Rāda ziņas ar etiķeti sajūtas. Rādīt visas ziņas
Rāda ziņas ar etiķeti sajūtas. Rādīt visas ziņas

trešdiena, oktobris 17, 2012

Vientulība tīmeklī


Par pašu grāmatu daudz nestāstīšu - iepazīšanās interneta čatā, sarunas, atkarība vienam no otra, iemīlēšanās un satikšanās...


Lasīju šo Januša Leona Višņevska romānu un iesākumā ilgi gaidīju, kad man kļūs interesanti, sākumā šī grāmata mani nespēja aizraut. Beigas vispār labāk nebūtu lasījusi - pēdejo nodaļu vai vismaz Epilogu jau nu noteikti. Savukārt, pārējā grāmatas daļā es dzīvoju. Likās, ka izjūtu un piedzīvoju katru mirkli un niansi kopā ar varoņiem. Man pat liekas, ka brīžiem bija sajūta, ka dzīvoju citādāk, elpoju un skatos uz lietām citādāk.

Šī ir otrā Višņevska grāmata, ko es izlasīju un es šo rakstnieku sāku iemīlēt - dēļ inteliģences. Man patīk kā viņš bez mīlestības jūtām un pārdzīvojumiem pa vidu sniedz ļoti daudz noderīgas vai interesantas informācijas, it kā pilnīgi nesaistīti ar tēmu, tai pat laikā tik ļoti neatņemami no visa pārējā.

Taču pēc gramatas izlasīšanas manī radās daudz pārdomu. Vienmēr esmu skeptiski skatījusies uz jebkādiem sānsoļiem un dēkām, vēl jo vairāk - nesaprotu un neatbalstu cilvēkus, kas nomaina savas ilgstošās un stabilās attiecības, "kurās ir iestājusies rutīna" ar jaunu aizraušanos. Tajā ārprāta un iemīlēšanās fāzē neapjaušot, ka rutīna ar laiku iestājies arī jaunajās, tik ļoti skaistajās un romantiskajās attiecībās.
Un vai tas ir normāli visu laiku skriet pēc jaunas aizraušanās?
Taču šī grāmata man mazliet sagrozīja pamatu zem kājām un manu pārliecību, un nostāju. Jo man tagad ir radies jautājums par to, ka bieži dzīvojam un ikdienā samierinamies ar daudz ko. It kā ir lietas, kuras paciešam un pieņemam vienu dienu, otru. Nekas traks. Taču, ja skatās uz aizvadītajiem gadiem un dzīvi un tā visa ir aizvadīta ar vienu vienīgu samierināšanos ar domu, ka "viņš jau mani mīl", "viņš mainīsies" un citām līdzīgām.
Vai tas ir normāli? Vai tā nav izniekota dzīve ar sevis nemitīgu muļķošanu?

Kur ir tā robeža, kad jāpārstāj nemitīgi dzīties pēc kaut kā labāka, skaistāka un jāapstājas, jāatver acis un jāiemīl tas, kas man ir -  tepat un tagad. Un kur ir robeža, kad jāsaņemas, jāizkāpj no savas ierastās komforta zonas un jātiecas pēc kaut kā labāka.
Vai tāda robeža vispār ir? Un vai cilvēki parasti nedzīvo vienā vai otrā galējība un reti kurš spēj atrast līdzsvaru starp abām.

Varbūt ir jāaizmirst par to, ko citi teikts vai padomās un jāļaujas mīlestībai, bet varbūt otrs ir jāpieņem un jāiemīl tāds kāds tas ir. Kā nu tur īsti ir?

svētdiena, jūlijs 15, 2012

deserts uz jumta


Pēc tādas trakākas nodarbes, kā brauciens ar kartingiem, man, protams, vajadzēja kaut ko mazliet citādāku. Un tā, kā termiņš 101 lietas sarakstam iet uz beigām (strauji, es pat teiktu), tad šoreiz pārliecināju Rūdi, ka tieši viesnīcas Gūtenbergs terase ir vieta, kur mums jādodas nobaudīt kāds deserts.
Gūtenberga terasi es iekļāvu savā sarakstā tāpēc, ka gribēju pasēdēt restorānā kaut kur uz jumta. Tagad šādu iespēju piedavā arī Islande hotel un Galleria Riga, bet tolaik tādu vēl nebija, un šī bija man vienīgā zināmā vieta.
Par terasi, skaista, protams, kā jau **** viesnīcai pienākas, arī apkalpojošai personāls izsmalcināts, laipns un zinošs, cenas kā jau restorānos. Taču man liekas ir vērts reizēm aiziet uz restorānu un samāksāt arī par ēdiena vizuālo noformējumu un atmosfēru. Vienīgais, kas sagādāja vilšanos ir augstums. Domāju, ka abas jaunās iepriekšminētās iestādes piedāvā lielāku augstumu un labāku panorāmu tādai pasēdēšanai. Šī terase atradās 5. stāvā - uz vienu pusi piecstāvu ēka, kas aizsedz daļu tālākā skata, uz otru ar stalažām noklātais Doms un tam visam pa vidu spraugās var steigt pamanīt kādu daļu citas Rīgas.

Kūka, protams, bija garšīga, un ja gribēsies kādreiz doties uz restorānu ar pārbaudītām vērtībām, es te varētu atgriezties. :)

sestdiena, jūlijs 14, 2012

Kartingi

Beidzot! Beidzot! Beidzot!
Teju visi mani paziņas vismaz reizi ir izbraukuši ar šo nu jau novecojušo izklaides braucamrīku - kartingu, kamēr es tās dažas reizes, kad man ir bijusi iespēja iekāpt šājā zemajā transportlīdzeklī un iespiest pedāli grīdā, vienmēr esmu nobijusies un no šī pasākuma atteikusies.
Tieši tāpēc, tas tika iekļauts manā darāmo lietu sarakstā, lai būtu iemesls vienreiz nenobīties. Pasākumu vilku garumā, gandrīz 1000 dienas. Man pat Laura bija uzdāvinājusi dāvanu karti šādam braucienam, bet vienalga bailes ļāva to dāvanu karti nobīdīt plauktā dziļāk un dziļāk, tādējādi šo pasākumu atlikt un atlikt.
Bet nu pienāca laiks to vienreiz izdarīt - un tā nu paņēmu līdzi sev drošu aizmuguri, kas gan, protams, nevis man vilkās aizmugurē, bet gan piecas reizes mani desmit minūšu laikā apdzina, tomēr viņa klātbūtne, protams, deva savu drošības devu.

Par kartingiem - laikam nav mana stihija - ātrumu kontrolēt pašai, es labāk gāzes pedāli laiku pa laikam palaižu vaļā. Un ja beigās Rūdis sūdzējās par to, ka kartingam trūkst jaudas, un ka vienā posmā varētu braukt ātrāk nekā tas spēj, tad es laikam nevienā posmā īsti neizžmiedzu no kartinga to, ko tas spēj :D

Patiesībā - varbūt, ja es būtu tikusi pie ķiveres, kas līkumos nav jāpietur ar roku un pie lielāka ātruma un grubulīša nekrīt nost no galvas, varbūt arī es būtu spiedusi vairāk to labo pedāli. Un nav jau īsti tā, ka man nepatika, patiesībā pat ļoti patika tajos līkumos braukt un sajust to sajūtu, kad it kā esi pieplacis pie zemes, taču vienalga ir sajūta, ka vari apgāzties, vai arī, kad viss notiek tik ātri un tai pat laikā tik lēnu, ka redzi katru momentu, kad varētu to līkumu neizņemt, bet nav vairs tavās iespējās kaut ko labot.

Patiesībā, man šķiet, ka šī ir savā ziņā arī laba auto braukšanas skola... šo to tā tomēr iemāca :)

Es domāju, ka nākamo iespēju izbraukt ar kartingiem, es nelaidīšu garām un nevilcināšu tik ilgi, jo ir taču jāsatrenējas, lai neļautu sevi apdzīt par veseliem pieciem apļiem :D

pirmdiena, maijs 28, 2012

Šokolādes masāža

Kādos svētkos no Lauras saņēmu šokolādīgu dāvanu un beidzot es to izbaudīju. Sen biju gribējusi izbaudīt šokolādes masāžu un beidzot bija tā iespēja.
Nekad iepriekš uz tādu relaksējošo procedūru nebiju bijusi un nezinu kā ir citur - labāk vai sliktāk, taču man manējā patika un deva vairāk nekā biju gaidījusi.
Patīkamā procedūra sākās ar to, ka iegāju telpā, kurā gaisā virmoja šokolādes aromāts. Un tie, kas jautāja, vai negribējās arī apēst šokolādi - tad nē, negribējās, jo tas aromāts bija tik spēcīgs, ka ar to jau likās esmu savu devu šokolādes saņēmusi.
Kad es jau gulēju uz kušetes, masiere sāka masēt muguru un plecus ar kādu eļļiņu, viegli  un maigi masējot. Un tad ar rokām sāka smērēt virsū šokolādes kārtu, viegli to iemasējot. Tad uzklāja virsū kādu plēvi, dvieli siltumam un atstāja šokolādi ievilkties dziļāk manās porās. Tikmēr ķeroties pie kājām, pēdām. Pēc tam maigi šokolādi notīrot nost, arī seja tika pie savas daļas šokolādes salduma.

visādā ziņā, noteikti šādu relaksējošu un baudāmu procedūru labprāt, vēlreiz baudīšu. Un jebkurai sievietei SPA procedūra vienmēr var kalpot kā lieliska dāvana, jo lutinošu mirklū nekad nevar būt par daudz :)

foto avots

ceturtdiena, maijs 17, 2012

Klusums Oktobrī

šo grāmatu izlasīju savos lidojumos uz Franciju. Ātri lasījās un likās interesanta.
Taču pats interesantākais bija tajā savdabīgumā. It kā viegls romans, tai pat laikā nopietna literatūra un viela pārdomām. Tajā, ko tik daudzi piedzīvo, bet par ko parasti nerunā. Tas ir jautājums par to, cik labi mēs viens otru pazīstam.
Cik labi mēs varam pazīt cilvēku sev līdzās, ja mēs īsti pat nezinam vai pazīstam paši sevi. Un tā taču ir. Mēs citreiz nezinam ko paši par sevi, lai domajam, kā lai rīkojamies... taču ko mēs varam zināt par otru.
mēs varbūt atnākot mājās zinam un spējam paredzēt katru sava dzīvesbiedra soli un darbību, taču vai mēs zinam, kas patiesi notiek viņa galvā?
Tā ir tāda netverama saikne starp diviem cilvēkiem, un šī grāmata savās domās un sajūtās lika daudz ko pārvērtēt un izanalizēt.

Grāmatnīca Jānis Roze atstāsta notikumus:
Talantīgs 44 gadus vecs mākslas vēsturnieks nonāk dzīves krustcelēs, kad viņa sieva Astrida pēc astoņpadsmit gadu ilgas kopdzīves pēkšņi paziņo par savu aiziešanu un negaidīti aizceļo. Elegantā dzīvokļa klusumā galvenais varonis, cenšoties izprast sievas aizbraukšanas iemeslus, ļaujas sava likteņa un mīlestības analīzei. Jo vairāk viņš domā par savu sievu, jo noslēpumaināka tā viņam šķiet. Pamazām viņš saprot, ka divi cilvēki var gadiem dzīvot līdzās, tā arī neiepazīstot viens otru, un visnozīmīgākās sastapšanās dzīvē notiek nejauši.

otrdiena, marts 13, 2012

Zivju pedikīrs

Kopš pirmo reizi uzzināju par šādu opciju, dikti sagribējās to izbaudīt uz savām pēdiņām. Tā nu pienāca laiki, kad arī Latvijas salonos sāka dzīvoties šīs zivteles, un tad pienāca brīdis, kad kādā kopā pirkšanas portālā parādījās piedāvājums tepat Ogrē. Nopirku un aizgāju.
Uzreiz varu teikt, ka tiem, kam pēdas ir jutīgas un kut, tie uz šādu procedūru var neiet, jo ieliekot pēdas ūdenī, zivju bars metas pēdām virsū un pirmajā mirklī pat man  šis moments likās visai kutinošs un gribējās pēdas raut no ūdens ārā, bet saņēmos un pieradu. Un tad jau process likās interesants un patīkams :)
Visvairāk jau tajā procesā man patika iespēja klusumā pasēdēt ar tējas krūzi, mūziku un savām pārdomām, paralēli baudot kņudošu sajūtu pēdām.
Kopumā man procedūra patika. Taču, biju iedomājusies, ka zivtiņas pašas visu noskrubinās, taču pēc tam tomēr pedikīra speciāliste manas pēdas vēl nopulēja. Un te savukārt, esmu atradusi arī biedējošu informāciju par procedūru. Taču pagaidām, es nenožēloju, ka esmu izbaudījusi šo prieku.
foto avots

ceturtdiena, decembris 15, 2011

FLOUTINGS

Kopš pirmo reizi padzirdēju šo vārdu, tas manī radīja interesi noskaidrot - kas tas tāds ir. Kad noskaidroju - radās vēlme to izbaudīt uz savas ādas. 
Nestāstīšu sīki un smalki, kas tas ir un kāda ir tā būtība, jo tas viss ir izlasāms viņu mājas lapā, taču par to kā es to izjutu. :)
Sāksim ar to, ka (iespējams tādēļ, ka nemāku peldēt) man jau ļoti, ļoti sen ir vēlme aizbraukt uz Nāves jūru un pagulēt virs ūdens, ļauties tam, ka ūdens mani tur. Floutinga laikā tas ir iespējams, tas pat ir tieši tas, kas jādara.
Tā nu ierados, iegāju dušā un tad sākās mans floutinga seanss. Pirmkārt, biju nedaudz pārsteigta par to telpu/kapsulu vai kā vēl var nosaukt to brīnumkabūzi, kurā atradās šis sālsūdens. Biju gaidījusi, ka tā būs liela telpa ar baseinu, kurā gulēt.. patiesībā tā telpa ir varbūt mazliet vairāk kā 2 metrus gara un platuma ziņā nedaudz mazāk, lai abas rokas izstieptu plati uz sāniem. Tumša. 
Pirmajā brīdī, kad atveru tās telpas durvis, mazliet nepatika tas aromāts, kas tur bija, bet jau tad, kad iegāju telpā pilnībā pieradu pie tā un nemaz vairs netraucēja.. patiesībā to sāls aromātu pat vairāk nejutu.
Pirms seansa likās, kas gan var būt vēl vienkāršāk kā apgulties ūdeni, kurš turēs mani un ļauties atslābumam - patiesībā tas nebija nemaz tik vienkārši. Ja ļaut ķermenim atslābināties un peldēt virs ūdens bija salīdzinoši vienkārši, tad atslābināt sprandu un neturēt galvu, nebija tik vienkārši. Nebija ticības, ka nepazudīšu zem ūdens. Iesākumā pagulēju ar rokām zem pakauša, un tad pamazām pa vienai rokai lēnām laidu prom no galvas. 
Un tad es tur gulēju. Pilnīgi brīvi, viss bija atslābis. Sajūtas - grūti aprakstāmas. It kā guļot gultā brīdī, kad neko nejūt, taču ir tik viegli pakustēties, nejūtot neko citu kā vien ūdeni. Sajūta kā lidojot zīda mākoņos. 
Nē - to nevar aprakstīt. Pilnīgs miers.
Iesākumā, kad atslābu, iedomājos: "Stunda. Ko es pa šo stundu te sadarīšu? kā tik ilgi izturēšu?", taču, kad stunda bija pagājusi un seanss beidzies, es biju pārsteigta. Laiks paskrēja tik ātri. Patiesībā ir grūti aprakstīt visas tās sajūtas un domas, kas tur rodas, jo tas viss vairāk vai mazāk ir nepieredzēts, līdz ar to - man tam ir grūti atrast vārdus, lai to aprakstītu.
Bet sajūtas pēc seansa neizzūd, gluži pretēji - tās iegūst citus apveidus, jo pārtop papildus enerģijā, pozitīvās domās un sajūtās..
Es iešu vēl, domāju, ka savu vēlmi apmeklēt konsultācijas pie psihoterapeita, nomainīšu uz floutinga seansu, jo abos seansos sapratu vienu un to pašu, taču floutings, pretēji psihoterapeitam, mudina un motivē uz labo. :)

pirmdiena, aprīlis 11, 2011

Agrs rīts

Esmu jau vairākkārt teikusi, ka saullēkti ir tūkstošreiž skaistāki, maģiskāki un burvīgāki par saulrietiem.
Taču pat tad, kad saullēkts jau nokavēts, agrais rīts ar savu dzestrumu, smaržu un visu pārējo ir tik burvīgs un pasakains.
Arī uz pilsētas bruģa, starp ikdienas rīta steigas pārņemtajiem, man patīk dziļi ievilkt elpu un uz sejas sajust šo rīta pieskārienu, dzestrumu un reizē rīta maigumu.
Rīts ir tik tīrs un nevainīgs, vēl diena nav sākusies un nekas vēl nav sabojāts. Viss it kā mostas un atdzimt no jauna, katru rītu. Un pamosties kopā ar rītu ir skaisti :)

trešdiena, februāris 09, 2011

Ciku caku

Yēee! Šodien mājās tika pārvesta šujmašīna. Tas ir pirmais solis uz mācīšanos :) Tā kā nezinu, kad vecmamma atbrauks, tad būs laikam pašai jāmācās un jāapgūst tā ierīce. Tas, protams, tad, kad atnāks iedvesma un padzīs slinkumu :) Bet jē - esmu priecīga, jo man likās, ka šo punktu jau noteikti nepiepildīšu.

ceturtdiena, janvāris 06, 2011

#61 Kad pēkšņi vairs nav ko darīt!

AAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAA
AAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAA
AAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAA
AAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAA
AAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAA
AAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAA
AAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAA
AAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAA
AAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAA
AAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAA
AAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAA
AAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAA
AAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAA
AAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAA
AAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAA
AAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAA

ceturtdiena, septembris 02, 2010

Privātā Dzīve

jūtos kā ielīdusi nedaudz privātajā dzīvē, bet ne jau es to publiskoju, tikai netīšām ieklīdu vienā video, kas pavēra uzreiz citus līdzīgus.

pilns Youtube portāls ar video failiņiem, kur džeki savām meitenēm atzīstas mīlestībā, lūdz piedošanu vai citādi izsaka to, ko jūt. Skatoties tos pārņem tik tiešām tādas jocīgas sajūtas. Sveši cilvēki, tomēr liekas, ka skaidri zinu, ko viņi ir piedzīvojuši, izjutuši utt. Liekas, ka pazīstu viņus un zinu, kas ar tiem noticis.
pie dažiem video pat gandrīz asara nobira :)

.un tiešām ir tā kā lasot "Privāto dzīvi", tikai patiesāk, īstāk. īsti cilvēki, viņu privātās bildes, viņu sajūtas un pardzīvojumi...
..un vēl tas viss man atgādina skolas gadus, pirmās mīlestības, sirdsāpes. Nostaļģija pēc tādām sajūtām, un reizē prieks, ka tagad viss ir citādāk. citā līmenī

parāds nav brālis, bet glābējs un draugs

Domas par hipotekāro kredītu, vai kredītu kā tādu - man vienmēr ir uzdzinusi zosādu. Vecmodīga vai konservatīva, bet labāk kādu laiku pakrāju un tad mierīgu sirdi nopērku, ko gribu.

svētdiena, jūlijs 11, 2010

# 23 brauciens pa Rīgas kanālu



Tikko parādījās tāda kanāla laiviņa, kas sākumā (man liekas) piederēja Stockmann, tā man bija pilnīgi skaidrs, ka gribu ar to izbraukt. Protams, kā vienmēr dienas iet un skrien un nekas nav izdarīts. Tādēļ šī burvīgā kanāla laiviņa iekļuva manā 101 lietas sarakstā, ar cerību, ka tas būs par motivatoru, to tiešām izbaudīt :)

Tā kā mammai un brālim bija jādomā dzimšanas dienas dāvana un man nepatīk tās lietas un priekšmeti, bet drīzāk sajūtas - tad likās, ka ir īstais brīdis izbaudīt braucienu pa kanālu.

ceturtdiena, jūnijs 10, 2010

Kā seriālā jeb veco mīlestību atceroties

Lasu vecās, pavisam vecās mīlestības vēstules un nesaprotu - smieties vai raudāt.

1. kā var būt tik naivi cilvēki kā es?
2. kā var fantazēt un stāstīt visādas pasakas par reālām esam, ja tās tikko ir ienākušas tikai prātā
3. kā var pats turēt sevi Dieva vietā vai vismaz Dieva sūtņa jeb izredzētā.
4. kā es varēju būt tik akla un neredzēt, ka jau sākumā bija spilgtas "babņika" iezīmes
un kaut kas labāks
5. tolaik mācēju smuki un daiļrunīgi rakstīt :)

patiesībā - pārlasot šīs vecās sarakstes, paspēju gandrīz vai noskatīties veselu seriāla sezonu... un sekot līdzi galvenai varonei ar domām "Netici!", "Atver acis!" utt... Interesanti

..no malas viss ir labāk redzams nekā ar aizmiglotām acīm :)

Tāda ir dzīve

sestdiena, maijs 29, 2010

šis ir tas mirklis, kad būt nelaimīgam


Reizēm ir tā, ka neskatoties uz to, ka Tev viss ir. Un arī saule spīd ārā un putniņi čivina. Neskatoties uz to, ka Tu sēdi uz soliņa un spēj sajust vēju gan uz ādas, gan matos, neskatoties uz to, ka Tu spēj vēju ne tikai sajust, bet arī sadzirdēt, ieraudzīt, ieelpot un nogaršot. Neskatoties uz to, ka saule Tev sniedz kārtējo vitamīna devu. Tu tomēr spēj sajusties nelaimīgs.

Nevar pat saprast vai ir kāds iemesls būt nelaimīgam un līdz ar to arī īgnam un dusmīgam uz visu pasauli, neskatoties uz to, ka ir vairāki tūkstoši lielu un mazu iemeslu smaidīt un būt laimīgam – Tu tomēr jūties kā maza nelaimes čupiņa.

..un neskatoties uz to, ka nebūtu tik sarežģīti sākt domāt arī šodien pozitīvi, gribas ļauties šāi stulbajai sajūtai un būt nelaimīgai...
Tu zini, ka neviens tevi nesapratīs un nepažēlos, neviens. un ne jau tāpēc, ka nevēlētos, bet gan tāpēc, ka Tu pats to neļausi..

jo šī taču ir tā sekunde, minūte, stunda vai varbūt pat visa diena, kad Tev gribas būt nelaimīgam.