Ēd Lūdzies Mīli

šī grāmata bija kā tāda kardiogrammas līkne, te vienu brīdi augšā, te lejā. Bija nodaļas, kuras lasot, nespēju apstāties. Tās tika burtiski aprītas vienā kumosā, pilnīgi vienalga vai jākāpj ārā no vilciena, vai jāiet uz tualeti, no grāmatas nebija iespējams atrauties. Un bija nodaļas, kuras likās pilnīgi bezjēdzīgas un nevajadzīgas. Nodaļas, kuru dēļ šīs grāmatas lasīšana bija ievilkusies tik ilgi, jo nonākot pie šīm nodaļām lasīšana bija ļoti lēna un reta.

kā iegūt panorāmas attēlu

Kopš apguvu šo burvīgo PHOTOMERGE opciju, pāris reizes esmu mēģinājusi uztaisīt kādu panorāmas bildi, taču vienmēr nākamajā solī pēc File --> Automate --> Photomerge nezinu, ko labāk izvēlēties nākamajā solī.
Fotošops piedāvā izvēlēties starp AUTO, PERSPECTIVE, CYLINDRICAL, REPOSITION ONLY, INTERACTIVE LAYOULT. Parasti esmu izvēlējusies to, kas pagadās pa rokai. Taču šoreiz izlēmu pamēģināt uz vienām un tām pašām bildēm, katru no šiem variantiem.

Tas, kas sanāca no AUTO - kā redzams ir vienkāršs panorāmas attēls.

#63 broša

Vienu dienu apmeklēju Olga Re: Accessories apmācības brošas izgatavošanā.

#68 Redze

Šodien veltīju laiku acu ārsta apmeklējumam, pat speciāli braucu uz Lielvārdi, jo biju dzirdējusi daudzas un labas atsauksmes par šo ārstu.

Tā nu pirmām kārtām, biju nobijusies, ka mana redze, kopš pēdējā (neatminamā) acu ārsta apmeklējuma būs krietni pasliktinājusies. It kā jau nedaudz ir gan - no 2,5 uz 3, tomēr patiesībā ar savām brillēm -2,5, joprojām redzu ideāli, pat vairāk nekā vajag :)

Ačgārnā pasaule

šī pasaule priekš manis ir ačgārna.

Es nesaprotu - kāpēc bērniem jāiet skolā un jāmācās lietas, kas viņus neinteresē. Un savukārt, esot pieaugušam - jāstrādā, jāstrādā un jāstrādā, un jāaizmirst par to, ko Tu mācījies.

Es piemēram, tagad labprāt, ietu skolā un mācītos vēsturi. Godīgi sakot, man ir kauns, ka es to nezinu. Skatos kādu filmu balstītu uz vēsturiskiem faktiem un neko nesaprotu, jo nezinu vēsturi. Muļķīgi. Tagad tik tiešām ar lielu interesi to visu uzzinātu.

Portulaks

Portulaks esot garšaugs. Vismaz manā garšvielu kastītē ir tādas garšvielas - tādēļ arī pavasarī savā garšaugu dobītē izlēmu iesēt portulaku.

rezultātā no visiem garšaugiem, kurus sēju - portulaks bija viens no retajiem, kas izauga - un nu man viņa ir ļoti daudz, jo viņam patīk mani siltumnīcas apstākļi un aug visai brašs :)

fotorāmis no PhotoShop'a

Šito jau es iemācījos kādu laiku atpakaļ, bet tā kā tik reti pielietoju, tad katru reizi man tas ir kā jaunas mācības. tādēļ pierakstīšu, lai vieglāk nākamreiz :D

Image --> Canvas SiZe --> un tad tik izvēlēties krāsu un izmēru :)


zinu, ka vienkārši - bet man jau pats iesākums :D

# 49 vēstule

Starpcitu, aizvakar uzrakstīju vīram vēstuli ar roku... sen nebiju neko tādu rakstījusi :)

# 86, # 63 EKO kosmētika

Pirms nedēļas aiz nepareizi saplānota laika Rīgā, nokļuvu tur, kur jau sen, sen, ļoti sen gribēju nokļūt. Vietā, kur man kaut ko iemācītu uztaisīt pašai :) Apmeklēju nodarbību, kurā man pastāstīja šo to par kosmētiskajiem līdzekļiem un to, kā pašai tādus pagatavot mājas apstākļos.

šajā nodarbībā mēs arī uz vietas pagatavojām Ziepes, lūpu balzāmu un sejas krēmu.
Izrādās viss ir gana vienkārši - nedaudz ķīmijas, karsēšanas, jaukšanas, kulšanas, vārīšanas un pats galvenais - vēlmes un arī zināšanas.

Ir tikai viena problēma - tagad esmu kļuvusi atkarīga... nevaru vairs paskatīties ne uz vienu no pirktajiem krēmiem, kas stāv manā vannasistabā, kā arī stundām varu sēdēt dažādos portālos un lapās meklējot labākās receptes saviem nākamajiem eksperimentiem. Noteikti pagatavošu sev pretodu līdzekli un sejas toniku (tam vēl neesmu atradusi ideālo recepti).

Taču tas, ko uzzināju - mani tiešām šokēja.
1. mēs caur ādu uzņemam sevī pilnīgi visu tātad arī to drausmīgo ķīmiju, kas ir visos kosmētiskajos līdzekļos. Vīrieši uzreiz var nesākt priecāties par to, ka nelieto kosmētiku - jo redz - gan šampūni, gan dušas želejas un viss pārējais tāpat satur daudz slikto un nevajadzīgo vielu :(
2. visvairāk mani šokē tas, ka piem., Jonsons baby eļļina, kas ir paredzēta maziem zīdainīšiem ir izgatavota no sintētiskās eļļas, kas iegūta no naftas produktiem. Bāc... no vienas puses - nekur jau nav stāstīts un reklamēts, ka tā būtu ekoloģiska, tomēr ja tā ir speciāli paredzēta maziem bērniem, tad taču tai būtu jābūt labai. Tagad es pat sev vairs nevaru šo eļļu uzsmērēt.
3. Par šampūniem runājot ir paredzēts, ka cilvēks pēc tam, kad no matiem ir izskalotas putas, matus skalo vēl vismaz 7 minūtes. Kurš tā dara? tā mēs caur matiem uzņemam atkal virkni nevajadzīgās ķīmijas.
4. Kas kopīgs visiem tiem ilgdzīvotājiem simtgadniekiem? tas, ka viņi visi dzīvo reģionos, kur ir ierobežots daudzum ūdens, un attiecīgi viņi retāk mazgājoties arī mazāk uzņem šo ķīmiju.
5. Stendera kosmētika neesot ekoloģiska - Ahaa... arī tas jau nekur nekad neesot reklamēts, bet es Stendera izstrādājumus vienmēr esmu uztvērusi kā labus :D
6. Krāsvielas - gandrīz katrā kosmētiskajā līdzeklī ir krāsvielas. un ja agrāk tika apgalvots, ka tās cilvēkiem lielu postu nenodara, tad tagad pētījumos ir atklājies, ka cilvēka organisms satur jau pārāk daudz visu šo krāsvielu

nu vēl protams, visādi jauni sīkumi, kas mani vismaz uz laiku attur no kosmētikas līdzekļu iegādes un vēlmi pašai gatavot ko ekoloģiskāku.

tā nu - es ar šo nodarbību izpildīju divus savus 101 lietas saraksta punktus - uztaisīju ziepes, kā arī pats par sevi - apmeklēju DIY kursus. :)


P.S. ja kādam ir vēlme uz kādu ekoloģisku kosmētisko produktu, varam sazināties un mēģināt atrast ideālo recepti un pagatavot kaut ko.

Kā seriālā jeb veco mīlestību atceroties

Lasu vecās, pavisam vecās mīlestības vēstules un nesaprotu - smieties vai raudāt.

1. kā var būt tik naivi cilvēki kā es?
2. kā var fantazēt un stāstīt visādas pasakas par reālām esam, ja tās tikko ir ienākušas tikai prātā
3. kā var pats turēt sevi Dieva vietā vai vismaz Dieva sūtņa jeb izredzētā.
4. kā es varēju būt tik akla un neredzēt, ka jau sākumā bija spilgtas "babņika" iezīmes
un kaut kas labāks
5. tolaik mācēju smuki un daiļrunīgi rakstīt :)

patiesībā - pārlasot šīs vecās sarakstes, paspēju gandrīz vai noskatīties veselu seriāla sezonu... un sekot līdzi galvenai varonei ar domām "Netici!", "Atver acis!" utt... Interesanti

..no malas viss ir labāk redzams nekā ar aizmiglotām acīm :)

Tāda ir dzīve

"pastāsti, kas ir tavi draugi, un es...." jeb cikls no meditācijas

Tas, ko ejot pa ielu pēkšņi atcerējos no meditācijas kursa bija viens interesants (laikam jau psiholoģisks) uzdevums.

Mums bija jāizvēlas esošajā telpā kāds priekšmets, kas mūs uzrunāja, vai gluži pretēji izraisīja nepatiku. Tur bija daudz un dažādu aksesuāru, priekšmetu, lietu utt. un tad mēs kādu laiku sēdējām, skatījāmies uz šo izvēlēto priekšmetu un sākām to aprakstīt. Kāds tas ir, kā izskatās, funkcijas, vai emocijas vai vienalga kas bija prātā tajā brīdī saistībā ar šo konkrēto priekšmetu. tad vēl bija jāiedomājas, ka šis priekšmets runā un man kko saka. tad attiecīgi - kāds būtu mūsu dialogs.

Un tad sekoja pats interesantākais - mēs šo savu "apcerējumu" nolasījām savam blakussēdētājam (būtiski, lai šis cilvēks būtu svešs, nevis labi pazīstams). un Vēlāk šim blakussēdētājam bija uzdevums: it kā atstāstīt šo Tevis rakstīto stāstu, tomēr stāstot to jau ne gluži kā stāstu par konkrēto priekšmetu, bet kā stāstu par tevi pašu, par Tavu personību.

Un jūs nevarat iedomāties, cik daudz svešs cilvēks var citiem par tevi pastāstīt pēc tā, kā tu esi aprakstījis kādu priekšmetu. un cik daudz tajā visā ir atrodamas patiesības, par kuru pat nekad varbūt neesi aizdomājies.

Piem, es izvēlējos vecu, vecu šujmašīnu un mans stāsts bija šāds:
Šī šujmašīna ir ļoti, ļoti veca, kas jau ir paspējusi aprūsēt pa daudzajiem gadiem, tāda visticamāk nav bijusi nemaz manai vecmammai, bet varētu būt saglabājusies no vecvecmammas laikiem. Es pat iztēlojos Rogovkas mājās sēžam pie šīs šujmašīnas vecu, vecu tantiņu ar garu, sirmu bizi - sēžam un šujam. Iztēlojos, kā viņa ar roku griež to šujmašīnas ratu.
Tas koka rāmis šujmašīnai arī ir ļoti vecs, - tādi senajos laikos bija arī galdi, apaļi piedevām.
Uz galda stāv balta, apaļa tamborēta sedziņa un porcelāna tējas servīzes, pilnas ar siltu, tikko plūktu liepziedu tēju.
Mājas, protams, ir Rogovkas mājas, kurās viss ir gaišs, sakopts un ir dzīvība.
šī šujmašīna, ja runātu, man teiktu, lai sāku šūt. Aicinātu mani to darīt. Kad es atrunātos, ka nemāku - tā teiktu, lai mēģinu. un es mēģinātu - griezt ratu un šūt. uz vienkāršas auduma strēmelītes taisīt diegu iedragātu taku.
es tikai šuju un šuju, un man iepatīkas.. un šujmašīna smaida.

un tas, ko šī svešā meitene par mani pastāstīja pēc šī stāsta bija īsumā tāds kopsavilkums:
"Cilvēks, kuram ļoti svarīga ir ģimene - tā pat ir misija. Gan pagātne nozīmīga, gan nākotne. Viegli ņem visus piedāvājumus, izaicinājumus un problēmas. To uztver kā humoru, taču ne vieglprātīgi."

..un es nevarēju nepiekrist nevienam viņas vārdam. tikai kādu mirkli sēdēt ar muti vaļā un domāt - kā gan viņa to uzzināja?

# 45 muzeji

Tagad, kad gribēju sākt rakstīt par Latvijas Fotogrāfijas muzeja apmeklējumu, atcerējos arī par Muzeju Nakts ietvaros apmeklētajiem muzejiem. Tad nu šis būs tāds muzeju kopfails.


Sāksim ar Rīgas Motormuzeja apmeklējumu. Kopumā daudz laika pavadījām rindā stāvot un pēcāk jau gaidot savu numuriņu uz ieeju visai sliktos laika apstākļos, kad līņāja jau vairākas stundas no vietas. Tomēr pēc ilgās gaidīšanas tikām iekšā un varējām sākt apskatīt dažādus spēkratus. Vislabāk man protams patika viens vecs sporta auto, kurā autovadītājs tiek ieskrūvēts. Tik tiešām, auto nav durvju, tik tāda plāksne, kura tiek skrūvēta ar skrūvēm.
taču šajā muzejā staigājot pārņēma domas par to - kāpēc ir jāgaida kāda īpaša nakts reizi gadā, kad no cilvēku drūzmām nevar ne atkauties, lai apmeklētu muzeju.


tālāk mūsu ceļš veda uz Valts Ugunsdzēsības muzeju. taču atkal lielās ļaužu masas un manāmais nogurums, neļāva pilnībā iedziļināties muzejā atrodamajos eksponātos un aprakstos. interesi piesaistīja vien manāmi interesanti eksponāti, tādi kā vecie uzgunsdzēsēju zirgu rati vai šī gāzmaska, kas man atgādina "Star Wars"

tālāk ceļš veda uz Vecrīgu, kura laikā no Induļa mutes dzirdēju frāzi "labāk iedzēris autovadītājs, nekā nepieredzējis" - tas bija domāts man, jo braucot ar svešu mašīnu negribēju nesties, bez tam vajadzēja atrast vietu, kur noparkoties. Bet nu labi, labi - taisnība iepējams ir, bet kur tad to pieredzi, lai gūst? :D

un tā nu vecrīgā esot daļai kompānijas jau bija jautri un nebija vajadzīgi pat muzeji vairs. šajā vakarā katrs svešinieks sastaptais Vecrīgā kļūst par tavu draugu.
Un tomēr paspējām apskatīt vēl Okupācijas muzeju un arī Pulvertorni.


Taču pavisam citādāks stāsts sākas ar Latvijas fotogrāfijas muzeju, kuru apmeklēju klaiņojot pa vecrīgu un kavējot sev laiku. Tik sen bija kārojies aiziet uz šo muzeju, taču nekad nebija sanācis un nu es tur biju.
sākumā izstaigāju visas telpas pilnīgā klusumā, izlasot teju katru no eksponāta aprakstiem un pakavējoties pie tiem, cik ilgi vien vēlējos. Un tad, kad likās, nu jau iešu prom, jo vēl gribēju apskatīt Ginta Bērziņa izstādi, man klāt pienāca muzeja darbiniece un sāka stāstīt dažādas lietas par muzeja eksponātiem. un viss apmeklējums ieguva pavisam citu vērtību. Katrai bildei taču ir cits stāts, katrai lietas ir sava vēsture.. un to visu uzzināt no stāstnieka r citādāk nekā izlasīt dažus faktus par eksponātu. Visvairāk, man protams, sāp sirds par Minox fotoaparātiņu ražošanas pārtraukšanu. es ļoti labprāt iegūtu savā īpašumā tik miniatūru fotoaparātiņu, kura bilžu kvalitāte ir iespaidīgāka par dažu labu ziepju trauku kvalitāti. Un lepnums par to, ka ražots tika Latvijā.
Tā nu man bija palikušas vairs tikai dažas minūtes, lai uzskrietu stāvu augstāk un apskatītos Ginta Bēziņa izstādi. un dažas no bildēm mani pilnībā pārņēma savā varā un uzrunāja. :) Pirms tam, protams, ir lietderīgi uzzināt visu šo stāstu par to, kāpēc izstādei šāds nosaukums un kāda ir bilžu vēsture. :)