Klusums Oktobrī

šo grāmatu izlasīju savos lidojumos uz Franciju. Ātri lasījās un likās interesanta.
Taču pats interesantākais bija tajā savdabīgumā. It kā viegls romans, tai pat laikā nopietna literatūra un viela pārdomām. Tajā, ko tik daudzi piedzīvo, bet par ko parasti nerunā. Tas ir jautājums par to, cik labi mēs viens otru pazīstam.
Cik labi mēs varam pazīt cilvēku sev līdzās, ja mēs īsti pat nezinam vai pazīstam paši sevi. Un tā taču ir. Mēs citreiz nezinam ko paši par sevi, lai domajam, kā lai rīkojamies... taču ko mēs varam zināt par otru.
mēs varbūt atnākot mājās zinam un spējam paredzēt katru sava dzīvesbiedra soli un darbību, taču vai mēs zinam, kas patiesi notiek viņa galvā?
Tā ir tāda netverama saikne starp diviem cilvēkiem, un šī grāmata savās domās un sajūtās lika daudz ko pārvērtēt un izanalizēt.

Grāmatnīca Jānis Roze atstāsta notikumus:
Talantīgs 44 gadus vecs mākslas vēsturnieks nonāk dzīves krustcelēs, kad viņa sieva Astrida pēc astoņpadsmit gadu ilgas kopdzīves pēkšņi paziņo par savu aiziešanu un negaidīti aizceļo. Elegantā dzīvokļa klusumā galvenais varonis, cenšoties izprast sievas aizbraukšanas iemeslus, ļaujas sava likteņa un mīlestības analīzei. Jo vairāk viņš domā par savu sievu, jo noslēpumaināka tā viņam šķiet. Pamazām viņš saprot, ka divi cilvēki var gadiem dzīvot līdzās, tā arī neiepazīstot viens otru, un visnozīmīgākās sastapšanās dzīvē notiek nejauši.

FLOUTINGS

Kopš pirmo reizi padzirdēju šo vārdu, tas manī radīja interesi noskaidrot - kas tas tāds ir. Kad noskaidroju - radās vēlme to izbaudīt uz savas ādas. 

Nestāstīšu sīki un smalki, kas tas ir un kāda ir tā būtība, jo tas viss ir izlasāms viņu mājas lapā, taču par to kā es to izjutu. :)

Sāksim ar to, ka (iespējams tādēļ, ka nemāku peldēt) man jau ļoti, ļoti sen ir vēlme aizbraukt uz Nāves jūru un pagulēt virs ūdens, ļauties tam, ka ūdens mani tur. Floutinga laikā tas ir iespējams, tas pat ir tieši tas, kas jādara.

Tā nu ierados, iegāju dušā un tad sākās mans floutinga seanss. Pirmkārt, biju nedaudz pārsteigta par to telpu/kapsulu vai kā vēl var nosaukt to brīnumkabūzi, kurā atradās šis sālsūdens. Biju gaidījusi, ka tā būs liela telpa ar baseinu, kurā gulēt.. patiesībā tā telpa ir varbūt mazliet vairāk kā 2 metrus gara un platuma ziņā nedaudz mazāk, lai abas rokas izstieptu plati uz sāniem. Tumša. 

Pirmajā brīdī, kad atveru tās telpas durvis, mazliet nepatika tas aromāts, kas tur bija, bet jau tad, kad iegāju telpā pilnībā pieradu pie tā un nemaz vairs netraucēja.. patiesībā to sāls aromātu pat vairāk nejutu.

Pirms seansa likās, kas gan var būt vēl vienkāršāk kā apgulties ūdeni, kurš turēs mani un ļauties atslābumam - patiesībā tas nebija nemaz tik vienkārši. Ja ļaut ķermenim atslābināties un peldēt virs ūdens bija salīdzinoši vienkārši, tad atslābināt sprandu un neturēt galvu, nebija tik vienkārši. Nebija ticības, ka nepazudīšu zem ūdens. Iesākumā pagulēju ar rokām zem pakauša, un tad pamazām pa vienai rokai lēnām laidu prom no galvas. 

Un tad es tur gulēju. Pilnīgi brīvi, viss bija atslābis. Sajūtas - grūti aprakstāmas. It kā guļot gultā brīdī, kad neko nejūt, taču ir tik viegli pakustēties, nejūtot neko citu kā vien ūdeni. Sajūta kā lidojot zīda mākoņos. 

Nē - to nevar aprakstīt. Pilnīgs miers.

Iesākumā, kad atslābu, iedomājos: "Stunda. Ko es pa šo stundu te sadarīšu? kā tik ilgi izturēšu?", taču, kad stunda bija pagājusi un seanss beidzies, es biju pārsteigta. Laiks paskrēja tik ātri. Patiesībā ir grūti aprakstīt visas tās sajūtas un domas, kas tur rodas, jo tas viss vairāk vai mazāk ir nepieredzēts, līdz ar to - man tam ir grūti atrast vārdus, lai to aprakstītu.

Bet sajūtas pēc seansa neizzūd, gluži pretēji - tās iegūst citus apveidus, jo pārtop papildus enerģijā, pozitīvās domās un sajūtās..

Es iešu vēl, domāju, ka savu vēlmi apmeklēt konsultācijas pie psihoterapeita, nomainīšu uz floutinga seansu, jo abos seansos sapratu vienu un to pašu, taču floutings, pretēji psihoterapeitam, mudina un motivē uz labo. :)

Foto no Flouting Universe mājaslapas

Agrs rīts

Esmu jau vairākkārt teikusi, ka saullēkti ir tūkstošreiž skaistāki, maģiskāki un burvīgāki par saulrietiem.
Taču pat tad, kad saullēkts jau nokavēts, agrais rīts ar savu dzestrumu, smaržu un visu pārējo ir tik burvīgs un pasakains.
Arī uz pilsētas bruģa, starp ikdienas rīta steigas pārņemtajiem, man patīk dziļi ievilkt elpu un uz sejas sajust šo rīta pieskārienu, dzestrumu un reizē rīta maigumu.
Rīts ir tik tīrs un nevainīgs, vēl diena nav sākusies un nekas vēl nav sabojāts. Viss it kā mostas un atdzimt no jauna, katru rītu. Un pamosties kopā ar rītu ir skaisti :)

kad sakāmais novīst

pēdējā laikā bieži ir tā, ka gribas tik daudz ko uzrakstīt, par daudz ko pafantazēt, bet ir milzīgs slinkums. Un pēc tam jau vairs nav aktuāli. Piemēram, es jau vairāk kā divus mēnešus cenšos uzrakstīt par kādu Jaunā Rīgas teātra izrādi, un kādu mēnesi par izlasīto grāmatu. Bet laiks iet, un tad ir sajūta, ka ir jau par vēlu. Tas ir tāpat kā uzdāvināt kādam vītušas tulpes. Liekas, ka tā nav pieklājīgi.
Taču es saņemšos :)

Starpcitu, šodienas jautājums - kāpēc ir tāda profesija "hoejists"? Tā taču nav īsti sabiedrībai vajadzīga un noderīga. Tīrā izklaide.

#61 Kad pēkšņi vairs nav ko darīt!

AAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAA
AAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAA
AAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAA
AAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAA
AAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAA
AAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAA
AAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAA
AAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAA
AAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAA
AAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAA
AAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAA
AAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAA
AAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAA
AAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAA
AAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAA
AAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAA

Ačgārnā pasaule

šī pasaule priekš manis ir ačgārna.

Es nesaprotu - kāpēc bērniem jāiet skolā un jāmācās lietas, kas viņus neinteresē. Un savukārt, esot pieaugušam - jāstrādā, jāstrādā un jāstrādā, un jāaizmirst par to, ko Tu mācījies.

Es piemēram, tagad labprāt, ietu skolā un mācītos vēsturi. Godīgi sakot, man ir kauns, ka es to nezinu. Skatos kādu filmu balstītu uz vēsturiskiem faktiem un neko nesaprotu, jo nezinu vēsturi. Muļķīgi. Tagad tik tiešām ar lielu interesi to visu uzzinātu.

Kā seriālā jeb veco mīlestību atceroties

Lasu vecās, pavisam vecās mīlestības vēstules un nesaprotu - smieties vai raudāt.

1. kā var būt tik naivi cilvēki kā es?
2. kā var fantazēt un stāstīt visādas pasakas par reālām esam, ja tās tikko ir ienākušas tikai prātā
3. kā var pats turēt sevi Dieva vietā vai vismaz Dieva sūtņa jeb izredzētā.
4. kā es varēju būt tik akla un neredzēt, ka jau sākumā bija spilgtas "babņika" iezīmes
un kaut kas labāks
5. tolaik mācēju smuki un daiļrunīgi rakstīt :)

patiesībā - pārlasot šīs vecās sarakstes, paspēju gandrīz vai noskatīties veselu seriāla sezonu... un sekot līdzi galvenai varonei ar domām "Netici!", "Atver acis!" utt... Interesanti

..no malas viss ir labāk redzams nekā ar aizmiglotām acīm :)

Tāda ir dzīve

šis ir tas mirklis, kad būt nelaimīgam

Reizēm ir tā, ka neskatoties uz to, ka Tev viss ir. Un arī saule spīd ārā un putniņi čivina. Neskatoties uz to, ka Tu sēdi uz soliņa un spēj sajust vēju gan uz ādas, gan matos, neskatoties uz to, ka Tu spēj vēju ne tikai sajust, bet arī sadzirdēt, ieraudzīt, ieelpot un nogaršot. Neskatoties uz to, ka saule Tev sniedz kārtējo vitamīna devu. Tu tomēr spēj sajusties nelaimīgs.

Nevar pat saprast vai ir kāds iemesls būt nelaimīgam un līdz ar to arī īgnam un dusmīgam uz visu pasauli, neskatoties uz to, ka ir vairāki tūkstoši lielu un mazu iemeslu smaidīt un būt laimīgam – Tu tomēr jūties kā maza nelaimes čupiņa.

..un neskatoties uz to, ka nebūtu tik sarežģīti sākt domāt arī šodien pozitīvi, gribas ļauties šāi stulbajai sajūtai un būt nelaimīgai...
Tu zini, ka neviens tevi nesapratīs un nepažēlos, neviens. un ne jau tāpēc, ka nevēlētos, bet gan tāpēc, ka Tu pats to neļausi..

jo šī taču ir tā sekunde, minūte, stunda vai varbūt pat visa diena, kad Tev gribas būt nelaimīgam.