sestdiena, augusts 07, 2010

"Drosmīgie baidās, bet rīkojas"

Agrāk, kad izdzirdēju kādu, kurš ir vīlies kādā no Koelju garadarbiem, es biju pārsteigta, jo šī rakstnieka  darbi, mani vienmēr ir uzrunājuši. Katrā no tiem, es vienmēr esmu atradusi ko ļoti, ļoti īpašu. Taču šoreiz ir citādāk.


Nav jau tā, ka grāmata būtu slikta - arī šajā es atradu dažus citātus, kurus vēlējos izrakstīt un paturēt.

"Labu vīnu spēj pazīt vien tas, kas ir baudījis sliktu."

Tomēr kopumā ņemot  - Koelju vairs nav tāds kāds bija, lai gan patiesībā laikam es vairs neesmu tāda kā biju. Jo lasot, grāmatu man apnika tā kārtējā uzsvēršana un runāšana par Otro pusi un mirdzumu, kas ir šīs grāmatas tēma. Es sajutos kā mazs bērns, kuram n-tās reizes vecāki atkārto vienu un to pasu, jo viņi domā, ka Tu nesaproti vai Tev nepielec. Bet pielec jau ar pirmo reizi, nu drošības labad varētu kādas trīs reizes to pateikt bet ne jau simtiem reižu to uzsvērt un atgādināt. Tā man liekas šajā grāmatā bija par daudz.

Taču citādāk, kārtējo reizi nākas apbrīnot Koelju par radošu ideju, jo pats grāmatas kopējais saturs bija visai interesants un savdabīgs.
Taču šī grāmata neierindosies manu mīļāko grāmatu topā.

"..bija reizes, kad ļaudis iedomājās sevi par Dieva vietniekiem Zemes virsū un pieļāva daudzas kļūdas.
"

1 komentārs:

kores teica...

pēdējais citāts varētu būt par pašu Koelju :DDD