Pēdējā laika mīļākās filmas

aizstāvēju maģistra darbu, stāvēju pieturā pretim Forumcinemas un salu, gaidīdama autobusu, nodomāju pie sevis - iziešu cauri Stockmann'am un ja gadienā - 20 min laikā (tik ilgi bija jāgaida autobuss) sāksies Burleška, aiziešu uz filmu. Acīmredzot, šī filma man bija jāredz, jo tik tiešām atlika nopirkt tik biļeti un aiziet līdz zālei.

Un šī ir filma, kuras treileri pat tagad noskatoties man visi matiņi saceļas stāvus un pār ķermeni sāk tipināt mazas, mazas skudriņas. Neesmu ne Šēras, ne Agvileras (Agileras? kā latvisiki tulko?) mūzikas cienītāja, nemaz nerunājot par fani, bat šī filma bija iespaidīga. Protams, nerunāsim par filmas stāstu - meitene no laukiem krāj naudu un sapņo par slavenības cienīgu dzīvi Losandželosā, dodas uz lielpilsētu un meklē darbu. par mīlestību, vilšanos, ienaidniekiem, panākumiem un zaudējumiem. Taču tas, kas mani visvairāk šajā filmā aizrāva bija grandiozie šovi, tērpi, mūzika, dejas. Vau! Godavārds - sēdēju zāles vidū ieslīgusi mīkstajā krēslā un pastiprināti jutu tirpas pār manu ķermeni. Un izejot no zāles, gribējās dejot cauri visam Stokmann'am :)

es šo filmu gribu redzēt vēl un vēl :)

Atceros, ka epizodē, kad par ieeju klubā prasīja 20 dolārus, nodomāju "šausmas, cik dārgi!", bet ieraugot to - es vismaz reizi mūžā esmu gatava samaksāt tādu naudu, lai to redzētu. Tagad es domāju, ka nākamreiz, kad būšu Parīzē - noteikti būs jāapmeklē Mūlenrūža :)

Savukārt, otra filma ir pilnīgi citādāka. filmu ieteica Laura un tā ir par skarbo dzīvi, draudzību, attiecībām un likteni (man tā gribētos teikt). Pūķu ķērājs jeb THE KITE RUNNER parāda arī citu tautu kultūru un dzīves laimes spēli. Te nav daudz ko teikt - domāju, ka viena no labākajām filmām pēdējā laikā, ko esmu redzējusi.

Man patika filmā attainotās pūķu lidināšanas sacensības, tik iespaidīgas un grandiozas. 

Jauku skatīšanos!

lai asaras birst

Ja kādu vakaru gribas paraudāt mīlestības dēļ - tad šī ir filma, kura novedīs līdz asarām. Garantēju.

a millionaire's first love

filma gan ir korejiešu, es skatījos ar angļu subtitriem, varbūt var dabūt arī angļu valodā.

Pārsteiguma moments

..nu tad beidzot ir sagaidīta filma - un nezinu, ko teikt. Gan vilšanās, gan sajūsma vienlaicīgi. Kā jau rakstīju pēc grāmatas izlasīšanas, tad uzskatu, ka filma nebūs laba, jo galvenais, kas ir sniegts grāmatā, nav parādāms, tomēr nedaudz kļūdījos. Filma bija laba. Pēc Aijas ieteikuma pirms iešanas uz filmu salasījos visus sliktos komentārus par to, un rezultātā sapratu, ka neko labu nevaru gaidīt. Un varbūt tieši tāpēc, negaidot neko labu, guvu gandarījumu. :)

Julie & Julia

Ha! izlasīju arī es šo grāmatu, jo Laurai likās, ka man tā jāizlasa. Savukārt, lasot grāmatu, gribējās noskatīties arī filmu, lai salīdzinātu savu interpretāciju ar filmu. Un kāreiz, nesen ar Signi runājām par to, ka lielākoties noskatoties filmu par izlasīto grāmatu, nākas vilties. Taču šoreiz, man bija tā reize, kad daļēji par filmu biju sajūsmā.

Gran Torino

izlēmām šovakar nomā paņemt kādu filmu. Tā kā netiku uz nomu - pieprasīju Rūdim kādu komēdiju. šis atnāk ar stulbu komēdiju un Īstvuda filmu "Gran Torino". Nācās skatīties to otro, jo uz stulbu komēdiju prāts pavisam nenesās. Taču rezultātā šī Īstvuda fima arī bija šī vakara lieliskā komēdija, kurā brīžiem smējos līdz asarām. Protams, līdz brīdim, kad sākās filmas nopietnā daļa un līdz brīdim, kad bira asaras. 

Sen nebiju redzējusi tik labu filmu. Filmā gan nācās smieties, gan bīties, gan domāt un pārdomāt, gan raudāt. Un viens moments pat bija tāds, ka neskatoties uz to, ka zinu - tā ir tikai filma, man vēderā viss sagriezās otrādāk no pārdzīvojuma vai satraukuma.

Un Klints Īstvuds man patīk kā vīrietis gados, kā aktieris un kā režisors. :)

P.S. un vismaz tagad zinu, ka Gran Torino ir veca Ford automašīnas marka :D

Veronika grib mirt

tiklīdz uzzināju to, ka šai Koelju grāmatai ir filma, sapratu, ka man tā ir jāredz. un tā nu tiku pie filmas un noskatījos To.
Protams, esmu vīlusies.

Pirmkārt, jau filma ir pielāgota mūsdienu dzīvei, Ņujorkai un mūsu dzīves ritmam, daudz vairāk nekā to savā grāmatā bija aprakstījis Koelju. Patiesībā šī interpretācija nebija nemaz tik peļama. Laikam Ņujorkas ritmā, kad cilvēkam pieder viss un viņš sev iegalvo, ka ir laimīgs un viss ir labi - ir vieglāk pamatot nepieciešamību pēc pašnāvības, nekā kādā Slovēnijas klosterī dzīvojošas bibliotekāres vēlmi mirt. (ja pareizi atceros, tad grāmatā tā tas bija)

Tomēr, vislielākā barjera man bija Sāra Mišela Gelāra. Man pret viņu nav nekādu iebildumu un kā aktrise man viņa patīk.. un lai arī nespēju ar to samerināties, laikam jau viņa lieliski tēloja šo Veronikas lomu, tomēr man Veronikas tēls saistās ar ko citu. ar kādu trauslu, jaunu meiteni, kuru tēlot, manuprāt, vajadzēja kādai ne tik populārai aktrisei ar dažādu lomu vezumu līdzās.

Un kā jau parasti - tie, kas ir lasījuši grāmatu, nav īsti sajūsmā par filmu. Jo grāmatā ir tik daudz lapaspušu, kuras nevar parādīt filmā. Lai arī kā režisors censtos attēlot varoņa domas, sāpes, sajūtas - tās pāris lapas, kuras to apraksta to izdarīs daudz labāk, nekā vislabākā režisora un aktiera vislabākais veikums.
un neskatoties uz to, ka ir pagājuši daudzi gadi, kopš šī grāmata ir izlasīta, man tomēr spēcīgāka liekas grāmata.

un tā arī nesaprotu, kas pārliecināja vai ar kādiem līdzekļiem tika pārliecināts Paulu Koelju par to, ka ir jāuzņem filma. Jo Koelju grāmatas ir tās, kuras nevar attēlot vizuāli. Manuprāt, nevar.

Diemžēl jāsaka, ka filma likās garlaicīga. Baudāmas bija tikai pēdējās 20 min, taču grāmata bija baudāma jau no pirmās lapaspuses.

Ir domas, idejas, pērles un stāsti, kuriem tā arī būtu jāpaliek uz baltām papīra lapām un lasītāju iztēlē.
..bet tās jau ir tikai manas domas
ja ir kāds, kurš nav lasījis grāmatu un redzējis filmu - es iesaku IZLASĪT GRĀMATU!

CHLOE

šī filma man neļāva gulēt visu nakti, jo miegā notika plaša un sīka filmas un tās varoņu analīze.

interesanti bija tas, ka bija lietas, kuras neparedzēju filmā notiekam, taču kaut kur zemapziņā tās paredzēju.., un tad, kad tas tiešām notika - tad bija, jocīga sajūta... jo likās, ka pēkšņi mainīts scenārijs.

Filma kā liela daļa filmu par laulāto pāru neuzticību un sānsoļiem, tomēr mazliet citādāka interpretācija. Ne gluži to es gaidīju. Jo neskatoties uz to, ka visu filmas procesu tika skatītājam potēts "krāpsana. krāpnieks. neuzticība" - tad rezultātā, gandrīz nekā no tā nebija.

Un lielu uzslavu vēlējos izteikt scenārija autoram par to, ka pirms filmas beigām tas deva iespēju saviem varoņiem atzīties. Pirmkārt, atzinība, jo es augstu vērtēju uzticību. tracina meli, slēpšana un tmldz lietas.
Otrāmkārtām, atzinība par to, ka tādā veidā viņš pataupīja skatītājiem laiku un filmu beidza īstajā vietā, jo varu paredzēt, ja varoņi nebūtu bijuši atklāti viens pret otru, tad samezglojums ietu vēl talāk un sāktos jaunas dēkas, problēmas, meli un slēpšanas... nu jau tādā interpretācijā - kā lielākajā daļā filmu.

Līdz ar to neskatoties uz to, ka filma bija nekas īpašs, man tā patika ar savu pieeju un veidu kā visur nodrāztā tēma tiek pasniegta.

filmas, kas mani uzrunā

vakar noskatījos kādu krievu filmu, kas mani uzrunāja līdz sirds dziļumiem. Man nepatīk krievu kino, nepatīk tie aktieri, vide un stils, bet šī filma bija īpaša. Tā pilnībā paņēma mani savā varā un es zinu, ka vēlreiz šo filmu noskatīšos.

Filma "Piter Fm" (Питер FM) ir par diviem jauniem cilvēkiem, kuri sešu miljonu pilsētā Pēterburgā visu laiku iet garām viens otram, paralēli, ar sekundes nobīdi utt. Viņu ceļi it kā ir paredzēti krustoties, bet tai pat laikā visu laiku kaut kā mazliet pietrūkst.. nu pavisam mazliet. Filma, protams, par jūtām, sajūtām, emocijām un likteni.
nav ne jausmas, kuru es tagad citēšu, bet filma esot kā krievu Amēlija. :) sākumā, protams, tā nelikās, bet filma ir ar gaumi radīta.

p.s. viena no retajām filmām, kuras treileris ir sliktāks par pašu filmu


..un skatoties šo filmu, atcerējos, ka ir vēl kāda filma, kas man liekas īpaša, neskatoties uz to, ka tai ir traģiskas beigas. Ukraiņu mākslas darbs "OrangeLove" arī bija baudāms kino šedevrs. ar savu mākslu uz momentiem, pārdomām un sajūtām. Arī šeit, protams, bija divu cilvēku mīlestība un attiecības.

http://www.orangelovethemovie.com/

ticiet man - neviena no šīm filmām nav tipiskie mīlasstāsti. tie abi ir baudāmi mākslas darbi.

happiness is real when shared

Vakar beidzot noskatījos filmu, ko daži man jau kādu laiku ir ieteikuši noskatīties kā ļoti labu filmu - INTO THE WILD. Līdz ar to arī tika izpildīts #43 punkts manā sarakstā.

Grūti teikt -īpaši vakar negribējās neko rakstīt, jo atzīšos - asaras bira aumaļām. Tikko nomierinos, un sāku atkal kko domāt par filmu - tā atkal asaras...
Lai nu kā - tie, kas šo filmu ir redzējuši, sapratīs, ko teikšu - es nebiju gatava tādām beigām... man likās, ka ir vēl daudz lietu, ko šis jaunais cilvēks vēl gribēja sasniegt.

Anyway - filmas galvenā doma ir tā,ka laime un prieks ir īsts tikai tad, kad Tev ir kāds ar ko tajā dalīties :)

tāpēc, iepriecināsim vairāk viens otru :)

Tie, kas nav šo filmu redzējuši - es laikam ieteiktu noskatīties :)

#42 filma

sarunāju, ka Guntis atnesīs filmu - tad jau drīzumā noskatīšos :)