Neprotot skaitīt kapeikas

Drīkst papukstēšu? Laura gan saka, ka tagad visi tikai pukst un pukst, bet ko darīt. Klusēšana - piekrišana. Tātad pukstu. 

Šodien atkal agri no rīta devos pie zobārsta. Un man atkal ir ko teikt par to, kas notika pa ceļam līdz zobārstam. 

Neskatoties uz to, ka šonakt slikti gulēju, jo gan Frederiks nedaudz nemierīgs bija, gan Poters pēc 2 dienu vazāšanās apkārt pārnācis mājās uzskatīja, ka visa uzmanība jāvelta viņam, es tomēr centos būt uz optimistiskās nots, jo no gultas izkāpu ar labo kāju. Šoreiz pretēji tai steigai kāda bija pagājušo reizi, es mierīgi saģērbos, paēdu, pamīļoju Poteriņu un devos ārā. Nācās gan atgriezties, jo biju aizmirsusi maksājumu kartes un mobilo, pēc tam atcerējos, ka jāpaņem arī santīmi priekš trolejbusa biļetes. Pavisam nesteidzīgi devos uz pieturu un baudīju agro rīta stundu, kad vēl gaisma tikai mostās, tāpat kā pilsēta.

Ieradusies trolejbusa pieturā, konstatēju, ka man ir vairākas minūtes laika un ieraudzīju arī Plus Punkts kioskā gaismu degam, nodomāju, ka derētu nopirkt beidzot e-talonu. Kā nekā reizēm nākas izmantot sabiedrisko transportu un tā kā skaidru naudu nemēdzu staipīt līdzi un lētāk sanāk nopikt e-talonu, devos pie kioska. Piegāju un pārliecinājos, ka te var norēķināties ar maksājumu karti, jo logā bija uzlīme "We accept VISA, VISA Electron, Maestro...".

Sāksim ar to, ka manu pacietību mazliet uzvilka pārdevēja, kura kārtoja avīze pa plauktiem un par 3 cilvēku garu rindu vēl nelikās ne zinis, arī tajā momentā, kad viena avīze viņai aizslīdēja garām un viņa paņēma pinceti, lai aizsniegtos pēc pazudušās avīzes. Lieki piebilst, ka bija pagājušas teju 3 minūtes un es sāku domāt vai nevajadzētu pārdevējai atgādināt, ka uz viņu gaida cilvēki, vai arī mesties riņķī un doties uz pieturu, jo trolejbusam, kuru katru brīdi bija jāpienāk. Kad beidzot aizkritusī avīze bija veiksmīgi izmakšķerēta un es izpelnījos pārdevējas vienaldzīgo uzmanību. Tā kā šodien biju nolēmusi dzīvot uz optimistiskās nots, uzsmaidīju pārdevējai un teicu: "Labrīt! Man, lūdzu, e-talonu 20 braucieniem". Viņa man nosauca cenu un tajā momentā, kad es uzliku maksājumu karti, viņa pateica, ka tikai ar skaidru naudu varot norēķināties. Es teicu, ka ir taču uzlīme, ka pieņem maksājumu kartes un kāpēc nevaru norēķināties, uz ko pārdevēja vien noplātīja plati rokas. Acīmredzot, pensijas vecumā ir grūti iemācīties apieties ar tādām sarežģītām ierīcēm un līdz šim visus bezskaidras naudas cienītājus ir veiksmīgi pārliecinājusi maksāt ar naudu. Protams, jutos jau nedaudz aizkaitināta, tomēr centos saglabāt vēsu prātu, sāku domāt, cik man ir skaidras naudas, kad opis aiz manis pielika visam pasākumam treknu punktu.

"Nu kurš tad mūsdienās ar tādu naudu iepērkas!". Es, protams, nezinu, cik gadus vecā pagātnē viņš joprojām dzīvo, ja jau viņa mūsdienās neviens ar karti nemaksā, bet manās mūsdienās gandrīz visur var samaksāt ar karti, tādēļ vecajam kungam tomēr atbildēju, ka man nav pienākums nēsāt līdzi skaidru naudu. Uz ko, protams, saņēmu pretī, ka pat kapeiku (mūsdienās gan ir santīmi) redz man neesot. Un tajā brīdī, protams, mana mēle saniezējās dikti un pateicu opim, ka man deviņi lati ir liela nauda, ka tās nav nekādas kapeikas un nav jānēsā līdzi, lai jebkurš varētu nozagt.

pa to visu laiku biju arī atcerējusies, ka man ir piecītis un, ka man sanāk e-talons 10 braucieniem un palūdzu pārdevējai, tad iedot vismaz 10 braucienus. Opis, protams, turpināja savu par to, ka tā mūsdienu jaunatne nemāk saskaitīt pat 10 kapeikas utt, mazliet gan pakasījos vēl, bet tā kā pārdevēja jau bija nolikusi atlikumu un e-talonu, tad tik vien kā pārdevējai laipni pateicu paldies un devos uz trolejbusu. Bet ja jūs zinātu, kā man tā mēle tomēr vēl niezēja un gribējās vēl pāris labus vārdus pateikt tam opim. Nonākusi pieturā, centos nomierināties un aizmirst kašķi, tomēr neizdevās - iespējams, līdz galam nepakasītās mēles dēļ jutos laikam pazemota vai vienkārši izsmieta, nobirdināju pat pāris asaras. Es zinu, ka muļķīgi, bet nu tāda es pēdējā laikā esmu palikusi - kašķīga un raudulīga. :D

Man laikam, būtu jāapmeklē kādi dusmu savaldīšanas kursi, lai gan cik atceros, tad psihoterapeite reiz stāstīja, ka dusmoties vajag. Bet vai visu dienu dusmošanos pie sevis un pukstēšanu var īsti nosaukt par veselīgu, nezinu. 

Tāds nu bija mans optimistiskais un burvīgais rīts, nedaudz kašķīgs! :)

foto