Rāda ziņas ar etiķeti iemesls. Rādīt visas ziņas
Rāda ziņas ar etiķeti iemesls. Rādīt visas ziņas

trešdiena, oktobris 17, 2012

Vientulība tīmeklī


Par pašu grāmatu daudz nestāstīšu - iepazīšanās interneta čatā, sarunas, atkarība vienam no otra, iemīlēšanās un satikšanās...


Lasīju šo Januša Leona Višņevska romānu un iesākumā ilgi gaidīju, kad man kļūs interesanti, sākumā šī grāmata mani nespēja aizraut. Beigas vispār labāk nebūtu lasījusi - pēdejo nodaļu vai vismaz Epilogu jau nu noteikti. Savukārt, pārējā grāmatas daļā es dzīvoju. Likās, ka izjūtu un piedzīvoju katru mirkli un niansi kopā ar varoņiem. Man pat liekas, ka brīžiem bija sajūta, ka dzīvoju citādāk, elpoju un skatos uz lietām citādāk.

Šī ir otrā Višņevska grāmata, ko es izlasīju un es šo rakstnieku sāku iemīlēt - dēļ inteliģences. Man patīk kā viņš bez mīlestības jūtām un pārdzīvojumiem pa vidu sniedz ļoti daudz noderīgas vai interesantas informācijas, it kā pilnīgi nesaistīti ar tēmu, tai pat laikā tik ļoti neatņemami no visa pārējā.

Taču pēc gramatas izlasīšanas manī radās daudz pārdomu. Vienmēr esmu skeptiski skatījusies uz jebkādiem sānsoļiem un dēkām, vēl jo vairāk - nesaprotu un neatbalstu cilvēkus, kas nomaina savas ilgstošās un stabilās attiecības, "kurās ir iestājusies rutīna" ar jaunu aizraušanos. Tajā ārprāta un iemīlēšanās fāzē neapjaušot, ka rutīna ar laiku iestājies arī jaunajās, tik ļoti skaistajās un romantiskajās attiecībās.
Un vai tas ir normāli visu laiku skriet pēc jaunas aizraušanās?
Taču šī grāmata man mazliet sagrozīja pamatu zem kājām un manu pārliecību, un nostāju. Jo man tagad ir radies jautājums par to, ka bieži dzīvojam un ikdienā samierinamies ar daudz ko. It kā ir lietas, kuras paciešam un pieņemam vienu dienu, otru. Nekas traks. Taču, ja skatās uz aizvadītajiem gadiem un dzīvi un tā visa ir aizvadīta ar vienu vienīgu samierināšanos ar domu, ka "viņš jau mani mīl", "viņš mainīsies" un citām līdzīgām.
Vai tas ir normāli? Vai tā nav izniekota dzīve ar sevis nemitīgu muļķošanu?

Kur ir tā robeža, kad jāpārstāj nemitīgi dzīties pēc kaut kā labāka, skaistāka un jāapstājas, jāatver acis un jāiemīl tas, kas man ir -  tepat un tagad. Un kur ir robeža, kad jāsaņemas, jāizkāpj no savas ierastās komforta zonas un jātiecas pēc kaut kā labāka.
Vai tāda robeža vispār ir? Un vai cilvēki parasti nedzīvo vienā vai otrā galējība un reti kurš spēj atrast līdzsvaru starp abām.

Varbūt ir jāaizmirst par to, ko citi teikts vai padomās un jāļaujas mīlestībai, bet varbūt otrs ir jāpieņem un jāiemīl tāds kāds tas ir. Kā nu tur īsti ir?

pirmdiena, maijs 28, 2012

Šokolādes masāža

Kādos svētkos no Lauras saņēmu šokolādīgu dāvanu un beidzot es to izbaudīju. Sen biju gribējusi izbaudīt šokolādes masāžu un beidzot bija tā iespēja.
Nekad iepriekš uz tādu relaksējošo procedūru nebiju bijusi un nezinu kā ir citur - labāk vai sliktāk, taču man manējā patika un deva vairāk nekā biju gaidījusi.
Patīkamā procedūra sākās ar to, ka iegāju telpā, kurā gaisā virmoja šokolādes aromāts. Un tie, kas jautāja, vai negribējās arī apēst šokolādi - tad nē, negribējās, jo tas aromāts bija tik spēcīgs, ka ar to jau likās esmu savu devu šokolādes saņēmusi.
Kad es jau gulēju uz kušetes, masiere sāka masēt muguru un plecus ar kādu eļļiņu, viegli  un maigi masējot. Un tad ar rokām sāka smērēt virsū šokolādes kārtu, viegli to iemasējot. Tad uzklāja virsū kādu plēvi, dvieli siltumam un atstāja šokolādi ievilkties dziļāk manās porās. Tikmēr ķeroties pie kājām, pēdām. Pēc tam maigi šokolādi notīrot nost, arī seja tika pie savas daļas šokolādes salduma.

visādā ziņā, noteikti šādu relaksējošu un baudāmu procedūru labprāt, vēlreiz baudīšu. Un jebkurai sievietei SPA procedūra vienmēr var kalpot kā lieliska dāvana, jo lutinošu mirklū nekad nevar būt par daudz :)

foto avots

trešdiena, jūnijs 16, 2010

Ačgārnā pasaule


šī pasaule priekš manis ir ačgārna.

Es nesaprotu - kāpēc bērniem jāiet skolā un jāmācās lietas, kas viņus neinteresē. Un savukārt, esot pieaugušam - jāstrādā, jāstrādā un jāstrādā, un jāaizmirst par to, ko Tu mācījies.

Es piemēram, tagad labprāt, ietu skolā un mācītos vēsturi. Godīgi sakot, man ir kauns, ka es to nezinu. Skatos kādu filmu balstītu uz vēsturiskiem faktiem un neko nesaprotu, jo nezinu vēsturi. Muļķīgi. Tagad tik tiešām ar lielu interesi to visu uzzinātu.

sestdiena, maijs 29, 2010

šis ir tas mirklis, kad būt nelaimīgam


Reizēm ir tā, ka neskatoties uz to, ka Tev viss ir. Un arī saule spīd ārā un putniņi čivina. Neskatoties uz to, ka Tu sēdi uz soliņa un spēj sajust vēju gan uz ādas, gan matos, neskatoties uz to, ka Tu spēj vēju ne tikai sajust, bet arī sadzirdēt, ieraudzīt, ieelpot un nogaršot. Neskatoties uz to, ka saule Tev sniedz kārtējo vitamīna devu. Tu tomēr spēj sajusties nelaimīgs.

Nevar pat saprast vai ir kāds iemesls būt nelaimīgam un līdz ar to arī īgnam un dusmīgam uz visu pasauli, neskatoties uz to, ka ir vairāki tūkstoši lielu un mazu iemeslu smaidīt un būt laimīgam – Tu tomēr jūties kā maza nelaimes čupiņa.

..un neskatoties uz to, ka nebūtu tik sarežģīti sākt domāt arī šodien pozitīvi, gribas ļauties šāi stulbajai sajūtai un būt nelaimīgai...
Tu zini, ka neviens tevi nesapratīs un nepažēlos, neviens. un ne jau tāpēc, ka nevēlētos, bet gan tāpēc, ka Tu pats to neļausi..

jo šī taču ir tā sekunde, minūte, stunda vai varbūt pat visa diena, kad Tev gribas būt nelaimīgam.