Rāda ziņas ar etiķeti mūsdienas. Rādīt visas ziņas
Rāda ziņas ar etiķeti mūsdienas. Rādīt visas ziņas

trešdiena, oktobris 17, 2012

Vientulība tīmeklī


Par pašu grāmatu daudz nestāstīšu - iepazīšanās interneta čatā, sarunas, atkarība vienam no otra, iemīlēšanās un satikšanās...


Lasīju šo Januša Leona Višņevska romānu un iesākumā ilgi gaidīju, kad man kļūs interesanti, sākumā šī grāmata mani nespēja aizraut. Beigas vispār labāk nebūtu lasījusi - pēdejo nodaļu vai vismaz Epilogu jau nu noteikti. Savukārt, pārējā grāmatas daļā es dzīvoju. Likās, ka izjūtu un piedzīvoju katru mirkli un niansi kopā ar varoņiem. Man pat liekas, ka brīžiem bija sajūta, ka dzīvoju citādāk, elpoju un skatos uz lietām citādāk.

Šī ir otrā Višņevska grāmata, ko es izlasīju un es šo rakstnieku sāku iemīlēt - dēļ inteliģences. Man patīk kā viņš bez mīlestības jūtām un pārdzīvojumiem pa vidu sniedz ļoti daudz noderīgas vai interesantas informācijas, it kā pilnīgi nesaistīti ar tēmu, tai pat laikā tik ļoti neatņemami no visa pārējā.

Taču pēc gramatas izlasīšanas manī radās daudz pārdomu. Vienmēr esmu skeptiski skatījusies uz jebkādiem sānsoļiem un dēkām, vēl jo vairāk - nesaprotu un neatbalstu cilvēkus, kas nomaina savas ilgstošās un stabilās attiecības, "kurās ir iestājusies rutīna" ar jaunu aizraušanos. Tajā ārprāta un iemīlēšanās fāzē neapjaušot, ka rutīna ar laiku iestājies arī jaunajās, tik ļoti skaistajās un romantiskajās attiecībās.
Un vai tas ir normāli visu laiku skriet pēc jaunas aizraušanās?
Taču šī grāmata man mazliet sagrozīja pamatu zem kājām un manu pārliecību, un nostāju. Jo man tagad ir radies jautājums par to, ka bieži dzīvojam un ikdienā samierinamies ar daudz ko. It kā ir lietas, kuras paciešam un pieņemam vienu dienu, otru. Nekas traks. Taču, ja skatās uz aizvadītajiem gadiem un dzīvi un tā visa ir aizvadīta ar vienu vienīgu samierināšanos ar domu, ka "viņš jau mani mīl", "viņš mainīsies" un citām līdzīgām.
Vai tas ir normāli? Vai tā nav izniekota dzīve ar sevis nemitīgu muļķošanu?

Kur ir tā robeža, kad jāpārstāj nemitīgi dzīties pēc kaut kā labāka, skaistāka un jāapstājas, jāatver acis un jāiemīl tas, kas man ir -  tepat un tagad. Un kur ir robeža, kad jāsaņemas, jāizkāpj no savas ierastās komforta zonas un jātiecas pēc kaut kā labāka.
Vai tāda robeža vispār ir? Un vai cilvēki parasti nedzīvo vienā vai otrā galējība un reti kurš spēj atrast līdzsvaru starp abām.

Varbūt ir jāaizmirst par to, ko citi teikts vai padomās un jāļaujas mīlestībai, bet varbūt otrs ir jāpieņem un jāiemīl tāds kāds tas ir. Kā nu tur īsti ir?

piektdiena, aprīlis 30, 2010

skaistuma etalons laikam ejot


Vienu dienu epilēju kājas un vecmamma to ieraugot bija šokā.
sāksim jau ar to, ka tas taču esot sāpīgi - raut matus ārā...
tad vēl, kam tas vajadzīgs?...
un pēc tam taču augs daudz kuplāk un spēcīgāk un es nespēšu vairs tikt ar tiem matiņiem galā.. utt

viņa teica, ka nespēj iedomāties, ka varētu sev raut matus ārā, arī jaunībā... neviena to nedarīja.. nu kādreiz tik kāda noskuva, un tad nožēloja, jo bija vai nu regulāri jāskujas vai auga viss daudz kuplāk un biezāk :D:D

..un tā nu es domāju par to, ka es savukārt, nespēju iedomāties, ka varētu staigāt ar spalvainām padusēm, kājām, utt,... ieraugot, ko tādu, liekas neestētiski un pašai taču arī tas rada diskomfortu.. un man jau liekas ka varētu vairākus iemeslus uzskaitīt, kāpēc es to daru..

tomēr, ja tā kārtīgi padomā - tie laikam ir kādi skaistuma etaloni, kas liek izveidoties tai izpratnei par to, kā ir labāk un ērtāk, ne tikai skaistāk...

agrāk - sieviete bija "kupla", ja kāda bija kārna kā mūsdienu modele, visi satraucās par viņas veselību un tādas slaidas meitenes lielākoties arī bija slimas ar diloni, uc slimībām.. šodien meitenes jau no mazotnes cenšas neēst, un būt tievas un slaidas.. ir gatavas badoties, ēst to, kas negaršo un svīst sporta zālēs, lai tikai nodzītu kādu lieko kilogramu
agrāk sievietes slēpās zem saulessargiem, jo bālums bija kaut kas cēls un graciozs... tikai zemnieki un zemākas šķiras, kas strādāja uz laukiem visu dienu saulē, bija nodeguši brūni... Mūsdienās savukārt, sievietes skrien uz solārijiem, vasarā stundām ir gatavas dirnēt pludmalē, lai tikai iegūtu brūnu iedegumu
un tāpat ir ar apmatojumu... pavisam senākos laikos tas bija pašsaprotami, un gluži pretēji - kailums bija tas, kas likās nepieņemams..

..un tāpēc nesaprotu - kā un kāpēc laika gaitā šie standarti mainās... es saprotu mūsdienu standartus, un arī man labāk patīk, ja neesmu apaugusi, ja spēju iegūt mazliet brūnāku nokrāsu par ziemas bālumu, un noteikti satrauktos par savu figūru un svaru, ja man būtu par kādiem 10 - 20 kg vairāk

tomēr tas viss ir kāds sabiedrības veidots tēls