šī britu rakstnieka Tonija Pārsona grāmata "Manai mīļotai", ir grāmata par kuru es nemaz nezinu, ko pateikt. pagaidām nesaprotu - vai esmu par to sajūsmā, vai gluži pretēji, uzskatu to par parastu grāmatu. nesaprotu vai kādam gribu to ieteikt vai nē.. un vispār nezinu, ko domāt.
tik dažādas emocijas tā manī izraisīja.
sākumā lasīju brīžos, kad neko negribēju darīt - lapu pa lapai, tad sāku intensīvāk izmantot brīvo brīdi tās lasīšanai, un šodien jau nevarēju darbā mierīgi nosēdēt, jo gribējās ātrāk tikt pie pēdējām nodaļām.
grāmata manī sākumā izsauca niknumu un aizkaitinājumu, jo vīrietis, kurš zaudējis savu sievu - visu laiku sūkstās par dzīvi un ir neapmierināts, un nespēj aizmirst sievu. No vienas puses tās emocijas ir tik tīras un patiesas pret sievu un rodas pat žēlums pret šo vīrieti. gribas, lai viņš reiz saprot, ka cilvēkam ir tiesības būt laimīgam arī tad, kad laime liekas zaudēta. Bet no otras puses - viņš pārguļ ar katru sievieti, ar kuru to var izdarīt un pazūd tās viņa emocijas.
"Esmu uzticīgs savai sievai. Pat gulēdams ar citām sievietēm...", man tas liekas nievājoši.
tai pat laikā grāmatas beigās sāka veidoties cita aina. un ja godīgi - tā arī beidzās ar nodaļu, kurā man īsti netapa skaidrs - kas un kā? laikam atstājot vietu pašas fantāzijai.
grāmatā ir tik daudz personāžu, kuri ir svarīgi un nozīmīgi galvenā varoņa dzīvē un ikdienā un patiesībā - katrs no šiem personāžiem liek aizdomāties par tām ikdienišķajām lietām, kas ir aktuālas un nozīmīgas... un tomēr ikdienā aizmirstas.
tomēr vienu gan varu teikt - šī grāmata manī radīja interesi par taidži. labprāt, pameklētu vairāk info par to un iespējams izmēģinātu :)
"mieru var rast, neesot pasīvam. spēku iegūt - neesot agresīvam. ģimenes cilvēkam nav jāmētājas kā slinķim pa dīvānu. godīga sirds mīt veselā miesā."
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru