Rāda ziņas ar etiķeti pārdomas. Rādīt visas ziņas
Rāda ziņas ar etiķeti pārdomas. Rādīt visas ziņas

trešdiena, oktobris 17, 2012

Vientulība tīmeklī


Par pašu grāmatu daudz nestāstīšu - iepazīšanās interneta čatā, sarunas, atkarība vienam no otra, iemīlēšanās un satikšanās...


Lasīju šo Januša Leona Višņevska romānu un iesākumā ilgi gaidīju, kad man kļūs interesanti, sākumā šī grāmata mani nespēja aizraut. Beigas vispār labāk nebūtu lasījusi - pēdejo nodaļu vai vismaz Epilogu jau nu noteikti. Savukārt, pārējā grāmatas daļā es dzīvoju. Likās, ka izjūtu un piedzīvoju katru mirkli un niansi kopā ar varoņiem. Man pat liekas, ka brīžiem bija sajūta, ka dzīvoju citādāk, elpoju un skatos uz lietām citādāk.

Šī ir otrā Višņevska grāmata, ko es izlasīju un es šo rakstnieku sāku iemīlēt - dēļ inteliģences. Man patīk kā viņš bez mīlestības jūtām un pārdzīvojumiem pa vidu sniedz ļoti daudz noderīgas vai interesantas informācijas, it kā pilnīgi nesaistīti ar tēmu, tai pat laikā tik ļoti neatņemami no visa pārējā.

Taču pēc gramatas izlasīšanas manī radās daudz pārdomu. Vienmēr esmu skeptiski skatījusies uz jebkādiem sānsoļiem un dēkām, vēl jo vairāk - nesaprotu un neatbalstu cilvēkus, kas nomaina savas ilgstošās un stabilās attiecības, "kurās ir iestājusies rutīna" ar jaunu aizraušanos. Tajā ārprāta un iemīlēšanās fāzē neapjaušot, ka rutīna ar laiku iestājies arī jaunajās, tik ļoti skaistajās un romantiskajās attiecībās.
Un vai tas ir normāli visu laiku skriet pēc jaunas aizraušanās?
Taču šī grāmata man mazliet sagrozīja pamatu zem kājām un manu pārliecību, un nostāju. Jo man tagad ir radies jautājums par to, ka bieži dzīvojam un ikdienā samierinamies ar daudz ko. It kā ir lietas, kuras paciešam un pieņemam vienu dienu, otru. Nekas traks. Taču, ja skatās uz aizvadītajiem gadiem un dzīvi un tā visa ir aizvadīta ar vienu vienīgu samierināšanos ar domu, ka "viņš jau mani mīl", "viņš mainīsies" un citām līdzīgām.
Vai tas ir normāli? Vai tā nav izniekota dzīve ar sevis nemitīgu muļķošanu?

Kur ir tā robeža, kad jāpārstāj nemitīgi dzīties pēc kaut kā labāka, skaistāka un jāapstājas, jāatver acis un jāiemīl tas, kas man ir -  tepat un tagad. Un kur ir robeža, kad jāsaņemas, jāizkāpj no savas ierastās komforta zonas un jātiecas pēc kaut kā labāka.
Vai tāda robeža vispār ir? Un vai cilvēki parasti nedzīvo vienā vai otrā galējība un reti kurš spēj atrast līdzsvaru starp abām.

Varbūt ir jāaizmirst par to, ko citi teikts vai padomās un jāļaujas mīlestībai, bet varbūt otrs ir jāpieņem un jāiemīl tāds kāds tas ir. Kā nu tur īsti ir?

ceturtdiena, maijs 17, 2012

Klusums Oktobrī

šo grāmatu izlasīju savos lidojumos uz Franciju. Ātri lasījās un likās interesanta.
Taču pats interesantākais bija tajā savdabīgumā. It kā viegls romans, tai pat laikā nopietna literatūra un viela pārdomām. Tajā, ko tik daudzi piedzīvo, bet par ko parasti nerunā. Tas ir jautājums par to, cik labi mēs viens otru pazīstam.
Cik labi mēs varam pazīt cilvēku sev līdzās, ja mēs īsti pat nezinam vai pazīstam paši sevi. Un tā taču ir. Mēs citreiz nezinam ko paši par sevi, lai domajam, kā lai rīkojamies... taču ko mēs varam zināt par otru.
mēs varbūt atnākot mājās zinam un spējam paredzēt katru sava dzīvesbiedra soli un darbību, taču vai mēs zinam, kas patiesi notiek viņa galvā?
Tā ir tāda netverama saikne starp diviem cilvēkiem, un šī grāmata savās domās un sajūtās lika daudz ko pārvērtēt un izanalizēt.

Grāmatnīca Jānis Roze atstāsta notikumus:
Talantīgs 44 gadus vecs mākslas vēsturnieks nonāk dzīves krustcelēs, kad viņa sieva Astrida pēc astoņpadsmit gadu ilgas kopdzīves pēkšņi paziņo par savu aiziešanu un negaidīti aizceļo. Elegantā dzīvokļa klusumā galvenais varonis, cenšoties izprast sievas aizbraukšanas iemeslus, ļaujas sava likteņa un mīlestības analīzei. Jo vairāk viņš domā par savu sievu, jo noslēpumaināka tā viņam šķiet. Pamazām viņš saprot, ka divi cilvēki var gadiem dzīvot līdzās, tā arī neiepazīstot viens otru, un visnozīmīgākās sastapšanās dzīvē notiek nejauši.

ceturtdiena, decembris 15, 2011

FLOUTINGS

Kopš pirmo reizi padzirdēju šo vārdu, tas manī radīja interesi noskaidrot - kas tas tāds ir. Kad noskaidroju - radās vēlme to izbaudīt uz savas ādas. 
Nestāstīšu sīki un smalki, kas tas ir un kāda ir tā būtība, jo tas viss ir izlasāms viņu mājas lapā, taču par to kā es to izjutu. :)
Sāksim ar to, ka (iespējams tādēļ, ka nemāku peldēt) man jau ļoti, ļoti sen ir vēlme aizbraukt uz Nāves jūru un pagulēt virs ūdens, ļauties tam, ka ūdens mani tur. Floutinga laikā tas ir iespējams, tas pat ir tieši tas, kas jādara.
Tā nu ierados, iegāju dušā un tad sākās mans floutinga seanss. Pirmkārt, biju nedaudz pārsteigta par to telpu/kapsulu vai kā vēl var nosaukt to brīnumkabūzi, kurā atradās šis sālsūdens. Biju gaidījusi, ka tā būs liela telpa ar baseinu, kurā gulēt.. patiesībā tā telpa ir varbūt mazliet vairāk kā 2 metrus gara un platuma ziņā nedaudz mazāk, lai abas rokas izstieptu plati uz sāniem. Tumša. 
Pirmajā brīdī, kad atveru tās telpas durvis, mazliet nepatika tas aromāts, kas tur bija, bet jau tad, kad iegāju telpā pilnībā pieradu pie tā un nemaz vairs netraucēja.. patiesībā to sāls aromātu pat vairāk nejutu.
Pirms seansa likās, kas gan var būt vēl vienkāršāk kā apgulties ūdeni, kurš turēs mani un ļauties atslābumam - patiesībā tas nebija nemaz tik vienkārši. Ja ļaut ķermenim atslābināties un peldēt virs ūdens bija salīdzinoši vienkārši, tad atslābināt sprandu un neturēt galvu, nebija tik vienkārši. Nebija ticības, ka nepazudīšu zem ūdens. Iesākumā pagulēju ar rokām zem pakauša, un tad pamazām pa vienai rokai lēnām laidu prom no galvas. 
Un tad es tur gulēju. Pilnīgi brīvi, viss bija atslābis. Sajūtas - grūti aprakstāmas. It kā guļot gultā brīdī, kad neko nejūt, taču ir tik viegli pakustēties, nejūtot neko citu kā vien ūdeni. Sajūta kā lidojot zīda mākoņos. 
Nē - to nevar aprakstīt. Pilnīgs miers.
Iesākumā, kad atslābu, iedomājos: "Stunda. Ko es pa šo stundu te sadarīšu? kā tik ilgi izturēšu?", taču, kad stunda bija pagājusi un seanss beidzies, es biju pārsteigta. Laiks paskrēja tik ātri. Patiesībā ir grūti aprakstīt visas tās sajūtas un domas, kas tur rodas, jo tas viss vairāk vai mazāk ir nepieredzēts, līdz ar to - man tam ir grūti atrast vārdus, lai to aprakstītu.
Bet sajūtas pēc seansa neizzūd, gluži pretēji - tās iegūst citus apveidus, jo pārtop papildus enerģijā, pozitīvās domās un sajūtās..
Es iešu vēl, domāju, ka savu vēlmi apmeklēt konsultācijas pie psihoterapeita, nomainīšu uz floutinga seansu, jo abos seansos sapratu vienu un to pašu, taču floutings, pretēji psihoterapeitam, mudina un motivē uz labo. :)

trešdiena, marts 16, 2011

kad sakāmais novīst

pēdējā laikā bieži ir tā, ka gribas tik daudz ko uzrakstīt, par daudz ko pafantazēt, bet ir milzīgs slinkums. Un pēc tam jau vairs nav aktuāli. Piemēram, es jau vairāk kā divus mēnešus cenšos uzrakstīt par kādu Jaunā Rīgas teātra izrādi, un kādu mēnesi par izlasīto grāmatu. Bet laiks iet, un tad ir sajūta, ka ir jau par vēlu. Tas ir tāpat kā uzdāvināt kādam vītušas tulpes. Liekas, ka tā nav pieklājīgi.
Taču es saņemšos :)

Starpcitu, šodienas jautājums - kāpēc ir tāda profesija "hoejists"? Tā taču nav īsti sabiedrībai vajadzīga un noderīga. Tīrā izklaide.

otrdiena, janvāris 18, 2011

Atgūt dzīvi

Es pilnīgi nespēju noticēt – es sēžu pie sava kompīša! Pie SAVA! Es viņu vispār nebiju redzējusi kopš paša decembra sākuma – pusotru mēnesi. Toties tagad viņš strādā, šķiet pat ir kļuvis baltāks un tīrāks, bet tas iespējams tik tā liekas aiz ilgām. Tā sajūta, ka rakstu atkal uz savas ērtās klavitūras, skatos savā mazajā ekrāniņā, un pats, pats galvenais – es atkal tieku pie savām bildēm, saviem failiem. Jūtos tā it kā būtu man atgriezta mana dzīve. 
Nav jau tā, ka dzīve bez datora vai interneta būtu neiepējama, es pat jutos vairāk atpūtusies un vienlaicīgi – vairāk darbus padarījusi, jo nevarēju tik daudz ko izdarīt pie sava kompīša, tomēr tas sagādāja dažas neērtības. 

ceturtdiena, janvāris 06, 2011

#61 Kad pēkšņi vairs nav ko darīt!

AAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAA
AAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAA
AAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAA
AAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAA
AAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAA
AAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAA
AAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAA
AAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAA
AAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAA
AAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAA
AAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAA
AAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAA
AAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAA
AAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAA
AAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAA
AAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAA

piektdiena, oktobris 08, 2010

Rutīna

"(..) vispār jau tēma sīka, maziņa"
pulkstens septiņi no rīta, noskan modinātājs, kurš tramīgi, steidzīgi tiek izslēgts. galva atkal atkrīt spilvenā, bet tad atraujas, jo atceros - jāceļas. pieceļos, steidzīgi uzlieku vārīties ūdeni, dodos uz vannasistabu nomazgāt seju, atkal uz istabu, atveru skapi - skatos un domāju, ko var uzvilkt?.

otrdiena, oktobris 05, 2010

Pasta svarīgie darījumi

šajās divās dienās pasts mani ir nokaitinājis, ka vēl visu ceļu ejot mājup pie sevis dusmīgi pukstēju. varbūt tie arī ir sīkumi, bet mani nokaitināja.

ceturtdiena, septembris 02, 2010

Privātā Dzīve

jūtos kā ielīdusi nedaudz privātajā dzīvē, bet ne jau es to publiskoju, tikai netīšām ieklīdu vienā video, kas pavēra uzreiz citus līdzīgus.

pilns Youtube portāls ar video failiņiem, kur džeki savām meitenēm atzīstas mīlestībā, lūdz piedošanu vai citādi izsaka to, ko jūt. Skatoties tos pārņem tik tiešām tādas jocīgas sajūtas. Sveši cilvēki, tomēr liekas, ka skaidri zinu, ko viņi ir piedzīvojuši, izjutuši utt. Liekas, ka pazīstu viņus un zinu, kas ar tiem noticis.
pie dažiem video pat gandrīz asara nobira :)

.un tiešām ir tā kā lasot "Privāto dzīvi", tikai patiesāk, īstāk. īsti cilvēki, viņu privātās bildes, viņu sajūtas un pardzīvojumi...
..un vēl tas viss man atgādina skolas gadus, pirmās mīlestības, sirdsāpes. Nostaļģija pēc tādām sajūtām, un reizē prieks, ka tagad viss ir citādāk. citā līmenī

parāds nav brālis, bet glābējs un draugs

Domas par hipotekāro kredītu, vai kredītu kā tādu - man vienmēr ir uzdzinusi zosādu. Vecmodīga vai konservatīva, bet labāk kādu laiku pakrāju un tad mierīgu sirdi nopērku, ko gribu.

otrdiena, jūlijs 06, 2010

par gēniem


Nācās dzirdēt tādu informāciju, par kuru joprojām esmu neizpratnē. Nesaprotu - ticēt vai nē? :D

esot ģenētiski pierādīts, ka vīrietis ar kuru sieviete zaudē nevainību ietekmējot viņas gēnus un arī pēcnācējus.

trešdiena, jūnijs 16, 2010

Ačgārnā pasaule


šī pasaule priekš manis ir ačgārna.

Es nesaprotu - kāpēc bērniem jāiet skolā un jāmācās lietas, kas viņus neinteresē. Un savukārt, esot pieaugušam - jāstrādā, jāstrādā un jāstrādā, un jāaizmirst par to, ko Tu mācījies.

Es piemēram, tagad labprāt, ietu skolā un mācītos vēsturi. Godīgi sakot, man ir kauns, ka es to nezinu. Skatos kādu filmu balstītu uz vēsturiskiem faktiem un neko nesaprotu, jo nezinu vēsturi. Muļķīgi. Tagad tik tiešām ar lielu interesi to visu uzzinātu.

ceturtdiena, jūnijs 10, 2010

Kā seriālā jeb veco mīlestību atceroties

Lasu vecās, pavisam vecās mīlestības vēstules un nesaprotu - smieties vai raudāt.

1. kā var būt tik naivi cilvēki kā es?
2. kā var fantazēt un stāstīt visādas pasakas par reālām esam, ja tās tikko ir ienākušas tikai prātā
3. kā var pats turēt sevi Dieva vietā vai vismaz Dieva sūtņa jeb izredzētā.
4. kā es varēju būt tik akla un neredzēt, ka jau sākumā bija spilgtas "babņika" iezīmes
un kaut kas labāks
5. tolaik mācēju smuki un daiļrunīgi rakstīt :)

patiesībā - pārlasot šīs vecās sarakstes, paspēju gandrīz vai noskatīties veselu seriāla sezonu... un sekot līdzi galvenai varonei ar domām "Netici!", "Atver acis!" utt... Interesanti

..no malas viss ir labāk redzams nekā ar aizmiglotām acīm :)

Tāda ir dzīve

trešdiena, jūnijs 09, 2010

"pastāsti, kas ir tavi draugi, un es...." jeb cikls no meditācijas


Tas, ko ejot pa ielu pēkšņi atcerējos no meditācijas kursa bija viens interesants (laikam jau psiholoģisks) uzdevums.

Mums bija jāizvēlas esošajā telpā kāds priekšmets, kas mūs uzrunāja, vai gluži pretēji izraisīja nepatiku. Tur bija daudz un dažādu aksesuāru, priekšmetu, lietu utt. un tad mēs kādu laiku sēdējām, skatījāmies uz šo izvēlēto priekšmetu un sākām to aprakstīt. Kāds tas ir, kā izskatās, funkcijas, vai emocijas vai vienalga kas bija prātā tajā brīdī saistībā ar šo konkrēto priekšmetu. tad vēl bija jāiedomājas, ka šis priekšmets runā un man kko saka. tad attiecīgi - kāds būtu mūsu dialogs.

Un tad sekoja pats interesantākais - mēs šo savu "apcerējumu" nolasījām savam blakussēdētājam (būtiski, lai šis cilvēks būtu svešs, nevis labi pazīstams). un Vēlāk šim blakussēdētājam bija uzdevums: it kā atstāstīt šo Tevis rakstīto stāstu, tomēr stāstot to jau ne gluži kā stāstu par konkrēto priekšmetu, bet kā stāstu par tevi pašu, par Tavu personību.

Un jūs nevarat iedomāties, cik daudz svešs cilvēks var citiem par tevi pastāstīt pēc tā, kā tu esi aprakstījis kādu priekšmetu. un cik daudz tajā visā ir atrodamas patiesības, par kuru pat nekad varbūt neesi aizdomājies.

Piem, es izvēlējos vecu, vecu šujmašīnu un mans stāsts bija šāds:
Šī šujmašīna ir ļoti, ļoti veca, kas jau ir paspējusi aprūsēt pa daudzajiem gadiem, tāda visticamāk nav bijusi nemaz manai vecmammai, bet varētu būt saglabājusies no vecvecmammas laikiem. Es pat iztēlojos Rogovkas mājās sēžam pie šīs šujmašīnas vecu, vecu tantiņu ar garu, sirmu bizi - sēžam un šujam. Iztēlojos, kā viņa ar roku griež to šujmašīnas ratu.
Tas koka rāmis šujmašīnai arī ir ļoti vecs, - tādi senajos laikos bija arī galdi, apaļi piedevām.
Uz galda stāv balta, apaļa tamborēta sedziņa un porcelāna tējas servīzes, pilnas ar siltu, tikko plūktu liepziedu tēju.
Mājas, protams, ir Rogovkas mājas, kurās viss ir gaišs, sakopts un ir dzīvība.
šī šujmašīna, ja runātu, man teiktu, lai sāku šūt. Aicinātu mani to darīt. Kad es atrunātos, ka nemāku - tā teiktu, lai mēģinu. un es mēģinātu - griezt ratu un šūt. uz vienkāršas auduma strēmelītes taisīt diegu iedragātu taku.
es tikai šuju un šuju, un man iepatīkas.. un šujmašīna smaida.


un tas, ko šī svešā meitene par mani pastāstīja pēc šī stāsta bija īsumā tāds kopsavilkums:
"Cilvēks, kuram ļoti svarīga ir ģimene - tā pat ir misija. Gan pagātne nozīmīga, gan nākotne. Viegli ņem visus piedāvājumus, izaicinājumus un problēmas. To uztver kā humoru, taču ne vieglprātīgi."

..un es nevarēju nepiekrist nevienam viņas vārdam. tikai kādu mirkli sēdēt ar muti vaļā un domāt - kā gan viņa to uzzināja?

sestdiena, maijs 29, 2010

šis ir tas mirklis, kad būt nelaimīgam


Reizēm ir tā, ka neskatoties uz to, ka Tev viss ir. Un arī saule spīd ārā un putniņi čivina. Neskatoties uz to, ka Tu sēdi uz soliņa un spēj sajust vēju gan uz ādas, gan matos, neskatoties uz to, ka Tu spēj vēju ne tikai sajust, bet arī sadzirdēt, ieraudzīt, ieelpot un nogaršot. Neskatoties uz to, ka saule Tev sniedz kārtējo vitamīna devu. Tu tomēr spēj sajusties nelaimīgs.

Nevar pat saprast vai ir kāds iemesls būt nelaimīgam un līdz ar to arī īgnam un dusmīgam uz visu pasauli, neskatoties uz to, ka ir vairāki tūkstoši lielu un mazu iemeslu smaidīt un būt laimīgam – Tu tomēr jūties kā maza nelaimes čupiņa.

..un neskatoties uz to, ka nebūtu tik sarežģīti sākt domāt arī šodien pozitīvi, gribas ļauties šāi stulbajai sajūtai un būt nelaimīgai...
Tu zini, ka neviens tevi nesapratīs un nepažēlos, neviens. un ne jau tāpēc, ka nevēlētos, bet gan tāpēc, ka Tu pats to neļausi..

jo šī taču ir tā sekunde, minūte, stunda vai varbūt pat visa diena, kad Tev gribas būt nelaimīgam.

otrdiena, maijs 18, 2010

ikdienišķais prieks


Laikam līdz ar pavasari, saules stariem un ziedu smaržu visapkārt un līdz ar steidzamo un akūto pienākumu tikšanu galā, esmu sākusi vairāk apstāties savā ikdienas steigā un izbaudīt prieku.
to prieku, ko sniedz parasts mirklis un daudzi sīkumi. ir tik burvīgi palasīt grāmatu dārzā, vai izravēt siltumnīcu, vai nopļaut mauriņu... tas tik tiešām ir tik burvīgi. Vai paņemt visgaršīgāko saldējumu un apsēsties parkā uz soliņa. vai no rīta pamosties agrāk, lai pavērotu rīta miglu, vai arī, lai paklausītos putnu čivināšanā.

jo tālāk eju un vairāk miera un prieka gūstu, jo apzinos, ka tās vienkāršākās un ikdienišķās lietiņas ir tās, kas sagādā visvairāk prieka.
Manuprāt, citāts no Elizabetes Gilbertas grāmatas "ĒD LŪDZIES MĪLI" ir spilgts pierādījums priekam, ko gūstam no ikdienišķām lietām.

"Reiz, oktobra vidū, es pavadīju vairākas stundas, kuras vērotājam no malas liktos gaužām ikdienišķas, bet kuras vienmēr atcerēšos starp laimīgākajām savā mūžā. Netālu no sava dzīvokļa, tikai dažus kvartālus tālāk, atradu tirgu, kuru līdz tam nebiju pamanījusi. Tur pie neliela dārzeņu stenda uzsāku sarunu ar itāliešu sievieti (..)
Izvēlējos pušķīti smalku, košu sparģeļu. Es pat mācēju itin apmierinošā itāļu valodā pajautāt sievietei, vai drīkstu nest mājās tikai pusi no šā pušķīša. (..) Visa šī saruna norisa itāliski - valodā, kurā es vēl pirms pāris mēnešiem nebiju spējīga pateikt ne vārda.
Aizgāju atpakaļ uz savu dzīvokli un brokastīm mīksti novārīju pārīti svaigu, brūnu olu. Nolobīju tās un novietoju uz šķīvja līdzās septiņiem sparģeļu stiebriņiem. Uzliku uz šķīvja arī dažas olīvas, četras piciņas kazas siera (..) un divas sārtas laša šķēles. (..) Beidzot, kad biju gana iztīksminājusies par savas maltītes jaukumu, apsēdos saules gaismas laukumiņā uz tīrās koka grīdas un notiesāju to pa kumosiņam vien, ņemdama ar pirkstiem un pie viena lasīdama savu ikdienas avīžrakstu itāļu valodā. Laime iemājoja ikvienā manā šūniņā."

svētdiena, aprīlis 18, 2010

DZĪVE IR DĀRGUMS


sāku lasīt Lauras doto grāmatu "Rēgu bērns" un lasot šo grāmatu nācās apjaust, cik daudz brīnumu vēl ir pasaulē, kas nav redzēti un izbaudīti... gan visu varenas lietas, gan nenozīmīgi un ikdienišķi sīkumi... Ikdienišķi kādam, bet ne man...

kāds skatās teleskopā katru dienu, bet es to vēl neesmu darījusi ne reizi
kāds sēž ceļamkrānā kā savā ikdienas darba vietā un nevar sagaidīt darba dienas beigas, bet es priecātos tur pasēdēt...
kāds mikroskopā vēro asins pilienu, bet es vairs neatceros pat kas ir mikroskops...

un tādu lietu ir daudz.. es pat domāju, ka diemžēl visas tās nemaz nevarēs dzīves laikā izbaudīt..

žēl gan

..un tai pat laikā, es apzinos, cik daudz jau esmu redzējusi, baudījusi un sajutusi..
varbūt tas mirklis portvīna darītavā, ar glāzi sena portvīna pie lūpām ir nekas īpašs.. bet tas ir palicis atmiņā...
vai bērnu dienās laukos iekārtotais štābiņš, kas bija tik izlolots
vai tie mirkļi, kad varēju atļauties sēdēt uz dambja malas un vērot upes plūdumu..

kā man tā visa pietrūkst, tie ir dzīves mazi kristāla gabaliņi, kurus var glabāt pie sevis :)