Ieelpo laimi un mīlestību

Pirms vairakiem gadiem šo grāmatu paņēmu savās rokās aplūkot, jo uzrunāja nosaukums. Nevis kārtējā Laimes mācība, mīlestības valodas vai gudrības, bet tieši tas, ka ieelpo to laimi un mīlestību. Tā it kā tas būtu tik viegli, vienkārši, dabiski un nepiespiesti. Toreiz pašķirstīju grāmatu un pievērsu uzmanību satura rādītājam un zināju, ka šo grāmatu gribu kādu dienu izlasīt.
Pagāja pāris gadi, kad šī grāmata ar kolēģes starpniecību nonācas manās rokās. Acīmredzot, beidzot biju gatava uzņemt to informāciju :D
Teikšu kā ir -tiem, kas ir lasījuši daudz un dažādas grāmatas par laimes un pareizas, veselīgas dzīvošanas noslēpumiem, diez vai te atradīsies kāda jauna dzīvošanas formula. Neko jaunu te visticamāk neizlasīsi, kā vien varbūt piemērus no Ineses personīgās pieredzes.
Taču šī grāmata mani aizrāva. Man ļoti patika, ka šī grāmata ir vienkopus sevī sasūkusi visu svarīgāko informāciju par dzīvi un tādā ļoti vienkāršā un viegli uztveramā veidā. Nav jālasa bieza grāmata par feng šui, bet pietiek ar to, ka iedvesmojies sakārtot māju un izmest visu veco. Grāmatā ir viss - meditācijas, pozitīvās afirmācijas, vingrošana, ūdens enerģija. Bet pats galvenais, ir viegli pamudinājumi, grāmatu ne tikai izlasīt, bet sākt piekot savā dzīvē laimes terapiju.
Zinu, ka ir cilvēki, kuriem šī grāmata nepatika, taču man tā patika tik ļoti, ka liekas - šai grāmatai ir jābūt katras sievietes mājās 'bībeles' vietā.

Zilie putni

Pirmo reizi šo Deivida V. Freidžera grāmatu "Zilie putni" izlasīju, kad man tikko bija kādi padsmit gadi (varbūt pat vēl nebija), toreiz, protams, vairāk šo grāmatu uztvēru kā tādu mīlestības stāstu vai kā atgādinājumu tam, ka ir jānotic Augstākiem spēkiem un jāmīl, taču šī grāmata laikam ir atstājusi manā dzīvē kādu dziļāku nozīmi, ja reiz tik agri esmu sākusi interesēties un aizdomāties par iepriekšējām dzīvēm, reinkarnācijām un karmām.
Bija vēl kāda reize pēdējo desmit gadu laikā, kad esmu pārlasījusi šo grāmatu un tikai vakar, kad pavasara studijas seminārā pieminēja šo grāmatu kā vertīgu, es atkal to uzmeklēju un vēlreiz pārlasīju un man bija sajūta, ka lasu to pirmo reizi. Jā, es atcerējos sīkas ainiņas no grāmatas, dažu notikumu gaitu - taču tā dziļā doma, kas grāmatā ir iekšā nāca pie manis kā no jauna.
Un man sķiet, ka šī grāmata sevī apkopo visus Alķīmiķus, OSHO, Šarmu, Tolli, Vīlmu un visus pārējos par kuriem esmu tikai dzirdējusi, bet vēl neesmu lasījusi. Šajā grāmatā ir tāds spēks un viss ielikts iekšā dažās lapās un īsā stāstā, kas citur ir malts atkal un atkal un citreiz tā arī nav radījis sapratni.
Man liekas, pat, ja esi skeptisks pret reinkarnācijām un Augstākajiem spēkiem un visu pārejo, gramatu tāpat ir vērts izlasīt, jo tā vienkārši māca būt labiem un mīlēt. Grāmata prasa mazāk kā 2 stundas, lai to izlasītu.


Ja kādam ir grūtības atrast šo grāmatu taustāmā formā - atradu, ka Edgars šo grāmatu ir pārrakstījis un devis iespeju ikvienam to lejupielādēt te, lai varētu izlasīt

"Tas nav nekas slikts - pateikt kādam , ka tu viņu mīli un ka tev ir labi kopā ar viņu. Mēs to jūtam bieži, taču nepasakām. Allaž atliekam uz vēlāku laiku. Dažkārt šis "vēlāk" nepienāk nekad. Ja kādu mīlam, tas jāpasaka. tas taču nemaz nav tik grūti, vai ne?"

Vientulība tīmeklī

Par pašu grāmatu daudz nestāstīšu - iepazīšanās interneta čatā, sarunas, atkarība vienam no otra, iemīlēšanās un satikšanās...

Lasīju šo Januša Leona Višņevska romānu un iesākumā ilgi gaidīju, kad man kļūs interesanti, sākumā šī grāmata mani nespēja aizraut. Beigas vispār labāk nebūtu lasījusi - pēdejo nodaļu vai vismaz Epilogu jau nu noteikti. Savukārt, pārējā grāmatas daļā es dzīvoju. Likās, ka izjūtu un piedzīvoju katru mirkli un niansi kopā ar varoņiem. Man pat liekas, ka brīžiem bija sajūta, ka dzīvoju citādāk, elpoju un skatos uz lietām citādāk.

Šī ir otrā Višņevska grāmata, ko es izlasīju un es šo rakstnieku sāku iemīlēt - dēļ inteliģences. Man patīk kā viņš bez mīlestības jūtām un pārdzīvojumiem pa vidu sniedz ļoti daudz noderīgas vai interesantas informācijas, it kā pilnīgi nesaistīti ar tēmu, tai pat laikā tik ļoti neatņemami no visa pārējā.

Taču pēc gramatas izlasīšanas manī radās daudz pārdomu. Vienmēr esmu skeptiski skatījusies uz jebkādiem sānsoļiem un dēkām, vēl jo vairāk - nesaprotu un neatbalstu cilvēkus, kas nomaina savas ilgstošās un stabilās attiecības, "kurās ir iestājusies rutīna" ar jaunu aizraušanos. Tajā ārprāta un iemīlēšanās fāzē neapjaušot, ka rutīna ar laiku iestājies arī jaunajās, tik ļoti skaistajās un romantiskajās attiecībās.
Un vai tas ir normāli visu laiku skriet pēc jaunas aizraušanās?
Taču šī grāmata man mazliet sagrozīja pamatu zem kājām un manu pārliecību, un nostāju. Jo man tagad ir radies jautājums par to, ka bieži dzīvojam un ikdienā samierinamies ar daudz ko. It kā ir lietas, kuras paciešam un pieņemam vienu dienu, otru. Nekas traks. Taču, ja skatās uz aizvadītajiem gadiem un dzīvi un tā visa ir aizvadīta ar vienu vienīgu samierināšanos ar domu, ka "viņš jau mani mīl", "viņš mainīsies" un citām līdzīgām.
Vai tas ir normāli? Vai tā nav izniekota dzīve ar sevis nemitīgu muļķošanu?

Kur ir tā robeža, kad jāpārstāj nemitīgi dzīties pēc kaut kā labāka, skaistāka un jāapstājas, jāatver acis un jāiemīl tas, kas man ir -  tepat un tagad. Un kur ir robeža, kad jāsaņemas, jāizkāpj no savas ierastās komforta zonas un jātiecas pēc kaut kā labāka.
Vai tāda robeža vispār ir? Un vai cilvēki parasti nedzīvo vienā vai otrā galējība un reti kurš spēj atrast līdzsvaru starp abām.

Varbūt ir jāaizmirst par to, ko citi teikts vai padomās un jāļaujas mīlestībai, bet varbūt otrs ir jāpieņem un jāiemīl tāds kāds tas ir. Kā nu tur īsti ir?

PIRMS ES AIZEJU GULĒT

Pēdējā laikā ir sanācis lasīt ne tikai vienkāršus un parastus romānus, bet katru ar savu sfecifiku un rozīnīti. Arī te tāds bija.
Šo S. Dž. Votsona grāmatu ar pirmo piegājienu neizdevās lasīt, jo grāmatas galvenais vadmotīvs ir sieviete ar amnēziju, kas katru rītu mostas un neko no vakardienas un iepriekšējām dienām neatceras, nepazīst savu vīru, utt... Nespēju iesākt lasīt šo grāmatu un pilnībā tai pieslēgties, jo, savulaik, redzētā filma "50 pirmie randiņi" neļāva man iztēloties to, kas ir grāmatā - viss, ko es lasīju, domās veda mani pie filmas kadriem. Taču ar otro piegājienu, atmiņas par filmu izdevās atslēgt un pilnībā nokļūt grāmatas varā. Stāsts nav tikai par to, ka sieviete no rīta neko neatceras no savas iepriekšējās dzīves un vīrs nu dara visu, lai liktu viņai justies droši, stabili un tikt skaidrībā ar notiekošo situāciju, stāsts ir par kaut ko daudz, daudz vairāk... Tas ir īsts psiholoģiskais trillers - brīdī, kad sākas sasprindzinājums, tas nepazūd līdz pat pēdējām lapām... tik daudz jautājumu, tik daudz neziņas un pavērsieni, kas pārsteidz.

La Cucina

Šī Lilijas Praeras grāmata La Cucina jeb Virtuve ir kaislīgs un interesants romāns, es tik īsti nezinu kā pareizāk teikt - kaislīgs vārda tiešajā nozīmē vai vairāk tomēr kaislīgs uz ēdienu.
Pilnīgi noteikti iesaku šo grāmatu izlasīt tiem, kam ir iestājies panīkums un apnikums uz ēst gatavošanu, jo, lasot šo grāmatu un iztēlojoties tos eļļā šprakstošos sīpolus uz karstā pannas vai to galvu reibinošo smaržu, kas tik spēcīgi aprakstīta, ka liekas - jau no vārdiem vien var paēst. Lasot šo grāmatu, lai cik vēls bija pārnākot mājās, uzreiz gribējās ķerties pie kāda garšīga ēdiena pagatavošanas. Grāmata mani ļoti iedvesmoja uz ēst gatavošanu un ja vēl gribas pasapņot par Sicīliju, tad vispār grāmata ir ideāla lasāmviela. Protams, grāmatā netrūka arī seksuālu kaislību, mīlestības un citu pārdzīvojumu.
Uz labu laimi atvērta lapaspuse un jau kaislīgs, garšīgs citāts priekšā.
"Sapildījuši zivs gabalus ar garšaugu maisījumu, mēs likām tos pannā, kur jau iepriekš bijām apcepuši sīpolus. Kad nu vēl to visu papildinājām ar tomātiem, baltvīna etiķi un raudeni, no čurkstošās pannas sāka virmot augšup vesela aromātu buķete. Un reibinošais smaržu kokteilis uzbudināja salkstošo, nogribējušos pavāru kaislības."

ISTABA

Teikšu  godīgi. sen nebiju lasījusi tik lielisku grāmatu, es pat īsti nezinu, ko par to uzrakstīt, jo nez vai spēšu atrast vāŗdus tam, cik pārsteidzoša un oriģināla man likās šī grāmata. Emma Donohjū ir radījusi lielisku un patiesībā pat grūti aptveramu darbu. Domāju, ka pat tad, ja man rastos ideja par galvenajiem notikumiem un situāciju, es nedomāju, ka spētu visu noraksturot tik patiesi un pārsteidzoši.
Grāmata sastāv no piecām nodaļām, no kuram katra ir pilnīgi atšķirīga, taču tai pat laikā tās katra atsevišķi un kopā veido vienu vienotu grāmatas stāstījumu.
1. nodaļu iesaku izlasīt tiem, kam ir mazi bērni, lai mēģinātu izprast savas mazās atvases un iemācītos saskatīt prieku mazajos un neparastajos sīkumos kopā ar viņiem
2. nodaļa savukārt, ir pāsteidzoša ar to, ka sašķoba lasītājam zem kājām pamatus un apgriež faktus kājām gaisā. Faktus, kas nekad īsti nav bijuši fakti, bet lasītāja domāšana tos ir pieņēmusi kā vienīgos un pašsaprotamos.
3. nodaļa ir tiem, kam patīk nervus kutinošs sižets, sajust satraukumu un lasīt, lasīt tik ilgi, kamēr netop skaidrs - kā nu viss beigsies un atrisināsies.
4. nodaļa ir neticama un vienlaikus tik ļoti, ļoti izjūtama.
5. nodaļa ir ikvienam no mums, lai paskatītos uz lietām mums apkārt no cita skatupunkta. Un uzdotu kādu jautājumu par it kā pašsaprotamām lietām, bet tai pat laikā neizskaidrojamām.

Par pašu sižetu es labāk neteikšu ne vārda, jo varbūt kāds šo grāmatu gribēs vēl izlasīt - soli pa solim :)

Klusums Oktobrī

šo grāmatu izlasīju savos lidojumos uz Franciju. Ātri lasījās un likās interesanta.
Taču pats interesantākais bija tajā savdabīgumā. It kā viegls romans, tai pat laikā nopietna literatūra un viela pārdomām. Tajā, ko tik daudzi piedzīvo, bet par ko parasti nerunā. Tas ir jautājums par to, cik labi mēs viens otru pazīstam.
Cik labi mēs varam pazīt cilvēku sev līdzās, ja mēs īsti pat nezinam vai pazīstam paši sevi. Un tā taču ir. Mēs citreiz nezinam ko paši par sevi, lai domajam, kā lai rīkojamies... taču ko mēs varam zināt par otru.
mēs varbūt atnākot mājās zinam un spējam paredzēt katru sava dzīvesbiedra soli un darbību, taču vai mēs zinam, kas patiesi notiek viņa galvā?
Tā ir tāda netverama saikne starp diviem cilvēkiem, un šī grāmata savās domās un sajūtās lika daudz ko pārvērtēt un izanalizēt.

Grāmatnīca Jānis Roze atstāsta notikumus:
Talantīgs 44 gadus vecs mākslas vēsturnieks nonāk dzīves krustcelēs, kad viņa sieva Astrida pēc astoņpadsmit gadu ilgas kopdzīves pēkšņi paziņo par savu aiziešanu un negaidīti aizceļo. Elegantā dzīvokļa klusumā galvenais varonis, cenšoties izprast sievas aizbraukšanas iemeslus, ļaujas sava likteņa un mīlestības analīzei. Jo vairāk viņš domā par savu sievu, jo noslēpumaināka tā viņam šķiet. Pamazām viņš saprot, ka divi cilvēki var gadiem dzīvot līdzās, tā arī neiepazīstot viens otru, un visnozīmīgākās sastapšanās dzīvē notiek nejauši.

Vārdnīca

Laura man uzdāvināja šo ķīniešu-angļu vārdnīcu un es biju, protams, šokā, jo pirmajā brīdī nodomāju: "Nez no kurienes viņa ir izdomājusi, ka es gribu mācīties ķīniešu valodu?" :D
Protams, šī grāmata nav vārdnīca, bet gan romāns. Stāsts par kādu jaunu ķīniešu meiteni, kas atbraukusi uz Londonu, lai mācītos angļu valodu. Stāsts par pārsteigumiem un neizpratni jaunajā (pavisam citādā) zemē, par vientulību, par iemīlēšanos, mīlestību, sāpēm un citām sajūtām.
Man šī grāmata ļoti patika, tā mani aizrāva ar savu "citādību", jo pats attiecību stāsts varbūt nemaz nebija tik īpašs. Vientulība, mīlestība, pieķeršanās, privātīpašnieciskums, šķiršanās, ilgas un viss pārējais jau ir lasīts tik daudz kur. Taču mani aizrāva grāmata ar vairākām it kā nesvarīgām lietām:
1) bija ļoti interesanti lasīt ķīniešu meitenes neizpratni un pārsteigumus par rietumu kultūru, cilvēkiem un vidi. Lietas, kas mums ir tik ļoti ierastas, pašsaprotamas, viņai liekas neizprotamas. Smiekli nāca, kad viņa rakstīja par to, ka visi rietumnieki ir vienādi. Mums, savukārt, visi aziāti liekas tik līdzīgi :D Vai piemēram, cik es sapratu, Ķīnā laika ziņas tiek lasītas apmēram, reizi nedēļā, jo laiks tik bieži nemainoties. Tāpēc viņai nebija skaidrs, kādēļ Londonā tās lasa ik pēc stundas un visur :D
2) Šī grāmata sākotnēji bija rakstīta nepareizā valodā - bez laikiem, bez locījumiem, bez dzimtēm. Tieši tā kā sākotnēji meitene, kas nezin angļu valodu runā. Pamazām valoda kļuva raitāka un skaistāka, un es pat nepamanīju, kurā brīdī tā pārtapa par literāri pareizu valodu :) Tas bija interesanti. Te pat var uzslavēt tulkotāju par tādu darbu, jo manuprāt, iztulkot tādu nepareizu tekstu ir grūtāk nekā skaistu, pareizu tekstu.
3) Grāmatas nodaļas tika sauktas vienā vārdā (par ko nu nodaļā bija rakstīts) un šis konkrētais vārds tika izskaidrots, kā jau vārdnīcām pienākas :)

ALEFS

Šī Paulu Koelju grāmata, godīgi sakot, mani ārkārtīgi pārsteidza ar daudzām lietām. Pirmām kārtām, jau ar autora atklātību. Šis ir autobiogrāfisks darbs par Koelju iemīlēšanos, attiecībām un sajūtām (ja to visu tā maz varētu formulēt) pret kādu jaunu meiteni, tas ir stāsts par sevis meklējumiem.
Šokējoši, jo ir lietas par kurām precēti un cienījami vīrieši publiski nerunās. Koelju gan. Nē, nē - neko tādu jau viņš it kā neizdarīja ar šo jauno sievieti, tomēr man bija sajūta, ka esmu pārāk ilgi skatījusies pa atslēgas spraugu uz viņa privāto dzīvi un attiecībām. Tiešām tāda mazliet neērta sajūta.
Un vēļ šajā grāmatā, man patika autora māksla sasaistīt trīs, it kā neatkarīgus, stāstus. Tās bija attiecības ar šo jauno meiteni, tas bija garais ceļojums cauri visai Krievijai un vēsturisks stāsts par kādu no savām iepriekšējām dzīvēm.
Man patika lasīt šo grāmatu, kaut arī joprojām jūtos nedaudz šokēta un neko daudz nevaru uzrakstīt.

Aizvainojuma varā

..kad visi manās mājās ir izlasījuši šo grāmatu, tad atceros, ka savā sajūsmā par šo garadarbu vēl neesmu padalījusies te.
Šī jaunā autora Māra Krūzes  grāmata, man likās visai aizraujoša, laikam tieši tāpēc tā tika izlasīta vienā elpas vilcienā.
Grāmatas žanrs skaitās kriminālromāns, lai gan man priekš romāna gribetos vairāk emociju un mīlestības... lai gan emociju grāmatā netrūka. :)
Un pats galvenais - ļoti patika lasīt literatūru, kas ir mūsdienu latviešu orģinālvalodā, iekļaujot pat daudzus žargonvārdus, kas visu stāstāmo padarīja daudz sulīgāku.

Smilšu pulkstenis

Šī mazā, vecā grāmatiņa manā lasāmvielu sarakstā nokļuva nejauši kompaktā izmēra un skaistā nosaukuma dēļ. Patiesībā zem šī burvīgā nosaukuma Miervaldis Birze ir sarakstījis stāstu par kāda ārsta pēdējo vasaru. Ārsts Egle ārstējot tuberkolozes slimniekus un regulāri stādājot pie rentgena, sabojāja savu veselību un aizgāja. To, ka šis stāsts būs par to, es uzzināju tikai izlasot ievadu un gribēju jau grāmatas lasīšanu pārtrauk, jo nedomāju, ka nāve ir tas par ko gribētos man šobrīd lasīt. Taču grāmatu izlasīju un nemaz nenožēloju. Nebija nemaz tik slikta. Jo stāsts jau nebija par nāvi, bet par dzīvi, ikdienu un to, kas mums jāpaspēj.

Citēšanas vērts man likās grāmatas pēdējais teikums.

„Tad kāda roka smilšu pulksteni apgriež otrādi un smiltis no augšējā trauka atkal tek apakšējā. Dzīve neapstājas, vai ne? Bet dienas aiztek tāpat kā smiltis, tādēļ man jāsteidzas.”

..tad nu man arī jāsteidzas...

Šķītums un īstenība

šo grāmatu man ieteica kāds kungs, kad stāvēju Otrajā elpā un pētīju grāmatplaukta saturu. Viņš gan teica, ka pats neesot izlasījis, bet, ka esot dzirdējis daudzas labas atsauksmes. Uzķēros un grāmatu paņēmu. :) Un ne mirkli nenožēloju.
Grāmatā bija vairāki stāsti - divi garāki un daži īsāki. Viens par otru interesantāks un katrs ar savu ideju, odziņu un garšu. Patika, ka pēc mūsdienu darbiem bija iespēja palasīt senāku literāro valodu, morāles normas, vērtības un izbaudīt kaut ko mazlietiņ senāku par mūsdienu nešķīsto sabiedrību.
Patiesībā, ja kāds man šodien jautātu ieteikt grāmatu - es nešaubīgi ieteiktu šo, un esmu pārliecināta, ka šī grāmata paliks manā grāmatplauktā.

Dejas "Ražas mēnesī"

Jo ilgāk kavējos ar ierakatu, jo grūtāk tas nāk. Ar katru dienu emocijas par grāmatu, pārdomas un viss pārējais attālinās arvien tālāk un tālāk.
Nu jau vairs neatceros, ko gribēju par šo grāmatu stāstīt. Romāns, kuru ieteiktu izlasīt sievietēm gados, pēc šķiršanās ar vīru, lai varbūt noticētu tam, ka joprojām ir iespējams iemīlēties, mīlēt un tapt mīlētai.  Tieši par to arī ir šis stāsts.
Vēl tik atceros, ka intereses pēc pameklēju vai šai grāmatai nav ekranizējuma - protams, ir. Un, protams, atkal vīlos.
Man nav skaidrs kāpēc jāveido filma, it kā balstīta uz grāmatu, bet tai pat laikā pilnīgi sagrozītiem faktiem, notikumiem un vārdiem?
Šoreiz tā īsi un tukši. tikai ķeksītis par izlasīto grāmatu.

Zemenes ar pienu

šī grāmata "Zemenes ar pienu" ir latviešu autores stāstu apkopojums un grāmata jau sen aicināja mani no grāmatplaukta, taču nevarēju saņemties un to sākt lasīt. Taču beidzot es to sāku lasīt.
Grāmata sastāv no vairākiem stāstiem par mīlestību, attiecībām un patiesību (tieši tā man gribētos teikt). Mani gan pārsteidza autores  dažādā valoda. Citā stāstā tā bija tāda, ka es ar grūtībām lasīju, jo valoda man nepatika, cits stāsts, savukārt, bija ar tik raitu valodu, citā valoda bija vēl citādāka. Es apbrīnoju autores talantu rakstīt tik dažādi. Taču kopumā, lai arī stāsti bija dažādi, daudzos no tiem bija atmiņas un atkaltikšanās ar pirmo mīlestību pēc 20 gadiem. Daudzos bija par izvēli, kas bieži cilvēkiem ir jāpieņem un jāsaprot.
..bet kopumā, ir grūti rakstīt emocijas un pārdomas, kad ir pagājis kāds laiks un viss aizmirsies.
Vienkārši ir citādāk lasīt latviešu autoru darbus. Tas ir citādāk...

Nogalini mani maigi

Apnicis sakāmo turēt pie sevis un krāt tādā kā kaudzē, tāpēc neskatoties uz to, ka mūza joprojām nav atgriezusies, īsa atskaite par izlasīto grāmatu. Kad nokļuvu slimnīcā, zvanīju Rūdim, lai atnes man kādu grāmatu - un tieši šo grāmatu viņš atnesa, un tieši tā stāvēja plauktā jau vairākus gadus neizlasīta, un vienmēr kaut kas nostājās tai priekšā, kad biju saņēmusies to lasīt. Un te nu es to izlasīju. Un ļoti patika :)

es gribētu, lai kāds mani kaut kur gaida

tik cerīgi skan grāmatas nosaukums, tomēr stāsti, kas apkopoti šajā Gavaldas debijas grāmatā ir daudz skarbāki, nekā grāmatas sentimentālais nosaukums.
Iesākumā, kad sāku lasīt grāmatu, man galvā bija tikai viena doma: "Vai visi francūži raksta tādā stilā", jo likās, ka grāmatu neizlasīšu līdz galam dēļ tā stila, kad ir līdzīgs Frederikam Beigbederam, tomēr visai drīz situācija uzlabojās.

Sarunas ar pasaules biznesa līderiem

Biju bibliotēkā un paņēmu uz mājām kaudzi grāmatu, kurās ceru varēšu atrast kaut teikumu noderīgu priekš sava maģistra darba Projekta daļas.
..un biju palaidusi garām jauno grāmatu sēriju SARUNAS AR PASAULES BIZNESA LĪDERIEM. Šo grāmatiņu izlasīju 3 (Frederika) ēdienreižu laikos, jo grāmatai ir teju 100 lapas, neliels formāts, lielas atstarpes utt. Bet galvenais, ko gribēju teikt - tā bija interesanta salīdzinājumā ar citām Biznesa vai stratēģijas grāmatām.

Antimājsaimniece

Kādu laiku atpakaļ gribēju lūgt jūs ieteikt kādu aizraujošu grāmatu, jo pēdējā laikā lasītās nebija sliktas, tomēr nebija arī tādas, ka negribas pārtraukt lasīšanu. Šī bija tāda, kurai beidzoties bija dziļa nožēla, jo gribētos lasīt vēl un vēl. Un sen nebija lasīta grāmata, kuras beigas ir tādas, ka pati varu fantazēt turpinājumu pēc sava ieskata :)

"Piedzīvojumi - Mans Mūžs"

Jau labu laiku atpakaļ iegādājos šo grāmatu kādas grāmatnīcas veco grāmatu izpārdošanā, jo tā mani ieintriģēja ar vīrieša ceļojumiem Antarktīdā. Grāmata ir biogrāfisks darbs par Normenu D. Vonu, kura dzīve ir bijusi piedzīvojumiem bagāta.

Julie & Julia

Ha! izlasīju arī es šo grāmatu, jo Laurai likās, ka man tā jāizlasa. Savukārt, lasot grāmatu, gribējās noskatīties arī filmu, lai salīdzinātu savu interpretāciju ar filmu. Un kāreiz, nesen ar Signi runājām par to, ka lielākoties noskatoties filmu par izlasīto grāmatu, nākas vilties. Taču šoreiz, man bija tā reize, kad daļēji par filmu biju sajūsmā.