tolaik pašai nebija naudas iegādāt jaunu koferi, tādēļ nācās izlīdzēties ar tiem vecajiem, kas bija mājās. rokasbagāžas koferis ar ritentiņiem kofera šaurākajā malā (tas nozīmē, ka koferis visu laiku grīļojās un gāzās) un nododamais koferis ļoti liela izmēra ar ļoti maziem ritenīšiem (kas nozīmē, ka koferis pārsvarā bija jānes rokās).
tolaik AirBaltic rokasbagāžai nebija svara ierobežojumu, tik nododamai bagāžai bija noteikts svara limits, tādēļ visas smagākās lietas - tai skaitā vairākas grāmatas liku rokasbagāžā, kā rezultātā mana rokas bagāža bija knapi paceļama :D
un te nu sākas stāsts. :)
Kopenhāgenas lidostā ieradāmies kopā ar kādu citu latviešu meiteni, kas arī devās uz to pašu Dānijas mazpilsētu Horsens, lai semestri studētu Vitus Bering University College. Lai nokļūtu mūsu pilsētā nācās doties uz vilcienu, un šī meitene man apgalvoja, ka mums ir jādodas uz Terminālu X (jo neatceros numuru un nav būtiski) - viņa to redz esot noskaidrojusi, vilciens atiet no turienes. Ieraudzījušas kaut kādu norādi devāmies virzienā nezināmajā :) gājām, gājām, gājām - bet jūs tik varat iztēloties kāds bija mans gājums, ja smagā rokasbagāža ik pēc dažiem metriem gāzās un to nācās atkal celt un stutēt uz ritenīšiem, paralēli tam velkot pa zemi vai ik pa laikam saņemoties un nesot to lielo koferi. Tā nu devāmies uz to vareno Termināli X, no kura atiet vilcieni, taču labu gabalu pagājušas nonācām pie žogiem un stāvvietām, ka galu galā nekur vairs tālāk nevarējām tikt. Tad tuvumā iekļuvām kādā bagāžas novietnē (kur parasti mirstīgie netiek ielaisti) un es pārliecināju otro meiteni, ka mums tomēr jāpajautā no kurienes atiet vilcieni un kā tur nokļūt. Un ko tu neteiksi - vilcieni atiet no Termināla Y, kas, protams, ir tas pats termināls, kurā mēs ielidojām. Eh - nevarat iedomāties, cik pikta es biju, jo nācās atkal stiept tos koferus un mocīties atpakaļ uz TO PAŠU termināli, kurā ielidojām.
Man joprpojām acīs stāv - kā es cīnos visu to gabalu ar tiem abiem smagajiem un neparocīgajiem koferiem, un smiekli nāk :) tā tik bija dieniņa. rezultātā mans caurais miegs pārvērtās par tik ciešu miegu, ka nonākot savā istabā atlūzu un gulēju tik labi, ka pat neesot dzirdējusi mežonīgo ballīti aiz plānās sienas, aiz kuras nākamos mēnešus dzirdēju katru mazāko skaņu.
..ai - patiesībā tie seši mēneši Dānijā bija varen labi. daudz jauku atmiņu.
foto
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru