šonakt piespiedu nomoda stundās noskatījos filmu "Vēstules Džuljetai" (Letters to Juliet). Neatstāstīšu tās saturu, vai to, cik ļoti biju noilgojusies pēc kādas salkani romantiskas filmas (pēdējā laikā skatoties tikai Rūda izvēlētās filmas), bet gan atzīšos, ka pēc filmas noskatīšanās tik daudz ko sakārojās. Tik daudz Baudas.
gribas aizbraukt ceļojumā uz Itāliju, Franciju, Spāniju vai vienalga kuru no tām siltajām zemēm. Gribas iesēsties mašīnā un braukt gar vīnogu laukiem, vērot kalnus un lejas, kokus un krūmus ar aizrautu elpu - it kā tas būtu kaut kas ļoti, ļoti neparasts. Sagribējās sēdēt kādā āra kafejnīcā un malkot vīnu vai klīst pa vīna darītavām degustējot vīnus. Sagribējās gulēt zem zvaigznēm, un baudīt silto nakti. Sagribējās atpakaļ vasaru. Un romantiku. Sagribējās klīst pa šaurajām vecpilsētas ieliņām ar fotoaparātu rokās un kartē meklēt nākamo vietu kurp doties.
Un protams, arī saņemt kādu mīlestības vēstuli rakstītu ar roku.
tik daudz ko sakārojās manai dvēselei, taču filmas noskatīšanās savā ziņā deva nelielu apmierinājumu visām šīm iegribām. :)
.jpg)
.jpg)
1 komentārs:
Nu jā, šī filma priekš manis bija garšīga tīri vizuāli. Kā Tu saki, pēc noskatīšanās gribās paceļot :) Jaunā zvaigzne Amanda Seyfried tomēr man kaut kā nesimpatizē.
Ierakstīt komentāru