Tā daļa, kas grāmatā bija rakstīta par Džūliju Čaildu, man likās gaužām garlaicīga un pilnīgi lieki iestarpināta pa vidu Džulī ikdienai, darbam ar sevi un ēdienu. Savukārt, filmā tika parādīts daudz, daudz vairāk nekā tikai tas, kas bija grāmatā. Un tie Parīzes skati, un Merila Strīpa bija nepārspējama. Pateicoties viņas lieliskai aktierspēlei man šī filma patika.
Savukārt, filmas otra daļa par grāmatas autori/bloggeri Džulī, man nelikās tik iespaidīga, īpaši laikam tādēļ, ka izpalika daudzas detaļas, kuras ļoti gaidīju. Dīvāna problēma uz trepēm, 9/11 upuru tuvinieku sēras un vēl daudz kas cits.
Taču pārdomas kopumā par grāmatu ir dažādas. Pirmkārt, daudzi no tiem ēdieniem ar visām tām kaulu smadzenēm, zarnām un vēl nezin ko izklausās jau vnk pretīgi. Apbrīnoju, kā viņa varēja saņemties to pagatavot, bet vēl trakāk - nogaršot. Tad vēl interesē, par cik viņa pieņēmās svarā šī gada laikā, jo katru dienu ēdot ēdienu, kas pagatavots sviestā - man šķiet tā varētu būt problēma.
Grāmatā uzzināju, ka var uzcept gurķus, tas ieintriģēja un radās vēlme pamēģināt. Šī vēlme, protams, cieta fiasko. daudzu un dažādu iemeslu dēļ - taču gurķi pa taisno lidoja miskastē un neviens pat nesadūšojās tos pagaršot.
Un vēl kas - man laikam ir ļoti maz trauku, jo nekad netieku līdz situācijai, ka netīrie trauki krājas izlietnē un pat uz grīdas. :D
1 komentārs:
nu man viņa vispār likās īsts nevīžības paraugs ar saviem tārpiem virtuvē...
izlasīju un sasmējos, atcerējos, kā šodien tu un tava vecmamma man stāstīja par ceptiem gurķiem :D
Ierakstīt komentāru