Vārdnīca

Laura man uzdāvināja šo ķīniešu-angļu vārdnīcu un es biju, protams, šokā, jo pirmajā brīdī nodomāju: "Nez no kurienes viņa ir izdomājusi, ka es gribu mācīties ķīniešu valodu?" :D
Protams, šī grāmata nav vārdnīca, bet gan romāns. Stāsts par kādu jaunu ķīniešu meiteni, kas atbraukusi uz Londonu, lai mācītos angļu valodu. Stāsts par pārsteigumiem un neizpratni jaunajā (pavisam citādā) zemē, par vientulību, par iemīlēšanos, mīlestību, sāpēm un citām sajūtām.
Man šī grāmata ļoti patika, tā mani aizrāva ar savu "citādību", jo pats attiecību stāsts varbūt nemaz nebija tik īpašs. Vientulība, mīlestība, pieķeršanās, privātīpašnieciskums, šķiršanās, ilgas un viss pārējais jau ir lasīts tik daudz kur. Taču mani aizrāva grāmata ar vairākām it kā nesvarīgām lietām:
1) bija ļoti interesanti lasīt ķīniešu meitenes neizpratni un pārsteigumus par rietumu kultūru, cilvēkiem un vidi. Lietas, kas mums ir tik ļoti ierastas, pašsaprotamas, viņai liekas neizprotamas. Smiekli nāca, kad viņa rakstīja par to, ka visi rietumnieki ir vienādi. Mums, savukārt, visi aziāti liekas tik līdzīgi :D Vai piemēram, cik es sapratu, Ķīnā laika ziņas tiek lasītas apmēram, reizi nedēļā, jo laiks tik bieži nemainoties. Tāpēc viņai nebija skaidrs, kādēļ Londonā tās lasa ik pēc stundas un visur :D
2) Šī grāmata sākotnēji bija rakstīta nepareizā valodā - bez laikiem, bez locījumiem, bez dzimtēm. Tieši tā kā sākotnēji meitene, kas nezin angļu valodu runā. Pamazām valoda kļuva raitāka un skaistāka, un es pat nepamanīju, kurā brīdī tā pārtapa par literāri pareizu valodu :) Tas bija interesanti. Te pat var uzslavēt tulkotāju par tādu darbu, jo manuprāt, iztulkot tādu nepareizu tekstu ir grūtāk nekā skaistu, pareizu tekstu.
3) Grāmatas nodaļas tika sauktas vienā vārdā (par ko nu nodaļā bija rakstīts) un šis konkrētais vārds tika izskaidrots, kā jau vārdnīcām pienākas :)

ALEFS

Šī Paulu Koelju grāmata, godīgi sakot, mani ārkārtīgi pārsteidza ar daudzām lietām. Pirmām kārtām, jau ar autora atklātību. Šis ir autobiogrāfisks darbs par Koelju iemīlēšanos, attiecībām un sajūtām (ja to visu tā maz varētu formulēt) pret kādu jaunu meiteni, tas ir stāsts par sevis meklējumiem.
Šokējoši, jo ir lietas par kurām precēti un cienījami vīrieši publiski nerunās. Koelju gan. Nē, nē - neko tādu jau viņš it kā neizdarīja ar šo jauno sievieti, tomēr man bija sajūta, ka esmu pārāk ilgi skatījusies pa atslēgas spraugu uz viņa privāto dzīvi un attiecībām. Tiešām tāda mazliet neērta sajūta.
Un vēļ šajā grāmatā, man patika autora māksla sasaistīt trīs, it kā neatkarīgus, stāstus. Tās bija attiecības ar šo jauno meiteni, tas bija garais ceļojums cauri visai Krievijai un vēsturisks stāsts par kādu no savām iepriekšējām dzīvēm.
Man patika lasīt šo grāmatu, kaut arī joprojām jūtos nedaudz šokēta un neko daudz nevaru uzrakstīt.

Aizvainojuma varā

..kad visi manās mājās ir izlasījuši šo grāmatu, tad atceros, ka savā sajūsmā par šo garadarbu vēl neesmu padalījusies te.
Šī jaunā autora Māra Krūzes  grāmata, man likās visai aizraujoša, laikam tieši tāpēc tā tika izlasīta vienā elpas vilcienā.
Grāmatas žanrs skaitās kriminālromāns, lai gan man priekš romāna gribetos vairāk emociju un mīlestības... lai gan emociju grāmatā netrūka. :)
Un pats galvenais - ļoti patika lasīt literatūru, kas ir mūsdienu latviešu orģinālvalodā, iekļaujot pat daudzus žargonvārdus, kas visu stāstāmo padarīja daudz sulīgāku.

Smilšu pulkstenis

Šī mazā, vecā grāmatiņa manā lasāmvielu sarakstā nokļuva nejauši kompaktā izmēra un skaistā nosaukuma dēļ. Patiesībā zem šī burvīgā nosaukuma Miervaldis Birze ir sarakstījis stāstu par kāda ārsta pēdējo vasaru. Ārsts Egle ārstējot tuberkolozes slimniekus un regulāri stādājot pie rentgena, sabojāja savu veselību un aizgāja. To, ka šis stāsts būs par to, es uzzināju tikai izlasot ievadu un gribēju jau grāmatas lasīšanu pārtrauk, jo nedomāju, ka nāve ir tas par ko gribētos man šobrīd lasīt. Taču grāmatu izlasīju un nemaz nenožēloju. Nebija nemaz tik slikta. Jo stāsts jau nebija par nāvi, bet par dzīvi, ikdienu un to, kas mums jāpaspēj.

Citēšanas vērts man likās grāmatas pēdējais teikums.

„Tad kāda roka smilšu pulksteni apgriež otrādi un smiltis no augšējā trauka atkal tek apakšējā. Dzīve neapstājas, vai ne? Bet dienas aiztek tāpat kā smiltis, tādēļ man jāsteidzas.”

..tad nu man arī jāsteidzas...

Šķītums un īstenība

šo grāmatu man ieteica kāds kungs, kad stāvēju Otrajā elpā un pētīju grāmatplaukta saturu. Viņš gan teica, ka pats neesot izlasījis, bet, ka esot dzirdējis daudzas labas atsauksmes. Uzķēros un grāmatu paņēmu. :) Un ne mirkli nenožēloju.
Grāmatā bija vairāki stāsti - divi garāki un daži īsāki. Viens par otru interesantāks un katrs ar savu ideju, odziņu un garšu. Patika, ka pēc mūsdienu darbiem bija iespēja palasīt senāku literāro valodu, morāles normas, vērtības un izbaudīt kaut ko mazlietiņ senāku par mūsdienu nešķīsto sabiedrību.
Patiesībā, ja kāds man šodien jautātu ieteikt grāmatu - es nešaubīgi ieteiktu šo, un esmu pārliecināta, ka šī grāmata paliks manā grāmatplauktā.

Dejas "Ražas mēnesī"

Jo ilgāk kavējos ar ierakatu, jo grūtāk tas nāk. Ar katru dienu emocijas par grāmatu, pārdomas un viss pārējais attālinās arvien tālāk un tālāk.
Nu jau vairs neatceros, ko gribēju par šo grāmatu stāstīt. Romāns, kuru ieteiktu izlasīt sievietēm gados, pēc šķiršanās ar vīru, lai varbūt noticētu tam, ka joprojām ir iespējams iemīlēties, mīlēt un tapt mīlētai.  Tieši par to arī ir šis stāsts.
Vēl tik atceros, ka intereses pēc pameklēju vai šai grāmatai nav ekranizējuma - protams, ir. Un, protams, atkal vīlos.
Man nav skaidrs kāpēc jāveido filma, it kā balstīta uz grāmatu, bet tai pat laikā pilnīgi sagrozītiem faktiem, notikumiem un vārdiem?
Šoreiz tā īsi un tukši. tikai ķeksītis par izlasīto grāmatu.

Zemenes ar pienu

šī grāmata "Zemenes ar pienu" ir latviešu autores stāstu apkopojums un grāmata jau sen aicināja mani no grāmatplaukta, taču nevarēju saņemties un to sākt lasīt. Taču beidzot es to sāku lasīt.
Grāmata sastāv no vairākiem stāstiem par mīlestību, attiecībām un patiesību (tieši tā man gribētos teikt). Mani gan pārsteidza autores  dažādā valoda. Citā stāstā tā bija tāda, ka es ar grūtībām lasīju, jo valoda man nepatika, cits stāsts, savukārt, bija ar tik raitu valodu, citā valoda bija vēl citādāka. Es apbrīnoju autores talantu rakstīt tik dažādi. Taču kopumā, lai arī stāsti bija dažādi, daudzos no tiem bija atmiņas un atkaltikšanās ar pirmo mīlestību pēc 20 gadiem. Daudzos bija par izvēli, kas bieži cilvēkiem ir jāpieņem un jāsaprot.
..bet kopumā, ir grūti rakstīt emocijas un pārdomas, kad ir pagājis kāds laiks un viss aizmirsies.
Vienkārši ir citādāk lasīt latviešu autoru darbus. Tas ir citādāk...

Nogalini mani maigi

Apnicis sakāmo turēt pie sevis un krāt tādā kā kaudzē, tāpēc neskatoties uz to, ka mūza joprojām nav atgriezusies, īsa atskaite par izlasīto grāmatu. Kad nokļuvu slimnīcā, zvanīju Rūdim, lai atnes man kādu grāmatu - un tieši šo grāmatu viņš atnesa, un tieši tā stāvēja plauktā jau vairākus gadus neizlasīta, un vienmēr kaut kas nostājās tai priekšā, kad biju saņēmusies to lasīt. Un te nu es to izlasīju. Un ļoti patika :)

es gribētu, lai kāds mani kaut kur gaida

tik cerīgi skan grāmatas nosaukums, tomēr stāsti, kas apkopoti šajā Gavaldas debijas grāmatā ir daudz skarbāki, nekā grāmatas sentimentālais nosaukums.
Iesākumā, kad sāku lasīt grāmatu, man galvā bija tikai viena doma: "Vai visi francūži raksta tādā stilā", jo likās, ka grāmatu neizlasīšu līdz galam dēļ tā stila, kad ir līdzīgs Frederikam Beigbederam, tomēr visai drīz situācija uzlabojās.

Sarunas ar pasaules biznesa līderiem

Biju bibliotēkā un paņēmu uz mājām kaudzi grāmatu, kurās ceru varēšu atrast kaut teikumu noderīgu priekš sava maģistra darba Projekta daļas.
..un biju palaidusi garām jauno grāmatu sēriju SARUNAS AR PASAULES BIZNESA LĪDERIEM. Šo grāmatiņu izlasīju 3 (Frederika) ēdienreižu laikos, jo grāmatai ir teju 100 lapas, neliels formāts, lielas atstarpes utt. Bet galvenais, ko gribēju teikt - tā bija interesanta salīdzinājumā ar citām Biznesa vai stratēģijas grāmatām.

Antimājsaimniece

Kādu laiku atpakaļ gribēju lūgt jūs ieteikt kādu aizraujošu grāmatu, jo pēdējā laikā lasītās nebija sliktas, tomēr nebija arī tādas, ka negribas pārtraukt lasīšanu. Šī bija tāda, kurai beidzoties bija dziļa nožēla, jo gribētos lasīt vēl un vēl. Un sen nebija lasīta grāmata, kuras beigas ir tādas, ka pati varu fantazēt turpinājumu pēc sava ieskata :)

"Piedzīvojumi - Mans Mūžs"

Jau labu laiku atpakaļ iegādājos šo grāmatu kādas grāmatnīcas veco grāmatu izpārdošanā, jo tā mani ieintriģēja ar vīrieša ceļojumiem Antarktīdā. Grāmata ir biogrāfisks darbs par Normenu D. Vonu, kura dzīve ir bijusi piedzīvojumiem bagāta.

Julie & Julia

Ha! izlasīju arī es šo grāmatu, jo Laurai likās, ka man tā jāizlasa. Savukārt, lasot grāmatu, gribējās noskatīties arī filmu, lai salīdzinātu savu interpretāciju ar filmu. Un kāreiz, nesen ar Signi runājām par to, ka lielākoties noskatoties filmu par izlasīto grāmatu, nākas vilties. Taču šoreiz, man bija tā reize, kad daļēji par filmu biju sajūsmā.

Cilvēks runā ar cilvēku

revidējot grāmatplauktu jau iepriekšējo reizi sāku lasīt šo grāmatu, šoreiz pakojot visas mantas grāmatu pabeidzu lasīt, lai nav lieks smagums jāņem līdzi.
Sāku šo grāmatu vispār lasīt, jo vienmēr ir interesējis un pēdējā laikā jo īpaši, interesē psiholoģija. Izprast sevi un citus. Taču grāmata ir tikai teoriju apkopojums, bez jebkāda sīkāka paskaidrojuma, piemēra vai tamlīdzīgi. Līdz ar to lasīt šo grāmatu bija kā lasīt mācību literatūras konspektus.
Galvā nekas vairs nav palicis.

Vienīgi grāmatā bija iekļauti šādi tādi testiņi savas personības dažādo šķautņu noteikšanai. Bija interesanti to izpildīt un pārliecināties, ka esmu normāls cilvēks. :D

Bet nu dažas atziņas, lai iet:
*mēs domājam daudz ātrāk nekā runājam (tādēļ nedzirdam pat 1/4 daļu, kas mums bija jādzird)
*Kads otrs cilvēks ir uzbudināts/satraukts - vislabāk ir ļaut viņam izrunāt savu sāpi un neiejaukties. reaģēt vien neverbāli (ar žestiem un mīmikām)
*neverbālā komunikācija ir patiesāka un atklātāka, jo tā ir pakļauta cilvēka psihes neapzinātajam līmenim.

P.S. JA TEVI INTERESĒ (VAI VARĒTU NODERĒT) ŠĪ GRĀMATA - VARU ATDOT ;)

"Drosmīgie baidās, bet rīkojas"

Agrāk, kad izdzirdēju kādu, kurš ir vīlies kādā no Koelju garadarbiem, es biju pārsteigta, jo šī rakstnieka  darbi, mani vienmēr ir uzrunājuši. Katrā no tiem, es vienmēr esmu atradusi ko ļoti, ļoti īpašu. Taču šoreiz ir citādāk.

99 franki

Viens no Bībeles desmit baušļiem skan: "Netaisi sev tēlus vai dievekļus ... nezemojies to priekšā." Tātad Tevi tāpat kā visus citus, ir pieķēruši nāves grēkā. Un Dieva sods ir visiem zināms: tā ir elle, kurā Tu dzīvo.

manuprāt, šis citāts spilgti atspoguļo to, kas ir mēģināts attēlot šajā grāmatā.

ĢIMENES DZĪVES GUDRĪBA kopā ar mūku, kurš pārdeva savu farrari

Beidzot izlasīju grāmatu, kas ilgu laiku stāvēja manā plauktā un gaidīja, kad es tai saņemšos. un tagad, kad esmu to izlasījusi - gaidu es, kad pienāks tas brīdis, kad grāmatu gribēsies atkal un atkal pārlapot.

Grāmatu ir sarakstījis Robins S. Šarma, kas ir sarakstījis arī slaveno grāmatu "Mūks, kurš pārdeva savu Ferrari". Patiesībā šī grāmata man paskaidroja kādēļ iepriekšējā grāmatā mūks pārdeva savu ferarri, taču tas nav būtiski.

Mācības, ko šī grāmata sniedz ir ģeniālas, jo tās ir vienkāršas.

Ēd Lūdzies Mīli

šī grāmata bija kā tāda kardiogrammas līkne, te vienu brīdi augšā, te lejā. Bija nodaļas, kuras lasot, nespēju apstāties. Tās tika burtiski aprītas vienā kumosā, pilnīgi vienalga vai jākāpj ārā no vilciena, vai jāiet uz tualeti, no grāmatas nebija iespējams atrauties. Un bija nodaļas, kuras likās pilnīgi bezjēdzīgas un nevajadzīgas. Nodaļas, kuru dēļ šīs grāmatas lasīšana bija ievilkusies tik ilgi, jo nonākot pie šīm nodaļām lasīšana bija ļoti lēna un reta.

# 51

izlasīju Sandas iedoto grāmatu par Gaidībām un radībām ar prieku..

un ir tik ļoti,ļoti grūti pateikt - vai es kādai grūtniecei ieteiktu šo grāmatu noteikti izlasīt, vai gluži pretēji - teiktu, lai nelasa.

Grāmatas sākumā bija ļoti daudz negatīvas informācijas par to, kas tik var atgadīties un notikties un cik traģiski tas viss var beigties... vismaz es tā lasīju un šausminājos.. Domāju, ja grāmata tā arī turpināsies, tad nelasīšu. Brīnos kāpēc mani tā nepārņema savā varā, jo neticu, ka grāmatas mērķis būtu iebaidīt un sabiedēt visas grūtnieces. Gluži pretēji - uzskatu, ka grāmata ir domāta, lai palīdzētu topošajām māmiņām izprast gaidāmo procesu. No vienas puses - protams, labi, ka ir iespēja uzzināt un sagatavoties visam gaidāmajam - arī sliktajam... bet manuprāt, ir jābūt ļoti spēcīgai psihei, lai šo informāciju spētu uztvert, bet nepaņemt sev. Trakākais, ka grūtniece tagad varētu sākt visas aprakstītās problēmas piedēvēt sev un gatavoties visam tam sliktākajam, jo man liekas, ka tieši ar domu spēku mēs sev piesaucam klāt visu notiekošo.

tālāk grāmata sāka runāt par dabiskajām un mājdzemdībām, un tur viss tik skaisti sarakstīts, ka protams, gribas to darīt mājās :D Bet nē - negribas.

un grāmatas turpinājumā bija dažādi dzemdību stāsti - man kā emocionālai būtnei gandrīz katrs no stāstiem prasīja asaras vai pat asaru jūru. Tādēļ arī salīdzinši plānā grāmata man prasīja vairākus mēnešus, lai to izlasītu.

ikdienišķais prieks

Laikam līdz ar pavasari, saules stariem un ziedu smaržu visapkārt un līdz ar steidzamo un akūto pienākumu tikšanu galā, esmu sākusi vairāk apstāties savā ikdienas steigā un izbaudīt prieku.
to prieku, ko sniedz parasts mirklis un daudzi sīkumi. ir tik burvīgi palasīt grāmatu dārzā, vai izravēt siltumnīcu, vai nopļaut mauriņu... tas tik tiešām ir tik burvīgi. Vai paņemt visgaršīgāko saldējumu un apsēsties parkā uz soliņa. vai no rīta pamosties agrāk, lai pavērotu rīta miglu, vai arī, lai paklausītos putnu čivināšanā.

jo tālāk eju un vairāk miera un prieka gūstu, jo apzinos, ka tās vienkāršākās un ikdienišķās lietiņas ir tās, kas sagādā visvairāk prieka.
Manuprāt, citāts no Elizabetes Gilbertas grāmatas "ĒD LŪDZIES MĪLI" ir spilgts pierādījums priekam, ko gūstam no ikdienišķām lietām.

"Reiz, oktobra vidū, es pavadīju vairākas stundas, kuras vērotājam no malas liktos gaužām ikdienišķas, bet kuras vienmēr atcerēšos starp laimīgākajām savā mūžā. Netālu no sava dzīvokļa, tikai dažus kvartālus tālāk, atradu tirgu, kuru līdz tam nebiju pamanījusi. Tur pie neliela dārzeņu stenda uzsāku sarunu ar itāliešu sievieti (..)
Izvēlējos pušķīti smalku, košu sparģeļu. Es pat mācēju itin apmierinošā itāļu valodā pajautāt sievietei, vai drīkstu nest mājās tikai pusi no šā pušķīša. (..) Visa šī saruna norisa itāliski - valodā, kurā es vēl pirms pāris mēnešiem nebiju spējīga pateikt ne vārda.
Aizgāju atpakaļ uz savu dzīvokli un brokastīm mīksti novārīju pārīti svaigu, brūnu olu. Nolobīju tās un novietoju uz šķīvja līdzās septiņiem sparģeļu stiebriņiem. Uzliku uz šķīvja arī dažas olīvas, četras piciņas kazas siera (..) un divas sārtas laša šķēles. (..) Beidzot, kad biju gana iztīksminājusies par savas maltītes jaukumu, apsēdos saules gaismas laukumiņā uz tīrās koka grīdas un notiesāju to pa kumosiņam vien, ņemdama ar pirkstiem un pie viena lasīdama savu ikdienas avīžrakstu itāļu valodā. Laime iemājoja ikvienā manā šūniņā."