FLOUTINGS

Kopš pirmo reizi padzirdēju šo vārdu, tas manī radīja interesi noskaidrot - kas tas tāds ir. Kad noskaidroju - radās vēlme to izbaudīt uz savas ādas. 

Nestāstīšu sīki un smalki, kas tas ir un kāda ir tā būtība, jo tas viss ir izlasāms viņu mājas lapā, taču par to kā es to izjutu. :)

Sāksim ar to, ka (iespējams tādēļ, ka nemāku peldēt) man jau ļoti, ļoti sen ir vēlme aizbraukt uz Nāves jūru un pagulēt virs ūdens, ļauties tam, ka ūdens mani tur. Floutinga laikā tas ir iespējams, tas pat ir tieši tas, kas jādara.

Tā nu ierados, iegāju dušā un tad sākās mans floutinga seanss. Pirmkārt, biju nedaudz pārsteigta par to telpu/kapsulu vai kā vēl var nosaukt to brīnumkabūzi, kurā atradās šis sālsūdens. Biju gaidījusi, ka tā būs liela telpa ar baseinu, kurā gulēt.. patiesībā tā telpa ir varbūt mazliet vairāk kā 2 metrus gara un platuma ziņā nedaudz mazāk, lai abas rokas izstieptu plati uz sāniem. Tumša. 

Pirmajā brīdī, kad atveru tās telpas durvis, mazliet nepatika tas aromāts, kas tur bija, bet jau tad, kad iegāju telpā pilnībā pieradu pie tā un nemaz vairs netraucēja.. patiesībā to sāls aromātu pat vairāk nejutu.

Pirms seansa likās, kas gan var būt vēl vienkāršāk kā apgulties ūdeni, kurš turēs mani un ļauties atslābumam - patiesībā tas nebija nemaz tik vienkārši. Ja ļaut ķermenim atslābināties un peldēt virs ūdens bija salīdzinoši vienkārši, tad atslābināt sprandu un neturēt galvu, nebija tik vienkārši. Nebija ticības, ka nepazudīšu zem ūdens. Iesākumā pagulēju ar rokām zem pakauša, un tad pamazām pa vienai rokai lēnām laidu prom no galvas. 

Un tad es tur gulēju. Pilnīgi brīvi, viss bija atslābis. Sajūtas - grūti aprakstāmas. It kā guļot gultā brīdī, kad neko nejūt, taču ir tik viegli pakustēties, nejūtot neko citu kā vien ūdeni. Sajūta kā lidojot zīda mākoņos. 

Nē - to nevar aprakstīt. Pilnīgs miers.

Iesākumā, kad atslābu, iedomājos: "Stunda. Ko es pa šo stundu te sadarīšu? kā tik ilgi izturēšu?", taču, kad stunda bija pagājusi un seanss beidzies, es biju pārsteigta. Laiks paskrēja tik ātri. Patiesībā ir grūti aprakstīt visas tās sajūtas un domas, kas tur rodas, jo tas viss vairāk vai mazāk ir nepieredzēts, līdz ar to - man tam ir grūti atrast vārdus, lai to aprakstītu.

Bet sajūtas pēc seansa neizzūd, gluži pretēji - tās iegūst citus apveidus, jo pārtop papildus enerģijā, pozitīvās domās un sajūtās..

Es iešu vēl, domāju, ka savu vēlmi apmeklēt konsultācijas pie psihoterapeita, nomainīšu uz floutinga seansu, jo abos seansos sapratu vienu un to pašu, taču floutings, pretēji psihoterapeitam, mudina un motivē uz labo. :)

Foto no Flouting Universe mājaslapas

Pasmelties iedvesmu!

gribu padalīties ar kādu fantastisku lapu, kurā var smelties iedvesmu, gudrību, krāsas un formas, mājas un kājas, un da jebko citu :)
bieži ir bijis tā, ka klaijņojot pa interneta tīmekļiem tiek atrastas tik daudzas interesantas un noderīgas lietas. Tad nu man uz datora ir vesels folderis ar bezjēdzīgām, skaistām un krāsainām bildītēm, no kurām varu pasmelties iedvesmu kādam pasākumam, darbam vai skaistai dienai. Reizēm internetā tiek atrasts arī kas tāds, ko nevar izteikt ar vienu bildi un tad ir vesela miskaste atrodama manos bukmarkos vai arī atkal folderī ar salabātiem web. Tā teikt - viss ir visur.
Taču ir tāda lapa, kurā to visu var saglabāt vienviet.
Dāmas un Kungi! Jūsu priekšā http://pinterest.com/ Man šķiet šī lapa unikāla. Pirmo reizi, kad man atsūtīja linku uz šo lapu, es vairākas dienas aizmirsu mājas darbus un sēdēju šai lapā, jo tur tik daudz skaistu bildīšu, fantastisku ideju un vēl visa kā. Pats labākais, ka, manuprāt, tai lapā ko noderīgu var atrast ikviens - protams, tādi kā es, kam patīk DIY lietas, foto, inerjers, mode un tam līdzīgas lietas tur būs vairāk atrodama, pārējiem būs varbūt mazlietiņ mazāk. Taču vienalga būs.
Un ir vēl kas - pats labākais ir tas, ka lai, ko Tu atrastu tīmeklī, Tu vari to piespraust pie sava ziņojumu dēļa šai lapā, un tas automātiski saglabās linku uz to, ko Tu piespraudi. 
Tā ir vieta, kur Tu vari paturēt sev visu, kas iepatīkas, nepiegružojot savu kompi un neko arī nepazaudējot.

Un ir vēl viena lapa, kas darbojas pēc līdzīga principa, kur smelties idejas un tā ir http://craftgawker.com/ Nosaukums izsaka visu!

Lai iedvesmas pilna diena!
foto te

Smilšu pulkstenis

Šī mazā, vecā grāmatiņa manā lasāmvielu sarakstā nokļuva nejauši kompaktā izmēra un skaistā nosaukuma dēļ. Patiesībā zem šī burvīgā nosaukuma Miervaldis Birze ir sarakstījis stāstu par kāda ārsta pēdējo vasaru. Ārsts Egle ārstējot tuberkolozes slimniekus un regulāri stādājot pie rentgena, sabojāja savu veselību un aizgāja. To, ka šis stāsts būs par to, es uzzināju tikai izlasot ievadu un gribēju jau grāmatas lasīšanu pārtrauk, jo nedomāju, ka nāve ir tas par ko gribētos man šobrīd lasīt. Taču grāmatu izlasīju un nemaz nenožēloju. Nebija nemaz tik slikta. Jo stāsts jau nebija par nāvi, bet par dzīvi, ikdienu un to, kas mums jāpaspēj.

Citēšanas vērts man likās grāmatas pēdējais teikums.

„Tad kāda roka smilšu pulksteni apgriež otrādi un smiltis no augšējā trauka atkal tek apakšējā. Dzīve neapstājas, vai ne? Bet dienas aiztek tāpat kā smiltis, tādēļ man jāsteidzas.”

..tad nu man arī jāsteidzas...

ir labi zināt

Dikti man gribas padalīties ar informāciju, ko dzerot tēju pie Aijas uzzināju no viņas māsas.

To, ka pēc fizikas (optikas) likumiem attēls uz pretējās plaknes veidojas apgriezts, es it kā atceros, ka skolā mācīja. Bet tā bija tikai lieta, kas bija jāiekaļ un tālāku jēgu manā dzīvē neieguva.
Līdz Inese pastāstīja par PAŠTAISĪTU FOTOAPARĀTU - pilnīgi nopietni, un izrādās viss ir pavisam vienkārši. Katrs, ko tādu var uztaisīt, tikai pēc tam būs jādomā kā attīstīt.

Breketes

īsi un kodolīgi - beidzot esmu tikusi tik tālu, ka man ir uzliktas zobiem breketes un ir parādījusies reāla cerība nolauzto priekšzobu pavilkt uz āru un pielīdzināt pie pārējiem. Godīgi sakot nespēju noticēt, jo daudzus gadus apmeklējot dažādus zobārstus un speciālistus, neviens nespēja man palīdzēt,

JOGA

Pēdējās dienas dikti sāp mugura un esmu sapratusi, ka vajadzētu pavingrot. Un ja jau runa par vingrošanu, tad joga ir tā, ko jau sen gribu pamēģināt.
vienu dienu iesāku ar šo vingrojumu. Likās, ka nākamajā dienā sāpēs daži muskuļi, tāpēc citus vingrojumus nemeklēju, bet nekas nesāpēja.

Tāpēc šodien jau zināmajam vingrojumam klāt paņēmu šo jogas uzdevumu pleilisti un iemēģināju jaunus vingrojumus  

teikšu godīgi, baigi patīk un ceru, ka pietiks laika un apņemšanās to visu praktizēt dienu no dienas. un pēc tam jau pievērsties nopietnākiem jogas uzdevumiem :)

beidzot esmu izdarījusi to, ko jau tik ļoti, ļoti sen plānoju un grbu izdarīt. Tā, kā esam iesākuši no ceļojumiem atsūtīt pa kādai pastkartei arī paši sev un draugiem ir piesacīts, ka labākais suvenīrs būs atsūtīta pastkarte, tad man koferī ir iekrājusies kaudzīte ar pastkartēm. Jau sen gribējās tās izlikt redzamā vietā jeb ierīkot tādu kā pastkaršu stendiņu/sienu, kur ikdienā varētu pamielot acis un pakavēties atmiņās, taču nekad neesmu līdz šim tikusi.

kad iekodis ods

Šajā burvīgajā vasaras laikā ļoti aktuāls kļūst jautājums par odiem. Ir dažādas metodes un līdzekļi kā cīnīties ar odiem, bet ko darīt tad, kad ods jau ir paspējis pamieloties ar mūsu gardajām asinīm?
Es pastāstīšu par dabīgu līdzekli, ko jau uz savas ādas izbaudīju kādas piecas reizes un tiešām palīdz.
Kad ods ir iekodis un nenormāli sāk niezēt, sasmērēju kodumu ar šo līdzekli un pēc mirkļa kāda attopos, ka man taču neniez nemaz vairs. un koduma vieta arī ir knapi pamanāma palikusi, jo apsārtums ir mazinājies.

Brīvdabas kino un DADcafe

es neatceros īsti, vai kādreiz jau esmu vērojusi filmu brīvdabas kino, bet ceturdien vēlu vakarā ar Lauru iegriezāmies Kalnciema ielas kvartālā uz brīvdabas kino druskām. Galvenā filma jau bija beigusies un sāka rādīt erotiskas īsfilmas (vēl no Pirmā pasaules kara laikiem).
..nevar jau izstāstīt to auru, sajūtas un garšu, smaržu, kas virmo gaisā. Bet noteikti būs jāaiziet vēl. :)
Savā ziņā mans 76. punkts par brīvdabas kno ir izpildīts (tik ar mazuma piegaršu, un tas nozīmē, ka būs vēl)

..un pēc tam mēs devāmies uz DADcafe. Vieta, kurā ir īpaši cilvēki, vieta uz kuru jau tik ļoti, ļoti sen gribu aiziet, bet nekad nav bijis pa ceļam. Tovakar mums ar Lauru viss bija pa ceļam. Un arī šī ir vieta, kur es vēl noteikti atgriezīšos. Tā nav vienkārši kafejnīca - tā ir kā ciemošanās pie mīļiem un tuviem draugiem. Tā atmosfēra, kas tur valda rada sajūtu, ka visi ir mani draugi un es esmu ienākusi savējā tusiņā. Sveču gaisma piešķir tādu kā romantiku, nostaļģiju un māksliniecisku auru. Mūzika arī vienmēr ir laba. Tas ir mirklis, kur varētu arī viena pati pasēdēt, pasapņot un atpūsties no dzīves.

Šķītums un īstenība

šo grāmatu man ieteica kāds kungs, kad stāvēju Otrajā elpā un pētīju grāmatplaukta saturu. Viņš gan teica, ka pats neesot izlasījis, bet, ka esot dzirdējis daudzas labas atsauksmes. Uzķēros un grāmatu paņēmu. :) Un ne mirkli nenožēloju.
Grāmatā bija vairāki stāsti - divi garāki un daži īsāki. Viens par otru interesantāks un katrs ar savu ideju, odziņu un garšu. Patika, ka pēc mūsdienu darbiem bija iespēja palasīt senāku literāro valodu, morāles normas, vērtības un izbaudīt kaut ko mazlietiņ senāku par mūsdienu nešķīsto sabiedrību.
Patiesībā, ja kāds man šodien jautātu ieteikt grāmatu - es nešaubīgi ieteiktu šo, un esmu pārliecināta, ka šī grāmata paliks manā grāmatplauktā.

Geocachings

Aaaa! Es taču aizmirsu atķeksēties! Kad ar draugiem sagaidījām saullēktu un  devāmies putnu vērošanas, dabas izzināšanas un varžu pārošanās iepazīšanas procesā, mēs izlēmām atrast arī kādu geocach pa ceļam.
Tā nu tajā dienā atradām veselus divus - bet, kas pats galvenais, tas bija beidzot stimuls pašai piereģistrēties tai lapā un atķeksēties :)
DONE!
Taču tā kā man pašai nav GPS, tad joprojām priecāšos par kādu uzaicinājumu uz geocaching'u ;)

SOŅA

Agrāk es gāju uz izrādēm un vērtēju tās "patīk! nepatīk!" līmenī. Ja pati izrādes ideja man nepatika, tad aktieru tēlojums neko nevarēja glābt, citreiz bija dzirdēts: "Izrāde būtu laba, ja vien aktieris/aktrise labāk mācētu spēlēt savu lomu". Man tādi izteikumi nebija īsti skaidri, jo es nespēju izrādē ieskatīties tik dziļi, bet pēdējā laikā arvien vairāk pamanu šo ģeniālo aktieru darbu uz skatuves, šos tēlus, ko viņi mums pasniedz un momentus.

Vēstule Tev

.vakar vakarā uznāca neliels besis, iedomājos gulēt ejot, ka tagad vislabāk gribētos ar Tevi iesēsties mašīnā un braukt, un kaut vai vnk sēdēt mašīnā un kaut vai baudīt klusumu. Man negribējās runāt un nebūtu bijusi vajadzība, lai Tu runā... vnk gribējās ar Tevi sēdēt mašīnā un baudīt klusumu. Vai klusi klausīties mūzikā (Tavā mašīnā laba mūzika vienmēr atrodas) :)

...un tad es domāju, es taču varētu arī viena iesēsties mašīnā un kkur aizbraukt un sēdēt savā klusumā - bet tas nav tas....

tad domāju - ar Rūdi varētu aizbraukt mašīnā un sēdēt klusumā.. - bet arī tas nebūtu tas...

..izrādās, ka lai baudītu klusumu, lai to tiešām baudītu, nevis no tā mulstu - ir vajadzīgs īstais cilvēks līdzās....

Cilvēks Karamazovs

Nesen biju uz Latvijas Nacionālā teātra izrādi "Cilvēks Karamazovs", teikšu godīgi - biļetes pirku neko nepalasot par izrādi, vien twiterī biju salasījusies gaužām daudz labu atsauksmju. Visu cieņu aktierim, ceru, ka izrādes beigās viņš nemanīja, ka es uzliku saulesbrilles uz acīm un tikai retu reizi applaudēju. Tas nebija aiz necieņas pret aktieri (Jānis Vimba bija lielisks!!!), tas bija tādēļ, ka asaras gaužām lija pār vaigiem un rokas lielāko laika daļu pavadīja nevis sitot plaukstas, bet gan slaukot asaras. Tagad skatos, ka pie izrādes brīdinājumiem ir minēts, ka neiesaka bērniem līdz 14 gadu vecumam, bet kā tad ar grūtniecēm, jaunajām māmiņām un citiem jūtīgiem subjektiem? Taisnība par to, ka izrāde liek padomāt par dzīves absurdajām lietām un netaisnībām. Citāts no teātra mājas lapas ir tiešs trāpījums par izrādes galveno domu un pasaulē notiekošo. 

Uz nejēdzībām turas pasaule. Ar savu nožēlojamo zemes prātu es varu saprast tikai to, ka Ciešanas ir, Ka vainīgo nav, Ka viss izriet viens no otra tieši un vienkārši. Bet tās taču ir tikai APLAMĪBAS, un es taču to zinu, un es taču nevaru piekrist, ka tā jādzīvo. Bet dzīvot gribas, un es dzīvoju, kaut par spīti loģikai....

Tik žēl, ka piemēri izrādē bija tik sadistiski uz mazu bērnu vardarbību (nu mana jaunās māmiņas sirds to neizturēja), bet citādāk - izrāde bija vērtīga, kaut arī sākumā kliedzu, ka nožēloju, ka atnācu uz šo izrādi.

Dejas - ritma izrāde

Vakar ar Rūdi pirmo reizi bijām gandrīz teātrī jeb Artelī. Es noteikti gribu atgriezties šajā burvīgajā vietā, ar īpašo auru un atmosfēru. Esmu jau noskatījusi, ka trešdienās uz Jazz sesion ieeja ir bez maksas, atliek vien pierunāt kompāniju un doties baudīt vakaru.  Mazliet par Arteli - tā ir citādāka vieta, no jau ierastajām, kur esmu bijusi. Galdiņi, svecītes, viesmīļu ietērpi un skatuve - tur ir jābūt, lai veidotos savs priekšstats un emocijas. Mūzika, kas skan fonā, liek pievērt acis un baudīt sajūtas. Šajā pasākumu vietā risinās dažādi notikumi - un mēs bijām uz apvienības Pulse effect piedāvāto dejas-ritma izrādi "No drums, no problems". Manuprāt, nosaukums jau visu izsaka - es zināju, ka man patiks un ne mirkli nenožēloju, ka esmu atnākusi. Šāda performance manā skatījumā, ir kaut kas unikāls un pasakains. Izrādes sižets patiesībā arī ir interesants par dzīvi uz skatuves un aiz tās, par sapņiem, ambīcijām. Visu vakaru domāju par tēliem, kas bija iekļauti izrādē - katrs tik citāds, tik īpašs un katrs ar savu šarmu un savām vēlmēm, mērķiem un ambīcijām - gluži kā mēs visi šai pasaulē. Taču pats labākais visā procesā bija publikas iesaistīšana. Man liekas, ka es patiesībā, beigās situ daudz vairāk tās plaukstas nekā viņi - skatuves mākslinieki :) Un tas viss bija ļoti jautri pasniegts - jo smējos līdz asarām. Tik tiešām. Kāds vēl varbūt šovakar var paspēt uz pēdējo izrādi šajā sezonā (dzirdēju, ka ir vēl kada brīva vieta) - tas ir to vērts! :)

piedod vecā, mīļā vabolīte - Tev ir aizstājēja uzradusies

Es galīgi neesmu mašīnu fans, un reti kad atskatos uz ielas uz kādu WOW mašīnu (reti, jo manu sirdi spēj aizskart vienīgi vecās vabolītes), kad man būs nauda izvēlēties mašīnu kādā es braucu, es noteikti ņemšu veco vabolīti. Es zinu ka tur iekšā nav visu to fīču, pie kurām mūsdienās ir pierasts, bet man tā patīk šī mašīna, un ne par vienu citu es nespēju jūsmot tā kā par šo.
STOP!!!!
patinam filmu uz priekšu, tā es tiešām domāju, līdz brīdim, kad ieraudzīju jauno - pavisam jauno vabolīti. To, kura tirdzniecībā būs šī gada beigās vai nākamgad.

Jūs tik paskatieties uz šīm formām, tik.., tik... nu manā leksikā trūkst vārdu, lai aprakstītu šo skaistumu. Tāda konfektīte. Nekad nebiju domājusi, ka kāds mašīnas modelis, man spēs aizstāt veco, graciozo vabolīti, bet šī sit pušu visu.

24 taukšķu man nav, arī, ja ņemtu tādu, kas jau izbraukusi no salona un maksā par cik tur % lētāk, man nesanāks, tā, ka laikam būs jāgaida, kad pēc daudziem gadiem tāda stāvēs Rumbulā :D

te var palasīt vairāk

izkrāso pats!

Yu-huu! radās interesanta ideja dāvanai kādai meitenītei, rezultātā nācās nedaudz apgūt fotošopu un iemācīties kā parastu, digitālu bildi padarīt par krāsojamu, melnbaltu zīmējumu. Vienvārdsakot, iemācījos - kā fotogrāfiju pārvērst par zīmējumu.

Te ir aprakstīta darba gaita.

Agrs rīts

Esmu jau vairākkārt teikusi, ka saullēkti ir tūkstošreiž skaistāki, maģiskāki un burvīgāki par saulrietiem.
Taču pat tad, kad saullēkts jau nokavēts, agrais rīts ar savu dzestrumu, smaržu un visu pārējo ir tik burvīgs un pasakains.
Arī uz pilsētas bruģa, starp ikdienas rīta steigas pārņemtajiem, man patīk dziļi ievilkt elpu un uz sejas sajust šo rīta pieskārienu, dzestrumu un reizē rīta maigumu.
Rīts ir tik tīrs un nevainīgs, vēl diena nav sākusies un nekas vēl nav sabojāts. Viss it kā mostas un atdzimt no jauna, katru rītu. Un pamosties kopā ar rītu ir skaisti :)

Dejas "Ražas mēnesī"

Jo ilgāk kavējos ar ierakatu, jo grūtāk tas nāk. Ar katru dienu emocijas par grāmatu, pārdomas un viss pārējais attālinās arvien tālāk un tālāk.
Nu jau vairs neatceros, ko gribēju par šo grāmatu stāstīt. Romāns, kuru ieteiktu izlasīt sievietēm gados, pēc šķiršanās ar vīru, lai varbūt noticētu tam, ka joprojām ir iespējams iemīlēties, mīlēt un tapt mīlētai.  Tieši par to arī ir šis stāsts.
Vēl tik atceros, ka intereses pēc pameklēju vai šai grāmatai nav ekranizējuma - protams, ir. Un, protams, atkal vīlos.
Man nav skaidrs kāpēc jāveido filma, it kā balstīta uz grāmatu, bet tai pat laikā pilnīgi sagrozītiem faktiem, notikumiem un vārdiem?
Šoreiz tā īsi un tukši. tikai ķeksītis par izlasīto grāmatu.

kad sakāmais novīst

pēdējā laikā bieži ir tā, ka gribas tik daudz ko uzrakstīt, par daudz ko pafantazēt, bet ir milzīgs slinkums. Un pēc tam jau vairs nav aktuāli. Piemēram, es jau vairāk kā divus mēnešus cenšos uzrakstīt par kādu Jaunā Rīgas teātra izrādi, un kādu mēnesi par izlasīto grāmatu. Bet laiks iet, un tad ir sajūta, ka ir jau par vēlu. Tas ir tāpat kā uzdāvināt kādam vītušas tulpes. Liekas, ka tā nav pieklājīgi.
Taču es saņemšos :)

Starpcitu, šodienas jautājums - kāpēc ir tāda profesija "hoejists"? Tā taču nav īsti sabiedrībai vajadzīga un noderīga. Tīrā izklaide.

Fotokursu ieguvums

Tā - šodien beidzot saņēmu pasta sūtījumu no tālās Honkongas un esmu gatava atskaitīties par savu fotokursu punktu (#62), un nu sapratu, ka varu atskaitīties arī par objektīva punktu(#98). Nē - es nenopirku objektīvu jaunu, bet gan kaut ko daudz, daudz lētāku.
Par lielāko kursu ieguvumu uzskatu pasniedzēja pačukstēto noslēpumu par to kā iegūt makro bildes, nepērko dārgo makro objektīvu. Tad nu viņš atklāja, ka ebay ir nopērkami tādi gredzeni, kas ļauj uzlikt savu objektīvu uz fotoaparāta korpusa otrādāk. Taču, kad lēcas ir izliektas uz otru pusi, tad veidojas makro attēls.

Pirmais attēls ir fotografēts, cik tuvu vien iespējams ar manu objektīvu, taču otrais attēls ir fotografēts to pašu objektīvu uzliekot otrādāk. Kā es dievinu makro bildes - tā bija mana lielākā vilšanās, kad iegūstot spoguļkameru, es vairs nevarēju uztaisīt tik lieliskas makro bildes kā ar savu iepriekšējo ziepi.
Un tā - šādu gredzenu es pirku te. Jā - nesamaksāju pat 4 dolārus par šo prieku. Galvenais ir jāņem vērā sava fotoaparāta korpuss (manā gadījumā Canon EOS) un galvenais ir paņemt pareizo diametru. es sākumā paņēmu nedomājot 55mm (jo zināju, ka manam fočikam fokālais attālums ir 18-55mm), taču tas nederēja, pirku citu - šoreiz paskatījos uz objektīva un tur bija rakstīts diametrs. Šoreiz der! :)
Jāatzīst, ka fotografējot tik ļoti, ļoti lielu makro ir jābūt statīvam, jo pati mazākā kustība visu izjauc... Tas tik tiešām ir kā zem mikroskopa.
..un te var pārskriet pāri maniem pierakstiem no fotokursiem, lai gan tas ne tuvu nav tas, ko ieguvu tur. pierakstos ir sīkas un nenozīmīgas detaļas, galvenās lietas tika iemācītas praktiski un demonstrējot dažādus piemērus.

Ieaud sevi latvju rakstos

Lielvārdes josta mani vienmēr ir fascinējusi. Man tas liekas kā mistisks un svēts vēstījums vienlaicīgi. Un te nu pie manis nokļuva aicinājums ieaust sevi latvju rakstos. Mājas lapā teikts, ka mērķis ir noaust 1 km garu jostu, kurā var iesaistīties ikviens. Pagaidām tā ir virtuāla josta, taču esot mērķis nokļūt līdz taustāmai versijai. No manis tas neko daudz neprasīja, un tā nu es ceru, ka kādu dienu es varēšu aizbraukt un apskatīties noausto kilometru garo jostu un ar lepnumu zināt - arī daļa no manis tur ir :)

Zemenes ar pienu

šī grāmata "Zemenes ar pienu" ir latviešu autores stāstu apkopojums un grāmata jau sen aicināja mani no grāmatplaukta, taču nevarēju saņemties un to sākt lasīt. Taču beidzot es to sāku lasīt.
Grāmata sastāv no vairākiem stāstiem par mīlestību, attiecībām un patiesību (tieši tā man gribētos teikt). Mani gan pārsteidza autores  dažādā valoda. Citā stāstā tā bija tāda, ka es ar grūtībām lasīju, jo valoda man nepatika, cits stāsts, savukārt, bija ar tik raitu valodu, citā valoda bija vēl citādāka. Es apbrīnoju autores talantu rakstīt tik dažādi. Taču kopumā, lai arī stāsti bija dažādi, daudzos no tiem bija atmiņas un atkaltikšanās ar pirmo mīlestību pēc 20 gadiem. Daudzos bija par izvēli, kas bieži cilvēkiem ir jāpieņem un jāsaprot.
..bet kopumā, ir grūti rakstīt emocijas un pārdomas, kad ir pagājis kāds laiks un viss aizmirsies.
Vienkārši ir citādāk lasīt latviešu autoru darbus. Tas ir citādāk...

dzīve kā seriāls

Kādu laiku atpakaļ bija tādi apstākļi, kad pie mums padzīvoja dažas nedēļas vecmamma (vecmamma = seriāli). Lai arī tie ir tikai 2 seriāli, un to laiku centos pavadīt savā istabā, bija tomēr neiespējami nedzirdēt kas tur notiek. Kādreiz izejot cauri istabai, nācās uzklausīt stāstu, kas kuru ir krāpis, ko darījis, nedarījis un ko kurš tagad domā, un kā kurš atriebjas. Pieklājības pēc pastāvu, tēloju, ka klausos, bet ar acīm gaidu ekrānā momentu, kad varēšu vecmammu atkal pievērst kādai svarīgai epizodei un doties tālāk savās gaitās. Loģiski, ka diena pēc dienas, nedēļa pēc nedēļas un es jau gribot-negribot esmu lietas kursā par to - kurš, kuru, ko, kas utt. Nu jau šonedēļ vecmammas nav mājās, bet es jau Rūdim esmu pateikusi, ka piedod - no pieciem līdz septiņiem man tagad būs mans mājsaimnieces seriāls. Jo nu tur tagad tādas intrigas un tādi notikumi, ka gribas ātrāk uzzināt, kā tas beigsies un atrisināsies (jo man pašai ir trīs varianti galvā ar iespējamo atrisinājumu). Kad atceros un esmu mājās, tad skatos seriālu. Bet mana skatīšanās izpaužas vairāk kā besīšanās, dusmošanās un citas tamlīdzīgas, neizturamas emocijas, jo es GODA VĀRDS NESPĒJU IZTURĒT TĀS INTRIGAS! Un te nu man ir zelta vārdi no vecmammas "Paskat, kā dzīvē notiek!" Nu nenotiek tā dzīvē, es vecmammai katru reizi paskaidroju, uz ko pretī saņemu, ka vai tad viņi būs no zila gaisa to izdomājuši - protams, ka notiek.
Vēlāk vakarā sēžu pie datora, bet fonā iet teļuks un kas tur? KULTA SERIĀLS - INTRIGANTE (jeb gossip girl), ko tagad skatoties vai visas meitenes. Neesmu sākusi to skatīties un nedomāju ar, taču, protams, ka fonā  notiekošais ik pa laikam piesaista uzmanību un tiek uztverts un es skaidri zinu, ka nespētu tādu seriālu skatīties, jo pat pavirša vienas sērijas redzēšana nodeldē manas nervu šūniņas. Intrigas, intrigas, intrigas! Piedodiet, režisori un fani šiem seriāliem - mani nervi ir pārāk vāji tādām izklaidēm. Es labāk, noskatos kādu CSI sēriju un domāju līdzi. Tāpat tādā seriālā nav jāsatraucas, ja kāda sērija ir izlaista, jo viss ir neatkarīgs no iepriekš notikušā.
Un ja jau dzīve kā seriāls - tad laikam mana dzīve kādam varētu šķist garlaicīga, jo tajā nav intrigu. Man gan par to prieks - jauka, mierīga, interesanta dzīve. Lai gan, protams, arī par manu dzīvi varētu uztaisīt seriālu, tikai tas varētu būt CSI cienīgs, jo man jau ir plānā, kā atklāt, kas ir manu vēstuļu atvērējs. (tiem, kas nelasa twitter - regulāri, vēstules, kuras ir biezākas par vienu rūtiņu lapu, tiek atplēstas un atverot pastakasti un sajūsmā ieraugot tur aploksni, prieks izbeidzas, kad ieraugu, ka tā jau ir atvērta pirms manis. Bet par to citreiz.)
Atzīšos, protams, ka arī man ir bijuši seriāli, kurus skatos un gaidu jaunāko sēriju - patika Lost (līdz pēdējai sezonai), patika Prison break, weeds un, protams, CSI:NY (bet tikai NY, jo aktieri laikam iemīļoti), pārējos, savukārt, vīrs laikam ir parāvis uz skatīšanos. Lai nu kā, es pat neesmu skatījusies SEX AND THE CITY (bet toties zinu, ka vienu no četrām sauc Miranda un vienu Samata, pārējās gan nezinu). Nu neesmu, laikam tipiska mājsaimniece vai sieviete
Lai jums patīk seriāli, kurus jūs skataties! :)

Ciku caku

Yēee! Šodien mājās tika pārvesta šujmašīna. Tas ir pirmais solis uz mācīšanos :) Tā kā nezinu, kad vecmamma atbrauks, tad būs laikam pašai jāmācās un jāapgūst tā ierīce. Tas, protams, tad, kad atnāks iedvesma un padzīs slinkumu :) Bet jē - esmu priecīga, jo man likās, ka šo punktu jau noteikti nepiepildīšu.

Pēdējā laika mīļākās filmas

aizstāvēju maģistra darbu, stāvēju pieturā pretim Forumcinemas un salu, gaidīdama autobusu, nodomāju pie sevis - iziešu cauri Stockmann'am un ja gadienā - 20 min laikā (tik ilgi bija jāgaida autobuss) sāksies Burleška, aiziešu uz filmu. Acīmredzot, šī filma man bija jāredz, jo tik tiešām atlika nopirkt tik biļeti un aiziet līdz zālei.

Un šī ir filma, kuras treileri pat tagad noskatoties man visi matiņi saceļas stāvus un pār ķermeni sāk tipināt mazas, mazas skudriņas. Neesmu ne Šēras, ne Agvileras (Agileras? kā latvisiki tulko?) mūzikas cienītāja, nemaz nerunājot par fani, bat šī filma bija iespaidīga. Protams, nerunāsim par filmas stāstu - meitene no laukiem krāj naudu un sapņo par slavenības cienīgu dzīvi Losandželosā, dodas uz lielpilsētu un meklē darbu. par mīlestību, vilšanos, ienaidniekiem, panākumiem un zaudējumiem. Taču tas, kas mani visvairāk šajā filmā aizrāva bija grandiozie šovi, tērpi, mūzika, dejas. Vau! Godavārds - sēdēju zāles vidū ieslīgusi mīkstajā krēslā un pastiprināti jutu tirpas pār manu ķermeni. Un izejot no zāles, gribējās dejot cauri visam Stokmann'am :)

es šo filmu gribu redzēt vēl un vēl :)

Atceros, ka epizodē, kad par ieeju klubā prasīja 20 dolārus, nodomāju "šausmas, cik dārgi!", bet ieraugot to - es vismaz reizi mūžā esmu gatava samaksāt tādu naudu, lai to redzētu. Tagad es domāju, ka nākamreiz, kad būšu Parīzē - noteikti būs jāapmeklē Mūlenrūža :)

Savukārt, otra filma ir pilnīgi citādāka. filmu ieteica Laura un tā ir par skarbo dzīvi, draudzību, attiecībām un likteni (man tā gribētos teikt). Pūķu ķērājs jeb THE KITE RUNNER parāda arī citu tautu kultūru un dzīves laimes spēli. Te nav daudz ko teikt - domāju, ka viena no labākajām filmām pēdējā laikā, ko esmu redzējusi.

Man patika filmā attainotās pūķu lidināšanas sacensības, tik iespaidīgas un grandiozas. 

Jauku skatīšanos!

Nogalini mani maigi

Apnicis sakāmo turēt pie sevis un krāt tādā kā kaudzē, tāpēc neskatoties uz to, ka mūza joprojām nav atgriezusies, īsa atskaite par izlasīto grāmatu. Kad nokļuvu slimnīcā, zvanīju Rūdim, lai atnes man kādu grāmatu - un tieši šo grāmatu viņš atnesa, un tieši tā stāvēja plauktā jau vairākus gadus neizlasīta, un vienmēr kaut kas nostājās tai priekšā, kad biju saņēmusies to lasīt. Un te nu es to izlasīju. Un ļoti patika :)

Stafete jeb atmiņu klade

Kad šorīt iegāju Kni tējotavā, sāku gandrīz smieties par tur ievietoto ceļojošo aptauju. Tas man atgādināja skolas laikus, kad bija atmiņu klade pilna ar dažādiem jautājumiem un tika dota gandrīz visiem pēc kārtas. Nedaudz pieaugot muļķīgā jautājumu klade tika aizvietota ar kādu skaistāku kladi, kura atkal tika dota visiem pa riņķi un tajā tika rakstīti pantiņi, novēlējumi, zīmēts un līmēts. Baigo saņemšanos prasīja to kladi iedot puišiem, vēlāk  šī klade pat aizceļoja līdz dažiem foršajiem skolotājiem. Tagad par to visu nāk baigie smiekli, lai gan nenoliegšu - kārtojot māju un pašķirstot kladi var paiet pusdiena, jo tiešām ir interesanti. :)
Te nu atgriežoties pie Kni blogā esošās ceļojošās aptaujas, smiekli pārgāja brīdi, kad pēdējā teikumā pamanīju, ka statefe tiek nodota arī man. (Skolas laikā necietu stafetes, jo neskrēju ātri un man nepatika pievilt komandas biedrus, tāpēc nepievilšu šoreiz un turpināšu stafeti) :)

“7 lietas par mani”.

1. Kas ir pirmā lieta, ko tu iedomājies, kad piecelies no rīta?
Varbūt vēl necelties? Nu vēl mazliet pagulēsim?... a cik pulkstens?
2. Pirmā lieta, ko tu pamani pretējā dzimumā?
Acis un seju kopumā, kā arī matus un apģērbu
3. Pirmā lieta, ko ņemtu līdzi uz neapdzīvotu salu?
ģimeni
4. Kas ir pēdējais, ko tu apēdi?
vīra gatavots, gards olu kultenis ar zaļumiem un tomātiem
5. Pēdējais cilvēks, ar kuru tu runāji pa telefonu?
Vīra ome, bet šodien šīs rindiņas atbilde mainās ik pa minūtei - visi grib pateikt "Daudz laimes!"
6. Pēdējā filma, ko tu noskatījies? 
"Killing me softly" pēc grāmatas izlasīšanas, loti gribēju noskatīties, jo likās, ka varētu patikt to notikumu ekranizējums, bet vīlos jau ar pirmajām filmas minūtēm, kad pamanīju drausmīgo aktierspēli un sagrozītos faktus. Neiesaku šo filmu
7. Pēdējā grāmata, ko tu lasīji?
Nikija Frenča "Nogalini mani maigi"

Stafeti nododu Laurai, Čiepai, Madarai, Aijai (kopš atguvu kompi man vairs nav tava bloga adreses), Ilzei, Laurai, Mārim un Lainei

foto te

Atgūt dzīvi

Es pilnīgi nespēju noticēt – es sēžu pie sava kompīša! Pie SAVA! Es viņu vispār nebiju redzējusi kopš paša decembra sākuma – pusotru mēnesi. Toties tagad viņš strādā, šķiet pat ir kļuvis baltāks un tīrāks, bet tas iespējams tik tā liekas aiz ilgām. Tā sajūta, ka rakstu atkal uz savas ērtās klavitūras, skatos savā mazajā ekrāniņā, un pats, pats galvenais – es atkal tieku pie savām bildēm, saviem failiem. Jūtos tā it kā būtu man atgriezta mana dzīve. 

Nav jau tā, ka dzīve bez datora vai interneta būtu neiepējama, es pat jutos vairāk atpūtusies un vienlaicīgi – vairāk darbus padarījusi, jo nevarēju tik daudz ko izdarīt pie sava kompīša, tomēr tas sagādāja dažas neērtības. 

klusums

bieži ir tā, ka tik daudz ko gribas uzrakstīt un pastāstīt, bet tajā brīdī nav iespējas. bet pēc tam, kad sēžu pie datora, neko vairs negribas rakstīt. atceros katru no tēmām, ko gribējās uzrakstīt, bet negribas vairs.
gribējās palielīties par to kā fotokursos gāja, un pastāstīt, ka beidzot esmu sākusi mācīties interjeru (kursos gan pagaidām - bet jo tālāk, jo vairāk saprotu, cik ļoti tas mani pārņem), par pabeigto skolu, par to, kā iemācījos gatavot suši, par to, cik lieliska bija filma Burleska un par to, cik ļoti man pietrūkst mana datora, utt. Šķiet arī par pēdējām izlasītajām grāmatām ar neesmu neko teikusi.
..bet šobrīd ir tā, ka ir slinkums to visu teikt :(

foto te

#61 Kad pēkšņi vairs nav ko darīt!

AAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAA
AAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAA
AAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAA
AAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAA
AAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAA
AAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAA
AAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAA
AAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAA
AAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAA
AAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAA
AAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAA
AAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAA
AAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAA
AAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAA
AAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAA
AAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAA