otrdiena, maijs 03, 2011

SOŅA

Agrāk es gāju uz izrādēm un vērtēju tās "patīk! nepatīk!" līmenī. Ja pati izrādes ideja man nepatika, tad aktieru tēlojums neko nevarēja glābt, citreiz bija dzirdēts: "Izrāde būtu laba, ja vien aktieris/aktrise labāk mācētu spēlēt savu lomu". Man tādi izteikumi nebija īsti skaidri, jo es nespēju izrādē ieskatīties tik dziļi, bet pēdējā laikā arvien vairāk pamanu šo ģeniālo aktieru darbu uz skatuves, šos tēlus, ko viņi mums pasniedz un momentus.

Pirms iešanas uz Jaunā Rīgas teātra izrādi SOŅA, es izlasīju, ka tā būs krievu valodā un mazliet noskumu, jo nav gluži mana dzimtā valoda. Tāpat nedaudz saviebos, kad ieraudzīju, ka lomās ir Gundars Āboliņš (nav tā, ka man viņš nepatiktu, vienkārši - tas viņa tēls, jau ir gadiem ejot no tālās bērnības iespiedies atmiņā un ne gluži apnicis, bet neko jaunu no viņa es vairs necerēju sagaidīt) un man pilnīgi svešs un nepazīstams aktieris Jevgeņijs Isajevs (vēl jo vairāk - sākoties izrādei sapratu, ka viņam būs tikai teicēja/stāstnieka loma, nodomāju "ka bez viņa gluži noteikti varēja iztikt"). Taču visai drīz es sapratu, cik ļoti biju kļūdījusies un brīnījos par to cik lieliski savos tēlos iejūtas abi varoņi.
Izrāde bija ekselenta. Es pat teiktu, ka sen nebiju bijusi uz tik labu teātra izrādi kā šī.
Zem parūkas, mīmikām un smieklīgajiem smiņķiem uz Āboliņa sejas, es gluži vienkārši nespēju saskatīt, sev tik labi zināmo aktieri - tas likās unikāls tēls. Apbrīnas vērtas bija viņa darbības uz skatuves kā sievietei klājot gultu, gatavojot torti, šujot un darot citas sievišķīgās lietas (kuras domāju, viņam bija jāapgūst pirms izrādes, lai tik raiti tās veiktos). Taču vislielākie aplausi aktierim pienākas par nepārspējamajām grimmasēm, ko viņš spēja iesaldēt uz savas sejas.
Runājot par otru aktieri - Jevgēniju Isajevu, kurš man izrādes sākumā likās, nemaz nav vajadzīgs - gribas teikt, ka viņš uz skatuves spēlēja galveno lomu. Jo šajā izrādē pilnīgi noteikti bija divas galvenās lomas. Isajevs uz skatuves darīja grandiozas lietas - brīžiem man pat nācās šausmās instinktīvi pielikt rokas pie sejas. :D Bez viņa šī izrāde nebūtu tik vērtīga, smieklīga un lieliska. Lieki piebilst, ka Isajevs Āboliņa pagatavoto kūku sāka ēst no vidus, iebraucot kūkā ar lielo karoti pa pašu vidu un mēģinot izķeksēt ārā daļu no tortes, vēlāk ēdot aizmigdams ar seju iekrita tajā un visu atlikušo izrādi uz skatuves pavadīja ar brīnišķīgu šokolādes/putukrējuma masku uz sejas. :)

Godīgi sakot, šoreiz man tik tiešām ļoti gribējās, lai man būtu ziedi, ko pasniegt abiem ģeniālajiem aktieriem.

Nav komentāru: