dievinu to sajūtu, kad esam ārzemēs. kad nesteidzīgi varam klaiņot pa ielām un vērot visu ierasto un neierasto. Kad mierīgi nobaudam kafiju, dzērienu vai pusdienas kādā āra kafejnīcā. Kad ir jāapsēžas parkā uz soliņa, jo kājās ir sagurums, vai vajag izlasīt kādu info ceļvedī, vai vienkārši gribas izbaudīt doto mirkli.
vienmēr neatņemama šīs manas sajūtas sastāvdaļa ir bijusi vietējie. Parasti es ievēroju tos vietējos, kas nesteidzīgi sēž kafūzī un bauda mirkli, vai tie, kuri sēž uz soliņa vai zālītē un lasa savu grāmatu. Un tos cilvēkus ievērojot, manī pašā rodas tā burvīgā miera sajūta.
taču, lai atpūtinātu nogurušās kājas un apmierinātu sava vēdera kaprīzes, iegāju pirmajā āra kafejnīcā Vecrīgā. apsēdos, pasūtīju savu tēju un risotto ar jūras veltēm un guvu to iemīļoto sajūtu, kas parasti pārņem esot ārpus mājām un ierastās vides.
likās, ka laiks ir apstājies. ka man nav nekādu problēmu un steigas, ka uz mani nekas vairs neattiecas - esmu tikai es un mirklis. un kad atnesa tos rīsus ar jūras veltām - atlika vien aizvērt acis un iztēloties okeāna šalkoņu un tveici, jo manas garšas kārpiņas mani aizveda atkal uz Portugāli.
2 komentāri:
kas tas par nezvēru tev rokās? nekad neņemu jūras veltes...phē, neesmu līdz tām izaugusi :)
..man ar tā likās.. tomēr Portugālē ļāvos šīm veltām un iemīlēju tās... pašai gan vēl bail mēģināt kko pagatavot :D:D
Ierakstīt komentāru