šī grāmata "Zemenes ar pienu" ir latviešu autores stāstu apkopojums un grāmata jau sen aicināja mani no grāmatplaukta, taču nevarēju saņemties un to sākt lasīt. Taču beidzot es to sāku lasīt.
Grāmata sastāv no vairākiem stāstiem par mīlestību, attiecībām un patiesību (tieši tā man gribētos teikt). Mani gan pārsteidza autores dažādā valoda. Citā stāstā tā bija tāda, ka es ar grūtībām lasīju, jo valoda man nepatika, cits stāsts, savukārt, bija ar tik raitu valodu, citā valoda bija vēl citādāka. Es apbrīnoju autores talantu rakstīt tik dažādi. Taču kopumā, lai arī stāsti bija dažādi, daudzos no tiem bija atmiņas un atkaltikšanās ar pirmo mīlestību pēc 20 gadiem. Daudzos bija par izvēli, kas bieži cilvēkiem ir jāpieņem un jāsaprot.
..bet kopumā, ir grūti rakstīt emocijas un pārdomas, kad ir pagājis kāds laiks un viss aizmirsies.
Vienkārši ir citādāk lasīt latviešu autoru darbus. Tas ir citādāk...
2 komentāri:
es nezinu kāpēc, bet latviešu literatūra bieži vien nepavelk... liekas šizo un pārāk samudrīti. Tik reti sanāk lasīt tādus, kuri uzrunātu dvēseli. Šī grāmata uzrunāja Tavu dvēseli?
pats pirmais un garākais stāsts mani neuzrunāja. likās, ka likšu grāmatu malā, bet nākamie gan uzrunāja... Tik ļoti sajutu tās emocijas un mīlestību, ko varoņi piedzīvoja :)
Ierakstīt komentāru