Es, nevis Mēs

Paturpinot neseno tēmu par vietniekvārdu izvēli savā stāstījumā stāstot par sevi, nonācu pie secinājuma, ka man kā jaunajai māmiņai ir vēl viens vietniekvārds ar kuru es aizstāju vārdu ES, un tas ir MĒS. Un pilnīgi droši varu apgalvot, ka ar to saskaras vairums jauno māmiņu.



es protams, varu teikt "Mēs pastaigājamies", "Mēs runājam", "Mēs spēlējamies", bet ir taču absurdi teikt "Mēs ēdam", ja patiesībā ēd tikai viņš, bet es viņu baroju. Es taču nevaru teikt "Mēs bolam acis un brīnamies", ja patiesībā to dara tikai viņš. Un tomēr, ir tik grūti to aptvert, bet lielākoties vienmēr saku MĒS. Iespējams, vainojams ir Rūdis, kurš jau visus iepriekšējos gaidīšanas mēnešus vienmēr, kad apjautājās kā iet vai ko daram, vai sadarījām izvēlējās daudzskaitļa formu. Un kā gan uz daudzskaitli atbildēšu ar vienskaitli? un atkal MĒS ēdam, MĒS skatamies TV, MĒS ejam šopingā, MĒS lasām grāmatu - kaut arī to daru tikai ES.

bet varbūt izskaidrojums tam visam ir zinātniski pierādītais apgalvojums, ko man pastāstīja Laura, ka "zīdainis līdz gada vecumam sevi vēl neidentificē kā personību. Viņam ir viņš un mamma kā viens vesels." Varbūt patiesībā arī mammai, viņa un viņas jaunais mazulis ir viens vesels. Un nevar izšķirt, kurš guļ, kurš ēd un kurš no abiem kakā, vienalga būs MĒS.

Viss - vairāk centīšos nepiesieties un neapspriest vietniekvārdu izvēli mūsu ikdienas sarunās par sevi ;)