Nesen biju uz Latvijas Nacionālā teātra izrādi "Cilvēks Karamazovs", teikšu godīgi - biļetes pirku neko nepalasot par izrādi, vien twiterī biju salasījusies gaužām daudz labu atsauksmju. Visu cieņu aktierim, ceru, ka izrādes beigās viņš nemanīja, ka es uzliku saulesbrilles uz acīm un tikai retu reizi applaudēju. Tas nebija aiz necieņas pret aktieri (Jānis Vimba bija lielisks!!!), tas bija tādēļ, ka asaras gaužām lija pār vaigiem un rokas lielāko laika daļu pavadīja nevis sitot plaukstas, bet gan slaukot asaras. Tagad skatos, ka pie izrādes brīdinājumiem ir minēts, ka neiesaka bērniem līdz 14 gadu vecumam, bet kā tad ar grūtniecēm, jaunajām māmiņām un citiem jūtīgiem subjektiem? Taisnība par to, ka izrāde liek padomāt par dzīves absurdajām lietām un netaisnībām. Citāts no teātra mājas lapas ir tiešs trāpījums par izrādes galveno domu un pasaulē notiekošo.
Uz nejēdzībām turas pasaule. Ar savu nožēlojamo zemes prātu es varu saprast tikai to, ka Ciešanas ir, Ka vainīgo nav, Ka viss izriet viens no otra tieši un vienkārši. Bet tās taču ir tikai APLAMĪBAS, un es taču to zinu, un es taču nevaru piekrist, ka tā jādzīvo. Bet dzīvot gribas, un es dzīvoju, kaut par spīti loģikai....
Tik žēl, ka piemēri izrādē bija tik sadistiski uz mazu bērnu vardarbību (nu mana jaunās māmiņas sirds to neizturēja), bet citādāk - izrāde bija vērtīga, kaut arī sākumā kliedzu, ka nožēloju, ka atnācu uz šo izrādi.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru