu par savām neveiksmīgajām jeb izgāsušajām biznesa idejām, jo cik zināms arī tādu viņam ir ne mazums. To varbūt būtu arī forši lasīt. :)

# 87

šodien atkal gribējās nofotografēt macro. Manam krutajam fočikam gan vajag vēl krutāku lēcu, lai to izdarītu - taču tā vietā es paņemu rokās ATKAL (jau otro reizi) fotoaparāta lietošanas instrukciju un iemācījos uztaisīt bildi, kurā tuvāk esošais priekšmets ir ass un fons - izplūdis.
Protams, tā nav baiga māksla un viss ir vienkārši, bet visu šo laiku man ir bijis slinkums eksperimentēt un mēģināt, kā arī paņemt lietošanas instrukciju, kur viss īsi ir uzrakstīts. Tad nu beidzot tas darīts un iespejams, kādu laiku sekos tāda tipa bildes. Jo man tādas dikti patīk.

kas ir mūsu sapņu cēloņi

šonakt kārtējo reizi redzēju jau sen radzētu sapni. Sapni, ko pāris reizes esmu redzējusi, un kuru kārtējo reizi vairs nespēju atcerēties...

..bet vakar pirms gulētiešanas atkal redzēju filmu, ko ju sen un vairākas reizes biju redzējusi...

vai tam varētu būt kāds sakars? Vai katras filmas noskatīšanas, turpinās ar sapņa noskatīšanos, kas ir piemeklēts katrai konkrētai filmai?

..vispār sapņi ir tāda interesanta lieta, ja pamostoties viņus spēj atcerēties, varot pierakstīt un laika gaitā pašam radīsies skaidrība par tiem - tā vismaz bija rakstīts kādā žurnālā :D

Katalītiskie mehānismi

Tā kā savu maģistra darba tēmu esmu izvēlējusies saistībā ar darbinieku motivāciju krīzes laikā, tad šobrīd iegūstu daudz informācijas par motivāciju kā tādu un pārmaiņu vadību.
pagaidām visinteresantākā motivācijas metodee saucas KATALĪTISKIE MEHĀNSMI - galvenā ideja ir tāda, ka radīt darbiniekā vēlmi pašam virzīties uz priekšu, liekot pašam domāt. Daži no šiem mehānismiem ir visai radoši, bet citi ļoti skarbi - taču iedarbīgi.

Taču nestāstīšu par šo mehānismu kā tādu, bet gan divus piemērus, kā šos mehānismus izmantoja savā privātajā dzīvē divi cilvēki.

Students pabeidzot universitāti, gribēja veidot savu uzņēmumu, taču atrada labu darbu un tad nosolījās sev, ka pēc 5 gadiem, kad būs atmaksāts studiju kredīts, viņš aizies no darba un izveidos savu biznesu. Tas, ko viņš izdarīja - uzrakstīja atlūgumu ar datumu pēc pieciem gadiem un iedeva to sev uzticamam cilvēkam ar norunu - ja viņš pēc 5 gadiem vēl nebūs aizgājis no darba, tad, lai šis cilvēks nosūta viņa atlūgumu pa pastu viņa vietā uz darba vietu.

Savukārt, otra situācija bija kādai ārštata žurnālistei, kura bija tik ļoti pārstrādājusies, ka vispār nepavadīja laiku ar saviem bērniem, jo viņa nespēja atteikties no neviena piedāvājuma, kaut arī naudas vienmēr pietika. Tas mehānisms, ko viņa izstrādāja bija tāds - tika izveidots ienākumu līmenis līdz kuram, viņa varēja strādāt - ikreiz, kad viņa piekrita kādam papildus darbam, kas bija jau virs šī ienākumu līmeņa - viņa maksāja savai māsai soda naudu 200 dolārus. Tā viņa turpmāko gadu laikā bija laimīga un daudz brīva laika varēja pavadīt ar bērniem, un savai māsai viņa maksāja šo soda naudu tikai 2 reizes, jo abas reizes izteiktais piedāvājum bija pārāk ienesīgs, lai no tā atteiktos.

Būs jāizdomā kāds katalītiskais mehānisms arī man priekš savu personīgo mērķu sasniegšanas - vienīgi baidos, ka nespēju būt tik skarba pret sevi :)

avots: grāmatu sērija HARVARD BUSINESS REVIEW ON Biznesa atveseļošana

# 53

Tā kā mani jau sen ieienteresēja ideja par to, ka katru dienu vajadzētu uztaisīt kādu bildi no tās dienas, no cilvēkiem tajā dienā vai ēdieniem, vai kaut kā cita, kas tajā dienā likās atcerēšanās vērts :)

pienāca jaunais gads vienu bildēšanos, tad sekoja vieni ciemiņi - bilde, slēpošana ar ciiem ciemiņiem - bilde un tad, kad bija pagājusi jau nedēļa - sapratu, ka man ir bilde gandrīz no katras dienas un izdomāju, ka ir īstais laiks izmēģināt šo "365 dienu projektu" - lai nu kā - tad redzēs kā man ies, jo pagaidām saprotu, ka lielā svara un augstā kriminogēnā līmeņa Rīgā - īpaši autoostā, dēļ nevēlos nēsāt līdzi katru dienu savu mīļo spoguļkameru. Līdz ar to dažās dienās bildes ir taisītas ar manu NOKIA.
Bet sāku apsvērt domu, ka no ķastēm ir jāizceļ vecais ziepjutrauciņš, kurš man reiz bija dikti mīļs un jāliek somā ikdienas :)

tādēļ runājot par punktu nr. #53 - katru nedēļu kko nofotografēt, nākas secināt, ka tas izpildīsies pats par sevi un neskaitīšu es vairs tās reizes, kad paņemu fotoaparātu rokās ;)

Šīm katras dienas ildēm esmu uztaisījusi atsevišķu emuāru:
http://365agzvir.blogspot.com/

Viss iet uz priekšu!

pārdomas par blogiem, twitter un visu citu

šodien saņēmu no čiepas vēstuli - un kaut arī regulāri lasu viņas tvītus un bloga ierakstus un zinu, ka esmu lietas kursā par to kā viņai notiek - vēstule bija pilna pārsteigumu un emociju. Pilna sajūtu, nevis faktu..

..un tad es sapratu, ka ir tās personiskās lietas, ar kurām gribētos ar kādu padalīties - taču ne ar visiem... ir lietas, ko gribam atstāt sevi..

..un tas manuprāt, ir jauki, ja cilvēks spēj sevi neizlikt uz paplātes.. un ja spēj saglabāt to laimi sevī un tikai tuvākajiem :)

vienvārdsakot - secināju, ka twitter un blogi ir tikai tāda faktu vai sajūtu faktu kulšana, bet patiesās emocijas un sajūtas vienmēr paliks aizkadrā :)

vakars aiz loga

#87
bilde tapusi pateicoties pēkšņam augstākam spēkam, kas radīja vēlmi paņemt rokās fotoaparāta lietošanas instrukciju un izlasot dažas lapas.
Kā atklājās fotogrāfēšanas grāmatās pārsvarā ir tikai la bla blaa - un ne miņas no kāda lietderīga padoma :)

Mana mīļākā celtne

starpcitu, atceroties Milānu un to burvīgo doma jumtu - radās aktuāls jautājums.

Atzīšos godīgi, neesmu bijusi daudz kur tuvu debesīm un neesmu bijusi daudzās slavenajās baznīcās. Ne Barselonas katedrāli esmu redzējusi, ne Čehijas "kruto" baznīcu, ne Šartras katedrāli. Esmu redzējusi Vestminsteres abatiju, Parīzes Dievmātes katedrāli, un Svētās sirds baziliku Parīzē, Marijas katedrāi Krakovā - varbūt vēl kādu, kas kādam liksies īpaša, bet es pat tādu neatceros...

taču Milānas Doms ir vienīgā celtne, kas man likusi elpai aizrauties. Tas apbrīnojamais darbs, kas ieguldīts tās uzcelšanās, tās neskaitamās cilvēku dzīvības - taču ne jau par procesu ir runa, bet gan par gala rezultātu.
Milānas doms ir burvīgs, un visvairāk, protams man patīk to apbrīnot nevis no malas vai iekšienes, bet no augšas. Man dikti patīk, ka tam var uzkāpt uz jumta un saigāt - tā ir pavisam citādāka pieredze, nekā uzkāpjot kkur un gar maliņu pastaigājot.
tur tik tiešām aizraujas elpa.
Milānā nav nekā diži daudz cita, ko redzēt - tomēr šī viena paša doma dēļ ir vērts uz turieni aizbraukt, zinu, ja vēl kādreiz būšu Milānā - es uzkāpšu atkal augšā un pavadīšu kādu laiku tur uz jumta.

Tas kas radīja interesi ir - kuras ir jūsu apmeklētās iepaidīgākās vietas? Kuras ir tās celtnes vai virsotnes, kas aizrāva elpu un rada vēlmi vēlreiz tās apmeklēt.

Pēc uzbūves līdzīgs laikam ir Ķelnes doms, to esmu redzējusi garām skrienot sen sen, nepievēršot tam lielu uzmanību, bet varbūt arī tas ir burvīgs :)

gribas vasaru, lai arī sniegam nav ne vainas

gribas vairāk saules - nu tā, tuvāk saulei, kur ir silts, kur es varētu staigāt īsās rociņās un sauļoties, kur varētu izjust siltu vējiņu un vasaras smaržu.. nu tik dikti gribās, un tik tiešām šajā ziemā vē neesmu pārsalu un par cik tā ir tik sniegota un balta, tad tā vel nav paspējusi apnikt :) ir forši - bet gribas jau domāt par siltākām lietām :)

skatos, ka līdz Korsikai lētākais un pagaidām arī vienkāršakai veids, ko esmu atradusi - kā nokļūt būtu

Riga- Milana (nu te pagaidām redzu apm 13 ls/pers)
Milana- Savona (vilciens var iztikt ar $32/pers)
Savona - Bastia (kuģis ~euro 5-11/pers)

..varbūt ir vērts pameklēt un padomāt... un ... nu jā...

aizdomājos arī par to, ka gribētos vēlreiz uzkāpt Milānas domam uz jumta un pasēdēt... izbaudīt burvīgo apkārtni, savas domas un sajutas tur uz jumta - tur taču ir tik fantastiski

happiness is real when shared

Vakar beidzot noskatījos filmu, ko daži man jau kādu laiku ir ieteikuši noskatīties kā ļoti labu filmu - INTO THE WILD. Līdz ar to arī tika izpildīts #43 punkts manā sarakstā.

Grūti teikt -īpaši vakar negribējās neko rakstīt, jo atzīšos - asaras bira aumaļām. Tikko nomierinos, un sāku atkal kko domāt par filmu - tā atkal asaras...
Lai nu kā - tie, kas šo filmu ir redzējuši, sapratīs, ko teikšu - es nebiju gatava tādām beigām... man likās, ka ir vēl daudz lietu, ko šis jaunais cilvēks vēl gribēja sasniegt.

Anyway - filmas galvenā doma ir tā,ka laime un prieks ir īsts tikai tad, kad Tev ir kāds ar ko tajā dalīties :)

tāpēc, iepriecināsim vairāk viens otru :)

Tie, kas nav šo filmu redzējuši - es laikam ieteiktu noskatīties :)

Starptautiskā Slinkošanas diena

atceros pirms pāris gadiem mēs ar Aiju vienu dienu pasludinājām par starptautisko Smaidu dienu, tad šodienu es varētu pasludināt par Starptautisko Slinkošanas dienu.

es šodien atrodu laiku visam kam, tikai ne maģistra darbam... :( tas pie manis nenāk... neiedvesmo mani, un ne lapa netop klāt :(

šodiena ir paredzēta - visādām stulbām filmām, atpūtai, sēdēšanai uz palodzes.. tikko piemēram izkrāsoju vienu mandalu...
jā - vienā punktā man ir mandalas, tad nu varu to ieskaitīt, lai gan tur visam ir daudz dziļāka doma.. gribētos tajā visā iedziļināties nedaudz vairāk... izprast, ko tas nozīmē, jo man pagaidām mandalas ir tikai grafisko attēlu krāsošana grāmatā, ko reiz man uzdāvināja Laura...

# 45 izrāde "Ja mana sieva to uzzinās"

Vakar bijām aizgājuši uz Dailes teātri Džilindžera iestudēto izrādi-komēdiju "Ja mana sieva to uzzinās".

Es laikam pirmajā cēlienā biju starp tiem īgņām un intelektuāļiem, kuriem šī izrāde nav paredzēta, jo pirmais cēliens man likās pārāk stulbs, lai par tiem jokiem spētu pasmieties - meli, intrigas, šarādes, reputācijas pulēšana par visiem līdzekļiem utt. Tas viss likās tik traki pārspīlēts, ka nespēju pasmieties.
Taču otrajā cēlienā notikumos parādījās kāds - man -negaidīts pavērsiens, un visi pārejie notikumi strauji griezās karuselī, personāžus raujot iekšā arvien jaunos melos un intrigās. "Nekas vairs nav tā kā izskatās", tā par šo izrādi kādā masu medijā :D un tā arī bija. Personāži paši jau juka savos melos un nespēja vairs atcerēties, kas un kā... meli aprij visu. Lieki piebilst, ka otrais cēliens arī man lika smieties līdz asarām un izbaudīt izrādi un aktieru lielisko spēlējumu.
Lomās: Andris Bērziņš, Artis Robežnieks, Elīna Dzelme, Pēteris Liepiņš, Intars Rešetins(Intara tēls - šajā izrādē bija nepārspējamais viesnīcas viesstrādnieks - oficiants, ar latgaļu akcentu - Ontūns Bušmucāns), Lauris Subatnieks, Vita Vārpiņa, Marīna Janaus, Kristīne Belicka un Aldis Siliņš (Aldis mani pārsteidza ar sava ķermeņa lokanumu, neesmu droša, ka kāds spētu vēl labāk notēlot beigtu līķi, kuru visur staipa apkārt un mētā).

Laikam jau ieteiktu šo izrādi apmeklēt tiem, kas vēlas atpūsties un pasmieties :)

atvaļinājums izsit no ritma

šodien es esmu saņēmusies rakstīt - vismaz sākt raksīt savu maģistra darbu. ik pa laikam uzplaiksnī kāda iedvesmas dzirksts un ir tik atīkami, ka īpaši nedomājot rodas rindkopa, bet tad atkal ir jādomā un jāmēģina saprast, ko un kā tālāk, bet vismaz esmu sākusi akut ko darīt - ļoti ceru, ka nākamās 3 dienas būs produktīvākas, jo šodien daudz laika pagāja kamēr atkal atkārtoju savu darba struktūru, metodiskos noādījumus un sagatavoju literatūru, kas man šobbrīr ir :)

..bet tam vakara puse atkal rakstīšanai tiek atņemta, jo ir taču jāiet uz teātri - tas bija pavisam aizmirsies.
atvaļinājums spēj izsist no ritma :)

..bet man patīk, kad mājās ir miers un klusums, kad varu apsēsties uz palodzes, skatīties ārā pa logu uz balto sniegoto pasaku un kko rakstīt, vai domāt... kad pie kājām ieritinās kaķītis, un parņem tāds miers. to nevar aprakstīt, tikai sajust. burvība.

gribēju vēl šodien izkrāsot kādu mandalu atpūtas brīdī, bet pagaidām ir iedvesma rakstīt darbu, līdz ar to, kamēr tā ir, nelaidīšu to vējā.