Rutīna

"(..) vispār jau tēma sīka, maziņa"
pulkstens septiņi no rīta, noskan modinātājs, kurš tramīgi, steidzīgi tiek izslēgts. galva atkal atkrīt spilvenā, bet tad atraujas, jo atceros - jāceļas. pieceļos, steidzīgi uzlieku vārīties ūdeni, dodos uz vannasistabu nomazgāt seju, atkal uz istabu, atveru skapi - skatos un domāju, ko var uzvilkt?.

ar vienu kāju bikšu starā, ar otru vēl ne - steidzu uz virtuvi uztaisīt tēju. vienā rokā tējkanna, bet otrā - bikses, apleju tēju uzvelku bikses, dzerot tēju vēl ātri steidzu uzmeistarot kādu maizīti un tad ar to visu uz vannasistabu - uzkrāsot acis, pa vidam ik pa laikam uzdzerot tēju vai nokožot maizīti.
košļājot pēdējo kumosu, steidzu uz istabu uzvilkt džemperi. Viena roka piedurknē, otra tūliņ arī būs, atkal eju uz vannasistabu, džemperis uzvilkts, tagad tīru zobus.
atkal tramīgs skatiens pulkstenī, laika nemaz vairs. Zābaki kājās, šalle uzmesta uz kakla un jaka uzvilkta, aizslēdzu durvis un steidzos uz trolejbusu. Ārā pluss viens grāds, bet man ir sajūta, ka mana seja apsaldēsies, sen nav bijis tik auksti. pa ceļam vēl jāpaspēj aiztaisīt jaka - pogu pa pogai, sasiet šalli, izlaist matus - ar pirkstiem izbraukt caur matiem, lai izskatās izķemmēti. Uzvelku cimdus, pārlieku somu pār pleciem un mierīgu sirdi, bet steidzamu gaitu dodos uz pieturu. Un zini, ko es redzu?
ļautiņu masas plūst kā straumes, visi tādi steidzīgi, bet uz ceļu neskatās, jo zin jau no galvas. Katru rītu pa šo taku tie iet. iekāpju trolejbusā un visiem drūmi ģīmji, daži blenž uz mani - laikam esmu izjaukusi viņu ikdienas ritmu, esmu jauniņā. Sēžu un mēģinu lasīt grāmatu, bet no aromātu pārpilnības šajā bezgaisa trolejbusā, liekas, ka drīz vemšu vai noģībšu. Netīras elpas smaka, ar cigarešu smaržu un visādi smaržu aromāti sajaukušies kopā. trolejbusa vadītājs tāds tramīgs - bremzē strauji un taurē. sēžam sastrēgumā, mašīnu rindas plūst līdzās.
un beidzot esmu ieradusies pie zobārsta.
Tāds nu bija mans vakardienas rīts - citādāks nekā pārējie pēdējā laikā. Atliek vien atcerēties to ikdienas steigu un ierasto ritmu, kāds pārņem, kad kā pelēkā masa devos uz darbu dienu no dienas pa vienu un to pašu taku, ar vieniem un tiem pašiem svešajiem cilvēkiem plecu pie pleca. Viss, ko vien redzu ir kurpes, kurpes, peļķes un trotuārs.
Un kā ir tagad? daudz citādāk.
katra diena, lai arī līdzīga iepriekšējai ir citādāka. pamostamies, mierīgā gaitā runājoties paēdam brokastis. Vispirms Frederiks, tad es. citreiz otrādāk. Tad, kad ejam ārā, mūsu temps ir mierīgs un lēns, skatos apkārt un tik daudz ko redzu. Logus, jumtus, dēļus un mūrus, peļķes un lapas, un cilvēkus un suņus, un kaķus un prieku un kašķus, un skolniekus un pensionārus un sētas tādas un sētas šitādas. Katru dienu atklājam kādu jaunu ielu, pa kuru nav iets. un tad vērojam apkārtni. Diena jau parasti ir iesilusi un saulīte silda. Un tādās reizēs vienmēr viss ir forši.

..un negribu atgriezties ikdienas rutīnā un skriešanā.
foto te