kad sakāmais novīst

pēdējā laikā bieži ir tā, ka gribas tik daudz ko uzrakstīt, par daudz ko pafantazēt, bet ir milzīgs slinkums. Un pēc tam jau vairs nav aktuāli. Piemēram, es jau vairāk kā divus mēnešus cenšos uzrakstīt par kādu Jaunā Rīgas teātra izrādi, un kādu mēnesi par izlasīto grāmatu. Bet laiks iet, un tad ir sajūta, ka ir jau par vēlu. Tas ir tāpat kā uzdāvināt kādam vītušas tulpes. Liekas, ka tā nav pieklājīgi.
Taču es saņemšos :)

Starpcitu, šodienas jautājums - kāpēc ir tāda profesija "hoejists"? Tā taču nav īsti sabiedrībai vajadzīga un noderīga. Tīrā izklaide.