Vientulība tīmeklī

Par pašu grāmatu daudz nestāstīšu - iepazīšanās interneta čatā, sarunas, atkarība vienam no otra, iemīlēšanās un satikšanās...

Lasīju šo Januša Leona Višņevska romānu un iesākumā ilgi gaidīju, kad man kļūs interesanti, sākumā šī grāmata mani nespēja aizraut. Beigas vispār labāk nebūtu lasījusi - pēdejo nodaļu vai vismaz Epilogu jau nu noteikti. Savukārt, pārējā grāmatas daļā es dzīvoju. Likās, ka izjūtu un piedzīvoju katru mirkli un niansi kopā ar varoņiem. Man pat liekas, ka brīžiem bija sajūta, ka dzīvoju citādāk, elpoju un skatos uz lietām citādāk.

Šī ir otrā Višņevska grāmata, ko es izlasīju un es šo rakstnieku sāku iemīlēt - dēļ inteliģences. Man patīk kā viņš bez mīlestības jūtām un pārdzīvojumiem pa vidu sniedz ļoti daudz noderīgas vai interesantas informācijas, it kā pilnīgi nesaistīti ar tēmu, tai pat laikā tik ļoti neatņemami no visa pārējā.

Taču pēc gramatas izlasīšanas manī radās daudz pārdomu. Vienmēr esmu skeptiski skatījusies uz jebkādiem sānsoļiem un dēkām, vēl jo vairāk - nesaprotu un neatbalstu cilvēkus, kas nomaina savas ilgstošās un stabilās attiecības, "kurās ir iestājusies rutīna" ar jaunu aizraušanos. Tajā ārprāta un iemīlēšanās fāzē neapjaušot, ka rutīna ar laiku iestājies arī jaunajās, tik ļoti skaistajās un romantiskajās attiecībās.
Un vai tas ir normāli visu laiku skriet pēc jaunas aizraušanās?
Taču šī grāmata man mazliet sagrozīja pamatu zem kājām un manu pārliecību, un nostāju. Jo man tagad ir radies jautājums par to, ka bieži dzīvojam un ikdienā samierinamies ar daudz ko. It kā ir lietas, kuras paciešam un pieņemam vienu dienu, otru. Nekas traks. Taču, ja skatās uz aizvadītajiem gadiem un dzīvi un tā visa ir aizvadīta ar vienu vienīgu samierināšanos ar domu, ka "viņš jau mani mīl", "viņš mainīsies" un citām līdzīgām.
Vai tas ir normāli? Vai tā nav izniekota dzīve ar sevis nemitīgu muļķošanu?

Kur ir tā robeža, kad jāpārstāj nemitīgi dzīties pēc kaut kā labāka, skaistāka un jāapstājas, jāatver acis un jāiemīl tas, kas man ir -  tepat un tagad. Un kur ir robeža, kad jāsaņemas, jāizkāpj no savas ierastās komforta zonas un jātiecas pēc kaut kā labāka.
Vai tāda robeža vispār ir? Un vai cilvēki parasti nedzīvo vienā vai otrā galējība un reti kurš spēj atrast līdzsvaru starp abām.

Varbūt ir jāaizmirst par to, ko citi teikts vai padomās un jāļaujas mīlestībai, bet varbūt otrs ir jāpieņem un jāiemīl tāds kāds tas ir. Kā nu tur īsti ir?

Kartingi

Beidzot! Beidzot! Beidzot!
Teju visi mani paziņas vismaz reizi ir izbraukuši ar šo nu jau novecojušo izklaides braucamrīku - kartingu, kamēr es tās dažas reizes, kad man ir bijusi iespēja iekāpt šājā zemajā transportlīdzeklī un iespiest pedāli grīdā, vienmēr esmu nobijusies un no šī pasākuma atteikusies.
Tieši tāpēc, tas tika iekļauts manā darāmo lietu sarakstā, lai būtu iemesls vienreiz nenobīties. Pasākumu vilku garumā, gandrīz 1000 dienas. Man pat Laura bija uzdāvinājusi dāvanu karti šādam braucienam, bet vienalga bailes ļāva to dāvanu karti nobīdīt plauktā dziļāk un dziļāk, tādējādi šo pasākumu atlikt un atlikt.
Bet nu pienāca laiks to vienreiz izdarīt - un tā nu paņēmu līdzi sev drošu aizmuguri, kas gan, protams, nevis man vilkās aizmugurē, bet gan piecas reizes mani desmit minūšu laikā apdzina, tomēr viņa klātbūtne, protams, deva savu drošības devu.

Par kartingiem - laikam nav mana stihija - ātrumu kontrolēt pašai, es labāk gāzes pedāli laiku pa laikam palaižu vaļā. Un ja beigās Rūdis sūdzējās par to, ka kartingam trūkst jaudas, un ka vienā posmā varētu braukt ātrāk nekā tas spēj, tad es laikam nevienā posmā īsti neizžmiedzu no kartinga to, ko tas spēj :D

Patiesībā - varbūt, ja es būtu tikusi pie ķiveres, kas līkumos nav jāpietur ar roku un pie lielāka ātruma un grubulīša nekrīt nost no galvas, varbūt arī es būtu spiedusi vairāk to labo pedāli. Un nav jau īsti tā, ka man nepatika, patiesībā pat ļoti patika tajos līkumos braukt un sajust to sajūtu, kad it kā esi pieplacis pie zemes, taču vienalga ir sajūta, ka vari apgāzties, vai arī, kad viss notiek tik ātri un tai pat laikā tik lēnu, ka redzi katru momentu, kad varētu to līkumu neizņemt, bet nav vairs tavās iespējās kaut ko labot.

Patiesībā, man šķiet, ka šī ir savā ziņā arī laba auto braukšanas skola... šo to tā tomēr iemāca :)

Es domāju, ka nākamo iespēju izbraukt ar kartingiem, es nelaidīšu garām un nevilcināšu tik ilgi, jo ir taču jāsatrenējas, lai neļautu sevi apdzīt par veseliem pieciem apļiem :D

Šokolādes masāža

Kādos svētkos no Lauras saņēmu šokolādīgu dāvanu un beidzot es to izbaudīju. Sen biju gribējusi izbaudīt šokolādes masāžu un beidzot bija tā iespēja.
Nekad iepriekš uz tādu relaksējošo procedūru nebiju bijusi un nezinu kā ir citur - labāk vai sliktāk, taču man manējā patika un deva vairāk nekā biju gaidījusi.
Patīkamā procedūra sākās ar to, ka iegāju telpā, kurā gaisā virmoja šokolādes aromāts. Un tie, kas jautāja, vai negribējās arī apēst šokolādi - tad nē, negribējās, jo tas aromāts bija tik spēcīgs, ka ar to jau likās esmu savu devu šokolādes saņēmusi.
Kad es jau gulēju uz kušetes, masiere sāka masēt muguru un plecus ar kādu eļļiņu, viegli  un maigi masējot. Un tad ar rokām sāka smērēt virsū šokolādes kārtu, viegli to iemasējot. Tad uzklāja virsū kādu plēvi, dvieli siltumam un atstāja šokolādi ievilkties dziļāk manās porās. Tikmēr ķeroties pie kājām, pēdām. Pēc tam maigi šokolādi notīrot nost, arī seja tika pie savas daļas šokolādes salduma.

visādā ziņā, noteikti šādu relaksējošu un baudāmu procedūru labprāt, vēlreiz baudīšu. Un jebkurai sievietei SPA procedūra vienmēr var kalpot kā lieliska dāvana, jo lutinošu mirklū nekad nevar būt par daudz :)

foto avots

FLOUTINGS

Kopš pirmo reizi padzirdēju šo vārdu, tas manī radīja interesi noskaidrot - kas tas tāds ir. Kad noskaidroju - radās vēlme to izbaudīt uz savas ādas. 

Nestāstīšu sīki un smalki, kas tas ir un kāda ir tā būtība, jo tas viss ir izlasāms viņu mājas lapā, taču par to kā es to izjutu. :)

Sāksim ar to, ka (iespējams tādēļ, ka nemāku peldēt) man jau ļoti, ļoti sen ir vēlme aizbraukt uz Nāves jūru un pagulēt virs ūdens, ļauties tam, ka ūdens mani tur. Floutinga laikā tas ir iespējams, tas pat ir tieši tas, kas jādara.

Tā nu ierados, iegāju dušā un tad sākās mans floutinga seanss. Pirmkārt, biju nedaudz pārsteigta par to telpu/kapsulu vai kā vēl var nosaukt to brīnumkabūzi, kurā atradās šis sālsūdens. Biju gaidījusi, ka tā būs liela telpa ar baseinu, kurā gulēt.. patiesībā tā telpa ir varbūt mazliet vairāk kā 2 metrus gara un platuma ziņā nedaudz mazāk, lai abas rokas izstieptu plati uz sāniem. Tumša. 

Pirmajā brīdī, kad atveru tās telpas durvis, mazliet nepatika tas aromāts, kas tur bija, bet jau tad, kad iegāju telpā pilnībā pieradu pie tā un nemaz vairs netraucēja.. patiesībā to sāls aromātu pat vairāk nejutu.

Pirms seansa likās, kas gan var būt vēl vienkāršāk kā apgulties ūdeni, kurš turēs mani un ļauties atslābumam - patiesībā tas nebija nemaz tik vienkārši. Ja ļaut ķermenim atslābināties un peldēt virs ūdens bija salīdzinoši vienkārši, tad atslābināt sprandu un neturēt galvu, nebija tik vienkārši. Nebija ticības, ka nepazudīšu zem ūdens. Iesākumā pagulēju ar rokām zem pakauša, un tad pamazām pa vienai rokai lēnām laidu prom no galvas. 

Un tad es tur gulēju. Pilnīgi brīvi, viss bija atslābis. Sajūtas - grūti aprakstāmas. It kā guļot gultā brīdī, kad neko nejūt, taču ir tik viegli pakustēties, nejūtot neko citu kā vien ūdeni. Sajūta kā lidojot zīda mākoņos. 

Nē - to nevar aprakstīt. Pilnīgs miers.

Iesākumā, kad atslābu, iedomājos: "Stunda. Ko es pa šo stundu te sadarīšu? kā tik ilgi izturēšu?", taču, kad stunda bija pagājusi un seanss beidzies, es biju pārsteigta. Laiks paskrēja tik ātri. Patiesībā ir grūti aprakstīt visas tās sajūtas un domas, kas tur rodas, jo tas viss vairāk vai mazāk ir nepieredzēts, līdz ar to - man tam ir grūti atrast vārdus, lai to aprakstītu.

Bet sajūtas pēc seansa neizzūd, gluži pretēji - tās iegūst citus apveidus, jo pārtop papildus enerģijā, pozitīvās domās un sajūtās..

Es iešu vēl, domāju, ka savu vēlmi apmeklēt konsultācijas pie psihoterapeita, nomainīšu uz floutinga seansu, jo abos seansos sapratu vienu un to pašu, taču floutings, pretēji psihoterapeitam, mudina un motivē uz labo. :)

Foto no Flouting Universe mājaslapas

Agrs rīts

Esmu jau vairākkārt teikusi, ka saullēkti ir tūkstošreiž skaistāki, maģiskāki un burvīgāki par saulrietiem.
Taču pat tad, kad saullēkts jau nokavēts, agrais rīts ar savu dzestrumu, smaržu un visu pārējo ir tik burvīgs un pasakains.
Arī uz pilsētas bruģa, starp ikdienas rīta steigas pārņemtajiem, man patīk dziļi ievilkt elpu un uz sejas sajust šo rīta pieskārienu, dzestrumu un reizē rīta maigumu.
Rīts ir tik tīrs un nevainīgs, vēl diena nav sākusies un nekas vēl nav sabojāts. Viss it kā mostas un atdzimt no jauna, katru rītu. Un pamosties kopā ar rītu ir skaisti :)

Ciku caku

Yēee! Šodien mājās tika pārvesta šujmašīna. Tas ir pirmais solis uz mācīšanos :) Tā kā nezinu, kad vecmamma atbrauks, tad būs laikam pašai jāmācās un jāapgūst tā ierīce. Tas, protams, tad, kad atnāks iedvesma un padzīs slinkumu :) Bet jē - esmu priecīga, jo man likās, ka šo punktu jau noteikti nepiepildīšu.

Atgūt dzīvi

Es pilnīgi nespēju noticēt – es sēžu pie sava kompīša! Pie SAVA! Es viņu vispār nebiju redzējusi kopš paša decembra sākuma – pusotru mēnesi. Toties tagad viņš strādā, šķiet pat ir kļuvis baltāks un tīrāks, bet tas iespējams tik tā liekas aiz ilgām. Tā sajūta, ka rakstu atkal uz savas ērtās klavitūras, skatos savā mazajā ekrāniņā, un pats, pats galvenais – es atkal tieku pie savām bildēm, saviem failiem. Jūtos tā it kā būtu man atgriezta mana dzīve. 

Nav jau tā, ka dzīve bez datora vai interneta būtu neiepējama, es pat jutos vairāk atpūtusies un vienlaicīgi – vairāk darbus padarījusi, jo nevarēju tik daudz ko izdarīt pie sava kompīša, tomēr tas sagādāja dažas neērtības.