kad sakāmais novīst

pēdējā laikā bieži ir tā, ka gribas tik daudz ko uzrakstīt, par daudz ko pafantazēt, bet ir milzīgs slinkums. Un pēc tam jau vairs nav aktuāli. Piemēram, es jau vairāk kā divus mēnešus cenšos uzrakstīt par kādu Jaunā Rīgas teātra izrādi, un kādu mēnesi par izlasīto grāmatu. Bet laiks iet, un tad ir sajūta, ka ir jau par vēlu. Tas ir tāpat kā uzdāvināt kādam vītušas tulpes. Liekas, ka tā nav pieklājīgi.
Taču es saņemšos :)

Starpcitu, šodienas jautājums - kāpēc ir tāda profesija "hoejists"? Tā taču nav īsti sabiedrībai vajadzīga un noderīga. Tīrā izklaide.

Ciku caku

Yēee! Šodien mājās tika pārvesta šujmašīna. Tas ir pirmais solis uz mācīšanos :) Tā kā nezinu, kad vecmamma atbrauks, tad būs laikam pašai jāmācās un jāapgūst tā ierīce. Tas, protams, tad, kad atnāks iedvesma un padzīs slinkumu :) Bet jē - esmu priecīga, jo man likās, ka šo punktu jau noteikti nepiepildīšu.

klusums

bieži ir tā, ka tik daudz ko gribas uzrakstīt un pastāstīt, bet tajā brīdī nav iespējas. bet pēc tam, kad sēžu pie datora, neko vairs negribas rakstīt. atceros katru no tēmām, ko gribējās uzrakstīt, bet negribas vairs.
gribējās palielīties par to kā fotokursos gāja, un pastāstīt, ka beidzot esmu sākusi mācīties interjeru (kursos gan pagaidām - bet jo tālāk, jo vairāk saprotu, cik ļoti tas mani pārņem), par pabeigto skolu, par to, kā iemācījos gatavot suši, par to, cik lieliska bija filma Burleska un par to, cik ļoti man pietrūkst mana datora, utt. Šķiet arī par pēdējām izlasītajām grāmatām ar neesmu neko teikusi.
..bet šobrīd ir tā, ka ir slinkums to visu teikt :(

foto te