Viņš aizgāja

Diennakts tumšajā laikā viņš parasti devās ārā, lai paelpotu svaigu gaisu, nomedītu kādu putniņu vai pelīti, parunātos vai pakautos ar kādu kaķi, un kas zin, ko vēl viņš mēdza darīt. Naktī ap plkst. 2 vai 3, viņš parasti uzleca uz palodzes un es devos pie loga, lai mūsu kaķīti ielaistu iekšā. Citreiz ap to laiku atmodos un devos pie loga viņu pasaukt, dažu sekunžu laikā viņš bija jau uz palodzes.
Taču šonakt viņš neatnāca. Gāju pie loga divos - saucu, trijos un četros. ap pieciem Rūdis gāja uz kāpņu telpu, skatīties vai Poters negaida tur. No rīta pirms septiņiem Rūdis apstaigāja tumšo apkārtni saukdams Poteru, un pa dienu mēs ar Frederiku arī apstaigājām tuvāku un tālāku apkārtni. Nekā!

katru reizi, kad kāds zariņš vai lapiņa atsitas pret palodzi, es salecos un skrienu skatīties vai tas nav Poteriņš, kas pārradies mājās, bet nav. Līdz iestājoties tumsai atkal dzirdēju nelielu tikšķi uz palodzes, kam sekoja skaļš ņaudiens. Poters sveiks un vesels pārradies mājās :) Bet stāsts un atmiņas vienalga, lai seko.

Poters piedzima 2008. gada 1. maijā. Kā mēs to tik labi atceramies? tāpēc, ka tā bija mūsu kāzu diena, tā bija kā kaķenītes kāzu dāvana. Pēc dažiem mēnešiem, kad mazais kaķēns paaugās un mēs pārvācāmies uz atsevišķu dzīvesvietu, mēs paņēmām mazo ķepaini pie sevis. Mācījām dzert pieniņu no šķīvīša un iet uz kastīti.

Ilgi domājām par to - kādu vārdu dot mazajam razbainiekam, un iedevām Poters, tāpēc, ka viņam ap actiņām bija balti aplīši, tā kā tās apaļās brilles Harijam Poteram.

Jau maziņš būdams viņš neļāva mums naktīs gulēt, ņaudēja, skrāpējās un prasījās mūsu istabā.

Atceros, ka viņš uzgūlās man uz kakla un gulēja tur, kā tāda silta pūkaina, piedevām murrājoša šallīte, savukārt, no rītiem viņš parasti modināja mūs kāpjot uz sejas. Kad vēlāk paaugās, gulēja parasti kājgalī.

Kad gaidījām Frederiku centāmies pamazām atradināt Poteru no nakšņošanas mūsu istabā, un likās, ka tas bija izdevies, līdz pēdējās naktis, bija pavisam traki. Viņš iemācījās atvērt istabas durvis - uzlec uz roktura un iekšā ir. Vienu nakti pamodos un pārbijos - Poters saritinājies kamoliņā guļ pie Frederika galviņas viņa gultiņā. Sākām uz nakti barikādēt durvis, lai viņš netiek istabā, bet gulēt es ar savu trauslo miegu vienalga nevarēju, jo dzirdēju to kā viņš ņaud un lec durvīs. tik tad, kad Poters bija nomierinājies, es varēju gulēt. Šonakt nekas tāds neatgadījās, taču gulēt es vienalga nevarēju, jo gaidīju viņu mājās.

Kad dzīvojām vēl Imantā un Poters bija mazs kaķēns, atceros to reizi, kad bijām viņu paņēmuši līdzi ciemos braucot un par sodu, atgriežoties mājās viņš pakakāja istabā. Pēc tam gan vairs tādas atriebības nemēdza darīt :) Vēl es atceros, kā vienreiz Rūdis netīšām iecirta ārdurvīs viņa astīti, mums likās, ka tai galiņš ir salūzis, bet vai nu skrimslītis saauga, vai nekas traks nebija noticis :) Vēl mazajam razbainiekam izveidojās viens niķis, kuru tas joprojām piekopj un nespēj no šīs vājības tikt vaļā. Viņš mīl ielīst klēpī un iebāzt savu purniņu padusē un riktīgi nosiekaloties :D

Pēc dažiem mēnešiem pārvācāmies uz Āgenskalnu un Poters visai drīz iejutās jaunajās mājās, jo te viņam bija lielāka platība un garāks skrejceļš kurā ieskrieties :) tajā dzīvoklī nevarēja ieiet vannā bez Potera klātbūtnes, jo arī tās durvis vērās uz iekšu un ar vienu lecienu bija vaļā un vieglāk par cīniņu ar viņu, bija atļaut viņam sēdēt vannas galā un ar ķepu bakstīt kāju pirkstus zem ūdens. Un vēl tajās mājās laikam bija ilga durvju slēgšanas procedūra, jo vienmēr pie pēdējiem atslēgas pagriezieniem aiz durvīm sadzirdējām ņaudienu un atverot durvis, tur sagaidīja Poters, kurš vienmēr pieglaudās kājām un izošņāja un pārbaudīja visus iepirkumu maisiņus. Iespējams tāpēc, ka viņam garšoja paprika, gurķi, tomāti, šokolāde, biezpiena sieriņš, jogurts un viss pārējais, ko ēdām mēs, ja vien tas bija mūsu šķīvī vai vismaz uz galda. :D

Couchsurferi, kas pie mum bija visi bija sajūsmā par Poteru. vieni spēlējās mētājot bumbiņu un skatoties kā viņš palēcienā lido, citi bija gatavi ziedot savus matus kā spēļmantiņu.

Kamēr dzīvojām āgenskalā Poters ārā negāja, svaigu gaisu elpoja vien balkonā vai pie loga, kkad iesākumā viņu pacēlām klēpī pāris reizes, lai redz apkārtni un tā laikam nevajadzēja darīt - turpmāk viņš sāka žonglierēt pa balkona malu un nezinu kā īsti tas viņam izdevās, bet vienreiz pat bija ierāvis balodi balkonā, kurš par laimi tomēr paspēja izglābties un aizlidot.
Tomēr interesantāks stāsts seko, kad mēs bijām devušies uz Portugāli un Poteru pieskatīt palika Madara. Tālāk aptuvens viņas stāsta atstāstījums. "Sēžu istabā un Poters pa balkonu ņemās, kad pēkšņi dzirdu kaut ko līdzīgu blīkšķim. Skrienu uz balkonu - Potera nav, pārliecos pār malu - neko neredzu. Tik pēkšņi viena meitene ārā garāmejot man saka, ka man kaķis izkrita pa balkonu. Skatos, toč - stāvu zemāk karājas pār margām Poters. Skrienu ātri ārā, bet kamēr izskrienu un apskrienu apkārt mājai, no Potera vairs ne miņas. Domāju - varbūt šis ielīdis pirmā stāva dzīvoklī. Atkal eju apkārt mājai un zvanu pie 1. stāva dzīvokļa durvīm. Neviens nenāk un durvis never vaļā, bet iekšā jocīgas skaņas - tā kā trauki plīstu, viskaut kas kristu utt. Domāju - iešu zem balkona un saukšu Poteru - varbūt atsauksies, bet tiklīdz izeju pa durvīm tā ieraugu Poteru ārā." (es domāju, kaimiņš viņu savā dzīvoklī ķēra un kad noķēra, tad izmeta pa logu ārā)

Vēl no āgenskalna laikiem man atmiņā spilgti palicis kā Poters mēģināja draudzēties ar Čiepas mazo Amī. Sākumā viņu tas mazā paskata rējējs dikti kaitināja un satrauca, izskatījās, ka viņš nesaprot, kas te viņa mājās ieradies un visu laiku rej. Reizēm viņš no viņas slēpās uz sekcijas augšas, jo Amī tur nevarēja tikt, vismaz tur bija miers. Reizēm viņš sadūšojās un uzšāva mazajam suņukam ar savu ķepu pa purniņu. Bet nu beigās jau visi bija laimīgi :D

Tad sekoja pārvākšanās uz Ikšķili, kur gribējām Poteram parādīt apkārtni. Sākumā viņš bija ļoti bailīgs. knapi ar viltu dabūjām viņu ārā, pirmās dienas ārā uzturējās tikai kopā ar kādu no mums. Un tad sākās! Vairs mājās nevarēja dabūt - pa āru vien dzīvojās

Poters vienmēr visās mājās ir atradis sev slēptuves visneiedomājamākajās vietās, man pat bija bilde, bet nevaru atrast, kur viņš ir ielīdis un guļ ledusskapī. Vakar bija atbraukusi ciemos vecmamma un es uz mirkli izgāju no mājas, pēc brīža viņa man zvana un prasa vai Poters ar mani izgāja ārā, bet es skaidri zinu, ka viņš palika guļot uz krēsla, kad izgāju. Vecmamma satraukta saka, ka nekur viņa neesot un tad es sāku uzskaitīt visas iespējamās vietas, kur viņš varētu būt. Uz jebkura no skapjiem vai sekcijas, sekcijas apakšējā plauktā vai arī skapja plauktā, ja skapis ir bijis vaļā - tad skapī kādā atvilknē vai plauktā, virs gāzes katla vai uz mūrīša, zem gultas vai aiz krēsla, utt Vietu tik tiešām ir daudz :D

Vēl kāda Potera mīla nodarbe ir kastu graušana. Kādi prieki viņam ik reiz ir, kad mēs pārvācamies - tā ir vesela kastu paradīze, šķiet, ka neviena nepaliek neiegrauzta. Un nu esmu piefiksējusi, ka viņam kastes grauzšana ir kā antidepresants. Piemērs: Poters guļ uz kādas kastes, Frederiks sāk raudām. Poters dusmās sāk plūkāt to kasti uz kuras guļ. Tikko Freeriks nomierinās, tā Poters guļ tālāk, kad Frederiks atkal ieraudas, Poters atkal ceļas un intensīvi grauž to kasti.

Vēl dzīvodams Ikšķilē, Poters iemācījās medīt, ja neņem vērā to balodi balkonā, tad Ikškilē viņš ķēra putniņus un pelītes, bet neēda. Reizēm tik manījām kā viņš noķer, vai citreiz dārzā atradām kādu beigtu dzīvībiņu. Sadistiski, protams, bet tāds nu viņš bija. Un, šo instinktu viņš neatstāja Ikšķilē. Vienā no pirmajām dienām, kad pārvācāmies atkal uz Rīgu, Poters mājās atkal atnesa putniņu.

Tad nu tā - īsumā laikam tie arī bija spilgtākie momenti. Prieks, ka Poters ir atgriezies mājās sveiks un vesels un prieks, ka man bija iespēja to visu atcerēties.