Veronika grib mirt

tiklīdz uzzināju to, ka šai Koelju grāmatai ir filma, sapratu, ka man tā ir jāredz. un tā nu tiku pie filmas un noskatījos To.
Protams, esmu vīlusies.

Pirmkārt, jau filma ir pielāgota mūsdienu dzīvei, Ņujorkai un mūsu dzīves ritmam, daudz vairāk nekā to savā grāmatā bija aprakstījis Koelju. Patiesībā šī interpretācija nebija nemaz tik peļama. Laikam Ņujorkas ritmā, kad cilvēkam pieder viss un viņš sev iegalvo, ka ir laimīgs un viss ir labi - ir vieglāk pamatot nepieciešamību pēc pašnāvības, nekā kādā Slovēnijas klosterī dzīvojošas bibliotekāres vēlmi mirt. (ja pareizi atceros, tad grāmatā tā tas bija)

Tomēr, vislielākā barjera man bija Sāra Mišela Gelāra. Man pret viņu nav nekādu iebildumu un kā aktrise man viņa patīk.. un lai arī nespēju ar to samerināties, laikam jau viņa lieliski tēloja šo Veronikas lomu, tomēr man Veronikas tēls saistās ar ko citu. ar kādu trauslu, jaunu meiteni, kuru tēlot, manuprāt, vajadzēja kādai ne tik populārai aktrisei ar dažādu lomu vezumu līdzās.

Un kā jau parasti - tie, kas ir lasījuši grāmatu, nav īsti sajūsmā par filmu. Jo grāmatā ir tik daudz lapaspušu, kuras nevar parādīt filmā. Lai arī kā režisors censtos attēlot varoņa domas, sāpes, sajūtas - tās pāris lapas, kuras to apraksta to izdarīs daudz labāk, nekā vislabākā režisora un aktiera vislabākais veikums.
un neskatoties uz to, ka ir pagājuši daudzi gadi, kopš šī grāmata ir izlasīta, man tomēr spēcīgāka liekas grāmata.

un tā arī nesaprotu, kas pārliecināja vai ar kādiem līdzekļiem tika pārliecināts Paulu Koelju par to, ka ir jāuzņem filma. Jo Koelju grāmatas ir tās, kuras nevar attēlot vizuāli. Manuprāt, nevar.

Diemžēl jāsaka, ka filma likās garlaicīga. Baudāmas bija tikai pēdējās 20 min, taču grāmata bija baudāma jau no pirmās lapaspuses.

Ir domas, idejas, pērles un stāsti, kuriem tā arī būtu jāpaliek uz baltām papīra lapām un lasītāju iztēlē.
..bet tās jau ir tikai manas domas
ja ir kāds, kurš nav lasījis grāmatu un redzējis filmu - es iesaku IZLASĪT GRĀMATU!

TV tornis un "Hospitālis"

no mana nākošā 101 lietas saraksta jau atkal tiek izsvītrotas divas lietas. Tās nebūs jāpiepilda vēlāk, jo tagad jau ir izpildītas.

Sen, sen gribēju apmeklēt restorānu "Hospitālis", bet neatradu ilgu laiku tam iemeslu. un nu uz Rūda svētkiem aizgājām tieši uz turieni. Ja vēlies klusu vietu, kur vecrīgā pasēdēt mierīgi un netraucēti - tad tā ir īstā vieta. Tāds mier un klusums, neskatoties uz to, ka aiz loga ir redzama ikdienas steiga Doma laukumā.

interjers, protams, nedaudz kā jau tādai iestādei pienākas - daudzi dažādi sīkumi par kuriem padomāts, lai radītu īpašo Hospitāļa auru, tomēr man mazlietiņ pietrūka. gaidīju nedaudz vairāk par dažiem aksesuāriem interjerā un viesmīles ietērpu.

Tomēr ēdiens bija garšīgs un vakars izdevies :)



otrs no saraksta tiek izsvītrots TV tornis, jo nu jau esmu to apmeklējusi. šo torni jau vairākus gadus vēlējos apmeklēt, daži cilvēki mani solīja turp aizvest, bet vienmēr kā nesanāca tā nesanāca. Nesen vēl ar Lauru bijām saņēmušās aizbraucām, un nobijāmies no lielajiem vārtiem un devāmies prom.

Taču noskaidrojot visu nepieciešamo (jebšu to, ka var braukt bez iepriekšēja pieraksta, ja vien neesi grupa cilvēku), tad vienā aukā dienā saņēmāmies un apmeklējām šo vietu.

Mūsu Televīzijas tornis esot augstākais Eiropas Savienībā, bet trešais augstākais Eiropā.. un pasaulē - nu vairs nesatceros, bet ja nemaldos, tad pirmajā desmitniekā bija. Vai nav iespaidīgi? TV tornis ir vairāk kā 300 m augsts, bet skatu platforma esot 100 metru augstumā. Tā, kā Vanšu tilta vantis nav pieejamas katram interesentam, tad šis Zaķusalas tornis ir visaugstākā skatu vieta Rīgā. Un skats tiešām ir burvīgs. es tādos augstumos varētu dzīvot :)
Logi, gan esot jau oksidējušies un drīz būs jāmaina, tādēļ bildes caur tiem diez ko neizdevās.
Augšā mūs uzveda lieliska gide, kas pastāstīja vēl daudzus sīkumus. Un tik tiešām Lifts uz augšu pārvietojas nedaudz ieslīpi, nevis taisni uz augšu :)

CHLOE

šī filma man neļāva gulēt visu nakti, jo miegā notika plaša un sīka filmas un tās varoņu analīze.

interesanti bija tas, ka bija lietas, kuras neparedzēju filmā notiekam, taču kaut kur zemapziņā tās paredzēju.., un tad, kad tas tiešām notika - tad bija, jocīga sajūta... jo likās, ka pēkšņi mainīts scenārijs.

Filma kā liela daļa filmu par laulāto pāru neuzticību un sānsoļiem, tomēr mazliet citādāka interpretācija. Ne gluži to es gaidīju. Jo neskatoties uz to, ka visu filmas procesu tika skatītājam potēts "krāpsana. krāpnieks. neuzticība" - tad rezultātā, gandrīz nekā no tā nebija.

Un lielu uzslavu vēlējos izteikt scenārija autoram par to, ka pirms filmas beigām tas deva iespēju saviem varoņiem atzīties. Pirmkārt, atzinība, jo es augstu vērtēju uzticību. tracina meli, slēpšana un tmldz lietas.
Otrāmkārtām, atzinība par to, ka tādā veidā viņš pataupīja skatītājiem laiku un filmu beidza īstajā vietā, jo varu paredzēt, ja varoņi nebūtu bijuši atklāti viens pret otru, tad samezglojums ietu vēl talāk un sāktos jaunas dēkas, problēmas, meli un slēpšanas... nu jau tādā interpretācijā - kā lielākajā daļā filmu.

Līdz ar to neskatoties uz to, ka filma bija nekas īpašs, man tā patika ar savu pieeju un veidu kā visur nodrāztā tēma tiek pasniegta.

# 51

izlasīju Sandas iedoto grāmatu par Gaidībām un radībām ar prieku..

un ir tik ļoti,ļoti grūti pateikt - vai es kādai grūtniecei ieteiktu šo grāmatu noteikti izlasīt, vai gluži pretēji - teiktu, lai nelasa.

Grāmatas sākumā bija ļoti daudz negatīvas informācijas par to, kas tik var atgadīties un notikties un cik traģiski tas viss var beigties... vismaz es tā lasīju un šausminājos.. Domāju, ja grāmata tā arī turpināsies, tad nelasīšu. Brīnos kāpēc mani tā nepārņema savā varā, jo neticu, ka grāmatas mērķis būtu iebaidīt un sabiedēt visas grūtnieces. Gluži pretēji - uzskatu, ka grāmata ir domāta, lai palīdzētu topošajām māmiņām izprast gaidāmo procesu. No vienas puses - protams, labi, ka ir iespēja uzzināt un sagatavoties visam gaidāmajam - arī sliktajam... bet manuprāt, ir jābūt ļoti spēcīgai psihei, lai šo informāciju spētu uztvert, bet nepaņemt sev. Trakākais, ka grūtniece tagad varētu sākt visas aprakstītās problēmas piedēvēt sev un gatavoties visam tam sliktākajam, jo man liekas, ka tieši ar domu spēku mēs sev piesaucam klāt visu notiekošo.

tālāk grāmata sāka runāt par dabiskajām un mājdzemdībām, un tur viss tik skaisti sarakstīts, ka protams, gribas to darīt mājās :D Bet nē - negribas.

un grāmatas turpinājumā bija dažādi dzemdību stāsti - man kā emocionālai būtnei gandrīz katrs no stāstiem prasīja asaras vai pat asaru jūru. Tādēļ arī salīdzinši plānā grāmata man prasīja vairākus mēnešus, lai to izlasītu.

šis ir tas mirklis, kad būt nelaimīgam

Reizēm ir tā, ka neskatoties uz to, ka Tev viss ir. Un arī saule spīd ārā un putniņi čivina. Neskatoties uz to, ka Tu sēdi uz soliņa un spēj sajust vēju gan uz ādas, gan matos, neskatoties uz to, ka Tu spēj vēju ne tikai sajust, bet arī sadzirdēt, ieraudzīt, ieelpot un nogaršot. Neskatoties uz to, ka saule Tev sniedz kārtējo vitamīna devu. Tu tomēr spēj sajusties nelaimīgs.

Nevar pat saprast vai ir kāds iemesls būt nelaimīgam un līdz ar to arī īgnam un dusmīgam uz visu pasauli, neskatoties uz to, ka ir vairāki tūkstoši lielu un mazu iemeslu smaidīt un būt laimīgam – Tu tomēr jūties kā maza nelaimes čupiņa.

..un neskatoties uz to, ka nebūtu tik sarežģīti sākt domāt arī šodien pozitīvi, gribas ļauties šāi stulbajai sajūtai un būt nelaimīgai...
Tu zini, ka neviens tevi nesapratīs un nepažēlos, neviens. un ne jau tāpēc, ka nevēlētos, bet gan tāpēc, ka Tu pats to neļausi..

jo šī taču ir tā sekunde, minūte, stunda vai varbūt pat visa diena, kad Tev gribas būt nelaimīgam.

filmas, kas mani uzrunā

vakar noskatījos kādu krievu filmu, kas mani uzrunāja līdz sirds dziļumiem. Man nepatīk krievu kino, nepatīk tie aktieri, vide un stils, bet šī filma bija īpaša. Tā pilnībā paņēma mani savā varā un es zinu, ka vēlreiz šo filmu noskatīšos.

Filma "Piter Fm" (Питер FM) ir par diviem jauniem cilvēkiem, kuri sešu miljonu pilsētā Pēterburgā visu laiku iet garām viens otram, paralēli, ar sekundes nobīdi utt. Viņu ceļi it kā ir paredzēti krustoties, bet tai pat laikā visu laiku kaut kā mazliet pietrūkst.. nu pavisam mazliet. Filma, protams, par jūtām, sajūtām, emocijām un likteni.
nav ne jausmas, kuru es tagad citēšu, bet filma esot kā krievu Amēlija. :) sākumā, protams, tā nelikās, bet filma ir ar gaumi radīta.

p.s. viena no retajām filmām, kuras treileris ir sliktāks par pašu filmu


..un skatoties šo filmu, atcerējos, ka ir vēl kāda filma, kas man liekas īpaša, neskatoties uz to, ka tai ir traģiskas beigas. Ukraiņu mākslas darbs "OrangeLove" arī bija baudāms kino šedevrs. ar savu mākslu uz momentiem, pārdomām un sajūtām. Arī šeit, protams, bija divu cilvēku mīlestība un attiecības.

http://www.orangelovethemovie.com/

ticiet man - neviena no šīm filmām nav tipiskie mīlasstāsti. tie abi ir baudāmi mākslas darbi.

Dzeja

Ir izrauts viss -
Gan sirds,
Tā nepukst vairs.
Gan asinis,
Tās nerit vairs.
Pat elpa apstājusies tagad
Šķiet paņēmis ir visu kāds.

kārtojot mantas atradu apskribelētu lapeli ar šādiem vārdiem... nav pat ne jausmas pirms cik gadiem un kam par godu esmu tā jutusies :D

ikdienišķais prieks

Laikam līdz ar pavasari, saules stariem un ziedu smaržu visapkārt un līdz ar steidzamo un akūto pienākumu tikšanu galā, esmu sākusi vairāk apstāties savā ikdienas steigā un izbaudīt prieku.
to prieku, ko sniedz parasts mirklis un daudzi sīkumi. ir tik burvīgi palasīt grāmatu dārzā, vai izravēt siltumnīcu, vai nopļaut mauriņu... tas tik tiešām ir tik burvīgi. Vai paņemt visgaršīgāko saldējumu un apsēsties parkā uz soliņa. vai no rīta pamosties agrāk, lai pavērotu rīta miglu, vai arī, lai paklausītos putnu čivināšanā.

jo tālāk eju un vairāk miera un prieka gūstu, jo apzinos, ka tās vienkāršākās un ikdienišķās lietiņas ir tās, kas sagādā visvairāk prieka.
Manuprāt, citāts no Elizabetes Gilbertas grāmatas "ĒD LŪDZIES MĪLI" ir spilgts pierādījums priekam, ko gūstam no ikdienišķām lietām.

"Reiz, oktobra vidū, es pavadīju vairākas stundas, kuras vērotājam no malas liktos gaužām ikdienišķas, bet kuras vienmēr atcerēšos starp laimīgākajām savā mūžā. Netālu no sava dzīvokļa, tikai dažus kvartālus tālāk, atradu tirgu, kuru līdz tam nebiju pamanījusi. Tur pie neliela dārzeņu stenda uzsāku sarunu ar itāliešu sievieti (..)
Izvēlējos pušķīti smalku, košu sparģeļu. Es pat mācēju itin apmierinošā itāļu valodā pajautāt sievietei, vai drīkstu nest mājās tikai pusi no šā pušķīša. (..) Visa šī saruna norisa itāliski - valodā, kurā es vēl pirms pāris mēnešiem nebiju spējīga pateikt ne vārda.
Aizgāju atpakaļ uz savu dzīvokli un brokastīm mīksti novārīju pārīti svaigu, brūnu olu. Nolobīju tās un novietoju uz šķīvja līdzās septiņiem sparģeļu stiebriņiem. Uzliku uz šķīvja arī dažas olīvas, četras piciņas kazas siera (..) un divas sārtas laša šķēles. (..) Beidzot, kad biju gana iztīksminājusies par savas maltītes jaukumu, apsēdos saules gaismas laukumiņā uz tīrās koka grīdas un notiesāju to pa kumosiņam vien, ņemdama ar pirkstiem un pie viena lasīdama savu ikdienas avīžrakstu itāļu valodā. Laime iemājoja ikvienā manā šūniņā."

# 50 pastaigas

..kad iekļāvu šo punktu "vienreiz mēnesī iziet pastaigāties", es vēl biju āgenskalna dzīvokļa četru sienu atmiņās un toreiz šī tiešām bija kā apņemšanās. tik reti sanāca iziet pastaigā... tomēr tagad Ikšķilē viss ir mainījies. pastaigas ir kļuvušas par tādu ikdienišku nodarbi. neatkarīgi no gadalaika vai laika apstākļiem. gan saulainā un siltā pavasara vakarā, gan nopietnos ziemas mīnusos un pat lietainā vēsā dienā ir vēlme iziet kaut vai īsā un nelielā pastaigā.

tādēļ man ir apnicis uzskaitīt katru pastaigu un uzskatu šo punktu par izpildītu... :)

Manai mīļotai

šī britu rakstnieka Tonija Pārsona grāmata "Manai mīļotai", ir grāmata par kuru es nemaz nezinu, ko pateikt. pagaidām nesaprotu - vai esmu par to sajūsmā, vai gluži pretēji, uzskatu to par parastu grāmatu. nesaprotu vai kādam gribu to ieteikt vai nē.. un vispār nezinu, ko domāt.

tik dažādas emocijas tā manī izraisīja.
sākumā lasīju brīžos, kad neko negribēju darīt - lapu pa lapai, tad sāku intensīvāk izmantot brīvo brīdi tās lasīšanai, un šodien jau nevarēju darbā mierīgi nosēdēt, jo gribējās ātrāk tikt pie pēdējām nodaļām.

grāmata manī sākumā izsauca niknumu un aizkaitinājumu, jo vīrietis, kurš zaudējis savu sievu - visu laiku sūkstās par dzīvi un ir neapmierināts, un nespēj aizmirst sievu. No vienas puses tās emocijas ir tik tīras un patiesas pret sievu un rodas pat žēlums pret šo vīrieti. gribas, lai viņš reiz saprot, ka cilvēkam ir tiesības būt laimīgam arī tad, kad laime liekas zaudēta. Bet no otras puses - viņš pārguļ ar katru sievieti, ar kuru to var izdarīt un pazūd tās viņa emocijas.
"Esmu uzticīgs savai sievai. Pat gulēdams ar citām sievietēm...", man tas liekas nievājoši.

tai pat laikā grāmatas beigās sāka veidoties cita aina. un ja godīgi - tā arī beidzās ar nodaļu, kurā man īsti netapa skaidrs - kas un kā? laikam atstājot vietu pašas fantāzijai.

grāmatā ir tik daudz personāžu, kuri ir svarīgi un nozīmīgi galvenā varoņa dzīvē un ikdienā un patiesībā - katrs no šiem personāžiem liek aizdomāties par tām ikdienišķajām lietām, kas ir aktuālas un nozīmīgas... un tomēr ikdienā aizmirstas.

tomēr vienu gan varu teikt - šī grāmata manī radīja interesi par taidži. labprāt, pameklētu vairāk info par to un iespējams izmēģinātu :)
"mieru var rast, neesot pasīvam. spēku iegūt - neesot agresīvam. ģimenes cilvēkam nav jāmētājas kā slinķim pa dīvānu. godīga sirds mīt veselā miesā."

Kad laiks ir apstājies

dievinu to sajūtu, kad esam ārzemēs. kad nesteidzīgi varam klaiņot pa ielām un vērot visu ierasto un neierasto. Kad mierīgi nobaudam kafiju, dzērienu vai pusdienas kādā āra kafejnīcā. Kad ir jāapsēžas parkā uz soliņa, jo kājās ir sagurums, vai vajag izlasīt kādu info ceļvedī, vai vienkārši gribas izbaudīt doto mirkli.

vienmēr neatņemama šīs manas sajūtas sastāvdaļa ir bijusi vietējie. Parasti es ievēroju tos vietējos, kas nesteidzīgi sēž kafūzī un bauda mirkli, vai tie, kuri sēž uz soliņa vai zālītē un lasa savu grāmatu. Un tos cilvēkus ievērojot, manī pašā rodas tā burvīgā miera sajūta.

taču, lai atpūtinātu nogurušās kājas un apmierinātu sava vēdera kaprīzes, iegāju pirmajā āra kafejnīcā Vecrīgā. apsēdos, pasūtīju savu tēju un risotto ar jūras veltēm un guvu to iemīļoto sajūtu, kas parasti pārņem esot ārpus mājām un ierastās vides.

likās, ka laiks ir apstājies. ka man nav nekādu problēmu un steigas, ka uz mani nekas vairs neattiecas - esmu tikai es un mirklis. un kad atnesa tos rīsus ar jūras veltām - atlika vien aizvērt acis un iztēloties okeāna šalkoņu un tveici, jo manas garšas kārpiņas mani aizveda atkal uz Portugāli.

#45 balets "Žizele"

pateicoties Lauras gādībai, vakar bijām baletā. un neskatoties uz to, ka jūtos visai kulturāls cilvēks :D nācās secināt pāris lietas:

1. baletu apmeklējot noteikti jāiegādājas programmiņa, jo no viņu deju soļiem es nespēju iztulkot to, ka tas patisībā ir par zemnieku pārģērbies princis, vai to, ka Žizele mirst no tā, ka viņai dejojot apstājas vājā sirds, nevis aiz mīlestības salūst vai vēl jo vairāk 2. celienā esošo vilu uznācienu. Redz vilas esot to meiteņu dvēseles vai rēgi, kas pirms kāzām esot nomirušas... interesanti ppēc kā man tas bija jāizsecina :D

2. izrādās tās baleta kurpes ir ar papēžiem, kuri skan.. man likās ka čībiņas un vispār nevar dzirdēt, ja viņi lec...

3. izrādes laikā netiek pateikts neviens vārds :D nu ja - tas ir balets

..bet kopumā, prieks, ka apmeklēju šo baleta izrādi, jo tik tiešām sen nebiju bijusi.. bez tam abi cēlieni bija interesanti. katram bija sava odziņa...

un izrādās Latvijā dejo baletu japāniete Juka Mijake, kurai šoreiz bija galvenā loma.

tas patiesībā pozitīvi pārsteidz, jo izrādās citiem mūsu valsts šķiet gana pievilcīga un ir cilvēki, kas ne tikai bēg no Latvijas, bet gluži otrādāk - atbrauc, lai te strādātu un dzīvotu :)

# 65 ar tiesībām kabatā

Beidzot esmu to izdarījusi un beidzot arī man ir laiks par to uzrakstīt :)

ja neskaita to, ka skolas teorētiskā eksāmena kārtošana mani spēja iedzīt mazvērtības kompleksos, jo tikai laikam ar 5.to reizi man izdevās to nokārtot ar pieļaujamo vienu kļūdu, tad visi pārējie eksāmeni- skolas braukšana, CSDD teorija un CSDD braukšana man gāja kā pa sviestu - un viss tika nokārtots ar pirmo reizi.

tiesa gan - daudz arī tās braukšanas ar instruktoru ir bijušas - pavisam 34 nodarbības.
labi - varu taisnoties, ka man katra braukšana ilga vidēji stundu, nevis pusotru stundu, jo ņēmu tās pusdienlaikos.. varu taisnoties, ka bez instruktora, ar Rūdi biju pie stūres sēdējusi mazāk par desmit reizēm... tomēr pati apzinos, ka process nedaudz ieilga, jo pirmā braukšanas nodarbība, ja nemaldos bija jau novembrī. Tātad - gandrīz pusgadu mācījos.

CSDD teorijas eksāmens salīdzinot ar skolas teoriju, likās ļoti vienkāršs.. tomēr, manam blakussēdētājam, kur testu pildīja visas pieļaujamās 30 minūtes un pieļāva vismaz desmit kļūdas - tā viss laikam nešķita.

ar braukšanas eksāmenu bija citādāk... Stresa bija daudz vairāk... mazliet stresiņš noplaka, kad ieraudzīju, ka vairums inspektoru ir jauni čalīši. Tajā brīdī, man likās, ka nebūs tik traki - un viņi taču sapratīs :D
tomēr sagaidot savu kārtu un satiekot manu inspektoru, nācās nedaudz vilties, jo kungs bija gados, ar inspektoram raksturīgu attieksmi un sejas izteiksmi, līdz ar to satraukums atkal atgriezās.

Par laimi brauciens līdz figūru laukumam netiek vērtēts. It kā jau noteikumus nepārkāpu, tomēr braukšanas stils bija ļoti saraustīts, bremzes, ātrums, sajūgs - tas viss likās vēl jūtīgāks nekā manai jūtigai opelītei, nemaz nerunājot par lielo, masīvo dīzeļa audi uz kura biju apguvusi visus pamatus.

Laukumu man izdevās izbraukt, pateicoties tam, ka no rīta ar Rūdi iegriezāmies tuvumā esošajā laukumā un es visu atkārtoju, jo viss protams, bija aizmirsies. laukumā gaidot, kad atbrīvosies garāža, izdevās no inspektora noskaidrot, ka ja es pieļaušu kādu kļudu eksāmena laikā, viņš man par to nepaziņos... Es varu nobraukt visu eksāmena laiku un tikai pašās beigās uzzināt, ka neesmu nokārtojusi eksāmenu - tas protams, iedzina vēl dziļākā panikā un satraukums par to vai izdosies nokārtot eksāmenu. Satraukums noturējās līdz pēdējam brīdim, kad viņš parakstīja papīru un teica, ka eksāmens ir nokārtots, jo kopumā braucu labi un kļūdas neesot pieļāvusi.
Atzīšos, ka taisnā ceļā devos - nevis uz kasi, lai samaksātu par apliecības iegūšanu, bet gan uz tualeti, lai izraudātos un tiktu vaļā no uzkrātās spriedzes.. nu esmu es tāds cilvēks, ka raudu tikai par labām lietām... ja eksāmenu nenokārtotu, neviena asara pat nenobirtu..

Ja intereses pēc paskaitītu, cik izmaksāja manas tiesības, tad aptuveni, tas izskatītos šādi:

teorija un dokumentu noformēšana autoskolā GROSS Ls 59
pirmā palīdzība Ls 22
braukšanas nodarbības 34*10 Ls = Ls 340
maksa par figūru laukumu izmantošanu ~ Ls 5
skolas braukšanas eksāmens Ls 11
skolas teorijas eksāmeni 3*5 Ls = Ls 15
csdd teorija Ls 8,88
csdd braukšana Ls 21
apliecības izgatavošana Ls 15,50
____________________________________
KOPĀ gandrīz 500 LATU tika iztērēts šīs burvīgās sajūtas iegūšanai

bet man liekas - tas ir to vērts. tagad varu viena iesēsties mašīnā un aizbraukt, kur sirds kāro :)

skaistuma etalons laikam ejot

Vienu dienu epilēju kājas un vecmamma to ieraugot bija šokā.
sāksim jau ar to, ka tas taču esot sāpīgi - raut matus ārā...
tad vēl, kam tas vajadzīgs?...
un pēc tam taču augs daudz kuplāk un spēcīgāk un es nespēšu vairs tikt ar tiem matiņiem galā.. utt

viņa teica, ka nespēj iedomāties, ka varētu sev raut matus ārā, arī jaunībā... neviena to nedarīja.. nu kādreiz tik kāda noskuva, un tad nožēloja, jo bija vai nu regulāri jāskujas vai auga viss daudz kuplāk un biezāk :D:D

..un tā nu es domāju par to, ka es savukārt, nespēju iedomāties, ka varētu staigāt ar spalvainām padusēm, kājām, utt,... ieraugot, ko tādu, liekas neestētiski un pašai taču arī tas rada diskomfortu.. un man jau liekas ka varētu vairākus iemeslus uzskaitīt, kāpēc es to daru..

tomēr, ja tā kārtīgi padomā - tie laikam ir kādi skaistuma etaloni, kas liek izveidoties tai izpratnei par to, kā ir labāk un ērtāk, ne tikai skaistāk...

agrāk - sieviete bija "kupla", ja kāda bija kārna kā mūsdienu modele, visi satraucās par viņas veselību un tādas slaidas meitenes lielākoties arī bija slimas ar diloni, uc slimībām.. šodien meitenes jau no mazotnes cenšas neēst, un būt tievas un slaidas.. ir gatavas badoties, ēst to, kas negaršo un svīst sporta zālēs, lai tikai nodzītu kādu lieko kilogramu
agrāk sievietes slēpās zem saulessargiem, jo bālums bija kaut kas cēls un graciozs... tikai zemnieki un zemākas šķiras, kas strādāja uz laukiem visu dienu saulē, bija nodeguši brūni... Mūsdienās savukārt, sievietes skrien uz solārijiem, vasarā stundām ir gatavas dirnēt pludmalē, lai tikai iegūtu brūnu iedegumu
un tāpat ir ar apmatojumu... pavisam senākos laikos tas bija pašsaprotami, un gluži pretēji - kailums bija tas, kas likās nepieņemams..

..un tāpēc nesaprotu - kā un kāpēc laika gaitā šie standarti mainās... es saprotu mūsdienu standartus, un arī man labāk patīk, ja neesmu apaugusi, ja spēju iegūt mazliet brūnāku nokrāsu par ziemas bālumu, un noteikti satrauktos par savu figūru un svaru, ja man būtu par kādiem 10 - 20 kg vairāk

tomēr tas viss ir kāds sabiedrības veidots tēls

kur pasaule steidzas?

šodien garām ejot iegāju labdarības veikalā "otra elpa" un uzgāju vienu grāmatu, kas izdota 1971. gadā. precīzu nosaukumu neatceros, bet grāmata bija par laulību dzīvi.

intereses pēc pašķirstīju un nācās aizdomāties par cilvēces straujo attīstību? es pat nezinu vai tā to īsti varētu nosaukt.

bet puse grāmatas bija par to, kurā skaidro mūsdienu pamatskolas anatomijas grāmatās izskaidroto - par sievietes un vīrieša organisma būtiskākajām atšķirībām, tad vesela nodaļa par menstruācijām, nu un tad laikam kkas bija par laulību dzīvi, ārpuslaulību sakariem utt

vienvārdsakot - cik gados mani mazbērni zinās visu par sievieti un vīrieti, menstruācijām un izmēģinās seksu?



foto no šejienes

miers, ko sniedz ūdens

Reizēm ir tā, ka sirds ir tik pilna, un tajā pašā laikā – tā ir tik tukša un tajā vairs nav nekā.

Un ūdens ir tas, kurš tādās situācijās vienmēr ir glābis... gara klaiņošana gar ūdens malu spēj dot tādu mieru un spēku.. liekas, ka ūdens jūt Tev līdz.. un pēc tam tas visu aizskalo projām. Varbūt ne visu, bet tik, cik Tev ir bijis laiks tam atdot vai uzticēt.

Šodiena Daugavmalā bija tik ļoti skaists saulriets un tāds miers, kādu es tur ne reizes neesmu jutusi. Klusums un neviena paša.

Rēgu bērns

Izlasīju Soņas Hartnetas grāmatu „Rēgu bērns” un pat nezinu, ko par to visu pateikt. Savā stilā un idejā nedaudz līdzīga „Alķīmiķim” un citiem gara darbiem par dzīves jēgu un laimi, tomēr atzīšos – šī plānā grāmata bija viena no tām retajām, kuru lasot man reizēm bira asaras. Vienkārši bira kā pupas visnepiemērotākajās sižeta vietās, jo varbūt lika aizdomāties. Grāmata par kādas sievietes dzīves gājumu, laimes meklējumiem. „Dzīve ir ilga, bet aizrit kā viens mirklis.” Tāpat arī grāmatas stāstījums aizritēja kā viens mirklis.

Jau aizvakar rakstīju, ka grāmata rosina domāt par lietām, ko dzīvē esi izbaudījis vai sajutis, un ko vēl ne. Un tas viss liek arī aizdomāties par to, vai tas ko saņemam ir tas, ko vēlamies. „Vai dzīve nozīmē samierināšanos ar to, ko var dabūt, ja nevar iegūt to, ko patiešām grib?” Un kā, lai saprot, ko patiešām grib? Man šķiet, es reizēm tiecos pēc lietām vai sapņiem, bet reizēm nesaprotu – vai tas ir tas, ko esmu vēlējusies.

Šī grāmata nav piemērota tiem, kam liekas, ka viņu dzīvē viss ir ideāli un ir sapņu piepildījums, jo izlasot grāmatu – sāk mākt bažas un rodas neizpratne par to, kas ir laime un ko Tu pats vēlies. „Dzīve iet uz priekšu, tās gaita ir strauja, tāpēc uzmanies.Neizšķied laiku kārodama to, ko nevari dabūt.”

Vēl bez visa tā, ka grāmata sagrozīja pamatīgi galvu un izpratni par to, kas es esmu un ko es daru? Un kas mani dara laimīgu?, šī grāmata bija ar fantāziju pieskaņu, kas man pēdējā laikā nepatīk. Jūtu, ka nespēju vairs izturēt filmās vai grāmatās nereālas lietas, fantāziju vai iztēli, kas pilnīgi noteikti nav reāla. Tomēr, laikam jāatzīst, ka šīs lietas šai grāmatai palīdzēja būt tādai kāda tā ir. Un es priecājos, ka grāmatu izlasīju, neskatoties uz to, ka iespējams, tā bija grāmatas vaina, ka šodien ik pa laikam man asaras bira pār vaigiem un tagad acis sūrst. Grāmata tomēr bija skaista.

Un vēl es atradu spilgtu citātu savam „žagatas” paradumam, visu vākt. Tas mani nomierināja :D
„Man šķiet, ka mantas palīdz cilvēkiem atcerēties nodzīvoto mūžu. Laika gaitā tik daudz kas mainās, tik daudz kas izzūd. Tāpēc ir labi, ja vari paskatīties uz kaut ko tādu, kas bija tur pagātnē un joprojām ir palicis tāds pats. Tu skaties uz šo lietu, pieskaries tai un jūti, ka tā ir tieši tāda pati kā todien, kad kļuva Tev nozīmīga.”

Un te daži citi citādi, kas man likās nozīmīgi:

Tas, ka Tu saņem sliktas ziņas, nozīmē, ka esi dzīvs.

Viņa nesaprata, kā lai rada stabilu laimi no kaut kā tik svarīga, tik sarežģīta, tik neatkārtojama un tik viegli sabojājama kā dzīve.

Pasaulē ir ļoti daudz krāšņumu, bet tos nevar savstarpēji salīdzināt. Katra brīnišķīgā lieta ir brīnišķīga vispārākajā pakāpē, absolūti daiļa. Nav nekā tāda, kas būtu jaukāks par visu pārējo.

Atmiņas gandrīz nekad nespēj sniegt mierinājumu dvēselei.



Mīlestība – viena no tām lietām, kuras šajā dzīvē patiešām vērts ir iepazīt.

Dzīve paredzēta iešanai, nevis stāvēšanai.

DZĪVE IR DĀRGUMS

sāku lasīt Lauras doto grāmatu "Rēgu bērns" un lasot šo grāmatu nācās apjaust, cik daudz brīnumu vēl ir pasaulē, kas nav redzēti un izbaudīti... gan visu varenas lietas, gan nenozīmīgi un ikdienišķi sīkumi... Ikdienišķi kādam, bet ne man...

kāds skatās teleskopā katru dienu, bet es to vēl neesmu darījusi ne reizi
kāds sēž ceļamkrānā kā savā ikdienas darba vietā un nevar sagaidīt darba dienas beigas, bet es priecātos tur pasēdēt...
kāds mikroskopā vēro asins pilienu, bet es vairs neatceros pat kas ir mikroskops...

un tādu lietu ir daudz.. es pat domāju, ka diemžēl visas tās nemaz nevarēs dzīves laikā izbaudīt..

žēl gan

..un tai pat laikā, es apzinos, cik daudz jau esmu redzējusi, baudījusi un sajutusi..
varbūt tas mirklis portvīna darītavā, ar glāzi sena portvīna pie lūpām ir nekas īpašs.. bet tas ir palicis atmiņā...
vai bērnu dienās laukos iekārtotais štābiņš, kas bija tik izlolots
vai tie mirkļi, kad varēju atļauties sēdēt uz dambja malas un vērot upes plūdumu..

kā man tā visa pietrūkst, tie ir dzīves mazi kristāla gabaliņi, kurus var glabāt pie sevis :)

gribas iesēsties blogā un braukt

tik ļoti gribas te iesēsties kā tādā vilcienā un braukt visam garām... nekāpt ārā un nebraukt uz kādu vietu... vnk sēdēt vilcienā un braukt - skatīties kā cilvēki kāpj iekšā un ārā, skatīties kā ainas skrien gar logu..

sēdēt un vnk būt...

tieši tāpat man gribas tagad sēdēt un rakstīt - rakstīt par lietām un nelietām, par domām un nedomām... vnk sēdēt un rakstīt - ne sev, ne kādam citam... tik tāpat...

..bet nē -nevar jau tā... maģistra darbs redz jāpabeidz...

tādēļ nevaru sagaidīt dienu, kad darbs būs iesiets un nodots un man vairs tam nebūs jāvelta katra mīļā minūte

un tā diena strauji tuvojas :)

* Hospitālis

šis restorāns, gan nepaspēja iekļūt manā 101 lietas saraksta, jo lietu bija tik daudz un atzīšos - šī laikam nemaz neienāca prātā tobrīd. Tomēr tas nemaina lietas būtību, ka jau sen, sen gribēju aiziet uz šo restorānu un izbraudīt to atmosfēru - un te nu pienāca kādam īpaša diena un bija iemesls pavakariņot ārpus mājām. Ilgi jādomā nebija :)
aizgājām uz "Hospitāli"

Ņemot vērā to, ka bija darba dienas vakars un mēs restorānā bijām vienīgie klienti, tad pilnībā izbaudījām mieru un divvientulību... līdz ar to šī vieta man saistīsies noteikti ar mieru un atpūtu :D

protams, bija gan medmāsiņa, gan dažādi aksesuāri - tomēr, atzīšos, biju gaidījusi daudz vairāk to specifisko lietu - nazīšu vietā skalpeļus, šķīvjus ar specifiskus utt...

tomēr vieta bija burvīga, ēdiens garšīgs un vīns burvīgs :) un skats pa logu ar..
tagad, kad esmu tur bijusi, zinu, ka iegriezīšos tur vēl :)

# 45 izrāde "Tētis"

šīs izrādes ideja ir līdzīga "Alu cilvēkam" - principā, tā bija Jarāna monologs, reizēm saruna ar skatītājiem.

Protams, brīžiem smējos līdz asarām un nespēju pārstāt, un tie nebija joki, kurus varētu te atstāstīt, jo tie bija balstīti uz lielisko aktierspēli... Taču visumā, man šķiet, ka izrāde nedeva tādu smieklu devu kā piem. "Alu cilvēks".

Vienīgais, kas man sagādāja prieku bija tas, ka izrādē sieviete/vīrietis katrs tika parādīts kā pilnīgs p**, tāds, kurš neko nesaprot un tai pat laikā, tas pats tika pagriezts uz otru pusi un tika pateikts, cik šis cilvēks daudz ir izdarījis un ir lielisks. Neviens netika nolikts :)

p.s. Rūdis saka, ka noteikti drīzumā būšot arī izrāde "Mamma" :D
p.p.s. šajā izrādē bija vērojams topošo vecāku īpatsvars :)

# 51 "Trīs draugi"

"Par jaunu nav nekad, tikai vienmēr par vecu.." tā būtu jāsaka man attiecībā uz grāmatas izlasīšanu.

Skolas gados man šī klasikas grāmata gāja secen, jo bija laikam tik superīga skolotāja, ka atļāva nelasīt.

Mani kādu laiku jau tirda vēlme izlasīt dažas visiem izlasītās un zināmās grāmatas. Tā nu Laura, man šo grāmatu burtiski iesvieda rokās "netīšām" un teica, ka varu izlasīt - SĀKU AR'!

Pirmais, ko nācās secināt ir tas, cik liela atšķirība ir valodā tajos laikos un mūsdienās, sen jau esmu atradinājusies lasīt šāda tipa grāmatas. Tās nav ne labākas, ne sliktākas - bet citādākas.

Valoda īpaši bija tā, kas radīja to sajūtu. tāda citādāka, senlaicīga :)

..tāpat lasot grāmatu, aizdomājos par dažām lietām.
par to, kāpēc mēs tik reti izdaram kādu labu darbu svešam cilvēkam. Vai tad mums ir tik grūti piedāvāt tantiņu kkur aizvest, vai panest viņas smagos maisiņus? vai kādam garāmgājējam uzsmaidīt tā, ka viņš visu atlikušo dienu grib smaidīt. Tas taču nav grūti, bet mēs to nedaram. Un kāpēc? lai nebūtu muļķīgi? lai asargātu sevi? lai steigtos tālāk savās gaitās un neizjauktu ritmu? Nezinu...

..bet par romānu... ir interesanti lasīt romānus, kurus ir sarakstījuši vīrieši - tie vienkārši ir citādāki, tie ir no cita skatu punkta. tajos var uzzināt daudzas lietas, kuras nekad neuzzinātu sieviešu romānos. Un tas man patīk :)

..un vispār "Savādi! Kādēļ šādiem un tādiem cilvēkiem ceļ piemineklus, kādēļ ne mēnesim, puķei vai kokam?"

grāmatu uz beigām lasīju ar tādām pašām cerībām kā katru dienu dzīvoja galvenie varoņi, un tāpat kā grāmatas beigās viņu cerības tika sadragātas, arī manas cerības uz labām grāmatas beigām bija sadragātas....

# 78 Dots devējam atdodas

Stāvēju pie luksafora no cirka uz staciju un skaitīju līdzi luksafora skaitītājam tās sekundes, kas vēl jāstāv un jāgaida. Pamanīju puisi, kas stāvēja uz sadalošās saliņas un spēlēja akordeonu.
Skatījos uz puisi, uz sekunžu rādītāju, uz peļķēm, uz akordeonu un domāju simtiem dažādu domu, kad aizdomājos arī par to, kāpēc puisis šitik sliktā laikā stāv un spēlē? Un tad es atcerējos arī to, ka manā 101 lietas sarakstā ir taču punkts „iedot naudu ubagam vai ielu muzikantam”.

Cik bieži esmu gājusi visiem šiem cilvēkiem garām, bet ne reizes neesmu iedevusi naudu – ne tāpēc, ka būtu žēl naudas. Es pat nezinu kāpēc... es tiešām nezinu...
Drīzāk ir bijis neērti dot to naudu, varbūt ir licies - „ko tad es te dažus santīmus iedošu”... Bieži savukārt, pārņem domas par to, ka es taču nevaru iedot visiem – tad kāpēc vienam iedot un otram tur 5 metrus tālāk neiedot.. Pēc kāda principa viņus šķirot un izvēlēties, kuram iedot? Citreiz ir bijis slinkums vai auksti stāties un sākt skaitīt savu naudu. Taču sirds lielākoties vienmēr ir žņaugusies, ejot garām.

Tā arī nezinu, kas bija tas, kas mani beidzot pamudināja to naudiņu iedot tieši šoreiz – vai tas, ka man likās – tik sliktā laikā nav jāstāv uz ielas un jāspēlē, vai tas, ka man šis punkts vēl nebija izpildīts, vai tas, ka man bija laiks stāvot pie luksafora sagatavot naudu, taču es to izdarīju. Un iekšējā gandarījuma vietā es saņēmu kaut ko daudz, daudz vairāk.

Divu sekunžu laikā, kopš iemetu santīmus futlārī, šis puisis sāka spēlēt man tik mīļo un īpašo Amēlijas dziesmu. Gāju un klausījos burvīgajos akordeona ritmos, sajutu vieglas trīsas ķermenī un pat asaras acīs. Tas bija skaisti.

Tā arī nezinu, kādēļ puisis pēkšņi sāka spēlēt tieši to dziesmu, taču tā man lika pasmaidīt un visu atlikušo ceļu vilcienā sēdot savās ausīs dzirdēt skanam šo burvīgo melodiju :)

Dots devējam atdodas!

# 65 skolas braukšanas eksāmens

Tā...
beidzot ir pirmais posms pārvarēts - skolas braukšanas eksāmens nokārtots. Ju huu! :)

iepriekšējā dienā man bija ierastā braukšana un jau tad pieļavu virkni kļūdu un nespēju uztvert to, ko man instruktors saka... bija jau manāms satraukums. Taču, kad pienāca nākamā diena - es nezināju, ko darīt, lai tikai nebūtu par to jādomā... :D

ejot uz nodarbību, es pat pamanījos aizdomāties par to ar kādu ātrumu var braukt dzīvojamā zonā - ar 20 vai 30 km/h. un kaut Tu nosit mani ne par ko nespēju atcerēties, zvanīju Rūdim :D:D

Eksāmens sākās ar to, ka izrunājām visu svarīgo ar inspektoru un viņš teica, ka varu sākt braukt...
es jau ieliku pirmajā ātrumā, parādīju pagriezienu un spogulī skatījos un gaidīju, kad varēšu sākt braukt - un dzirdu no inspektora "Tikai mierīgi un bez stresa!" - tas mani satrauca vēl vairāk, tomēr mēģināju braukt, bet nesapratu, kas par lietu - protams, aiz satraukuma mēģināju braukt ar visu roceni. Tāpēc arī bija tas komentārs - bez satraukuma :D:D

tad sākām braukt - neminēšu to cik jocīgi ir visi tie ātruma pārslēgi, pagriezienrādītāju tikšķi, pedāļi un citas lietas..

Taču tālāk pie kļūdām
4 punkti par manu ierasto stiķi-niķi... nu jau instruktors ir nedaudz izmācījis mani, bet man vienalga liekas, ka ja vien līkums nav ļoti, ļoti šaurs es varu tajā izbraukt ar visiem 40 km/h. šoreiz ar šādu ātrumu braucu no Akmens tilta uz 11. Novembra krastmalu. Man jau likās, ka es visu kontrolēju un ātrum ir OK :D ja vajadzētu - piebremzētu taču :D un vispār vai tad CSN ir minēts ar kādu ātrumu jāiebrauc līkumā vai krustojumā... tā ka šī ir lieta, kur nav brīnums, ka iekritu.. :D
4 punkti dabūju arī par to, ka noslāpu stājoties. Inspektors bija mani ievedis Maskačkā, kur nekad nebiju braukusi, skatos, ka man jādod ceļs, bet redzu, ka tā masīna vēl tālu un varu paspēt.. tomēr pa tām dažām sekundēm paspēju jau apdomāt to, kur man būtu jāstājas, ja tomēr izdomātu palaist to mašīnu, izdomāju arī to, ka varbūt būtu jāapstājas un jāpalaiž no tāda viedokļa, ka inspektors citādi varbūt nemaz nesapratīs, ka es pamanīju zīmi "Dodiet ceļu!" un vēl paspēju atcerēties instruktora mūžīgos aizrādījumus par to, ka man vienmēr gribas izbraukt kādam pirms degungala ārā... (šoreiz gan pilnīgi noteikti būtu paspējusi, jo arī man bija ātrums un tai otrai mašīnai ātrums bija mazāks, jo nāca no līkuma) - taču izdomājos dažās sekundēs visas šīs domas - pieņēmu lēmumu, ka tomēr jābremzē - un nobremzēju ar... Un ja godīgi - tad tajā stresa pat nepamanīju, ka esmu noslāpusi un nesapratu, ka inspektors pateica "Ka noslāpt jau nu gan nevajadzēja" - un tikmēr arī pagrieza atslēgu aizdedzē.
par šiem 4 punktiem man sirds īpaši sāp, jo kā tā var - noslāpt ar dīzeli stājoties?? esmu pāris reizes noslāpusi ar benzīnu uzsākot braukšanu luksaforā, kad redzu, ka aiz manis mašīnas jau grib braukt, un vienreiz ar mācību dīzeli, kad luksaforā aizsapņojos un vnk atlaidu sajūga pedēli.. Bet šitā.. vnk spiežot uz bremzēm nedomāt par sajūgu. Sāp sirds! :D
un 1 punkts par nolādēto pagrizienrādītāju, kuru vienmēr un visur esmu rādījusi un kur reizēm par instruktors ir teicis, ka šoreiz nebija obligāti jārāda - tad šoreiz man par pagriezienu ar pilnīgi viss aizmirsās, kamēr es tuvojos Mūkusalas aplim, skatījos uz mašīnām, domāju ar kādu ātrumu izbrauk vai tomēr pilnībā apstāties, neskatoties uz to, ka mašīnu nav, un galvenais nenoslāpt... un protams, esmu jau uz apļa, kad izdzirdu frāzi "uzbraucot uz apļa pagrieziens nav jārāda?" Man tajā brīdī bija pilnīgs šoks un neizpratne par to, ka es to neezsmu izdarījusi.. es taču parasti rādu :D:D

..tā nu gāja man eksāmenā, atbraucām un inspektors sāka zīmēt, stāstīt
4 punkti te, 4 pukti tur, 1 punkts te un Kā man sirds salēcās, kad ieraudzīju, ka viņš vēl raksta 9 - tajā brīdī man neinteresēja par ko man tie 9 punkti, bet vnk sapratu to, ka esmu izkritusi.. taču izrādās tie deviņi ir kopsumma un eksāmens ir ieskaitīts!

patiesībā priecājos, ka manā autoskolā bija jāliek šis skolas braukšanas eksāmens, kas citur jau ir atcelts, tikai tāpēc, ka tā ir sava pieredze.. un varbūt varu cerēt, ka CSDD eksāmenā satraukums būs nedaudz mazāks, kaut vai tikai tāpēc, ka viens jau izciests :D

..kad izkāpu no mašīnas un zvanīju Rūdim, lai pateiktu jaunumus - protams, ka sāku raudāt... Man tā parasti ir pēc liela sasprindzinājuma, kad tas ir beidzies - tad asaras sprūk vaļā :D:D tā arī šoreiz.. raudu un nevaru neko pateikt, Rūdis saka "Nekas! es arī ar pirmo reizi nenoliku! nesatraucies", bet es knapi caur šņukstiem spēju atbildēt, ka noliku gan

Tā lūk man gāja :)
Tagad tik jāsamācās teorija - jānokārto skolas teorētiskais eksāmens un tad jāpiesakās CSDD uz eksāmeniem.

ne tikai mazi bērni izsauc smieklus

Vakar kārtojot māju atradu vienu aprakstītu lapiņu, tas bija Rūda rokraksts - prasīju viņam, kam tas domāts. Viņš teica, ka laikam braucot ceļojumā uz Portugāli rakstījis, ko jāņem līdzi - bet saraksts mūs abus līdz asarām nosmīdināja, īpaši šis:


Zeķes - visas, kas pa pāriem
apenes - visas, kas ir

PARĪZĒ VARĒTU ARĪ ATGRIEZTIES

sēžu un rakstu maģistra darbu.. cenšos rakstīt, jo ik pa laikam domas novirzās kur citur - brīžiem pie svarīgām lietām, brīžiem pie patīkamām...

tieši tā rakstot maģistra darbu aizdomājos par Parīzi, par to, cik ļoti gribētos tur vēlreiz aizbraukt.. vēlreiz izbaudīt tās ielas, to atmosfēru un sajūtas... pati nesaprotu - kā rakstot maģistra darbu var vispār aizdomāties par Parīzi, bet es aizdomājos un atmiņas silda, bet manas domas pārtrauca sauciens no lejas, ka man ir pienākusi pastkarte.
Tas taču pilnīgi skaidrs no kurienes ir atceļojusi pastkarte - no Parīzes ar dažiem vārdiem "PARĪZĒ VARĒTU ARĪ ATGRIEZTIES. VAI NE"



vai tas nav zīmīgi? vai tas nav vairāk nekā interesanti - piebildīšu to, ka, ja arī Aija bija minējusi, ka gribētu vai plāno brīvdienās uz turieni aizbraukt, es to sen bijusi palaidusi garām un pavisam aizmirsusi. Aijai taču bija jābūt Madridē.. un brīdī, kad domāju par Parīzi viņa man atsūta pastkarti no Parīzes.

..un tik un tā - gribētos atkal būt Parīzē.. :)

tik tiešām

..man šķiet, ka es reizēm jūtu kā "viņš" nošķaudās

gribas smaržot

pēdējās dienas tik ļoti gribas smaržot... laikam tāpēc, ka pavasaris jau dvēseli pārņēmis, bet vēl nesmaržo - ne ceriņi, ne zāle, ne citi pumpuri.. nekas vēl nesmaržo pēc pavasara - tāpēc gribas smaržot pašai... ja vēl varētu smaržot pēc pavasara, nevis pēc smaržām.. Mmmm...

foto no filmas "Parfīms" plakāta

labāk par zvaigznēm

Vai esmu kādreiz stāstījusi, cik ļoti man patīk tumsā staigājot pa pilsētu pacelt acis uz augšu un ieraudzīt tur lidojam kaijas?...
Uz melno debesu fona, pilsētas gaismas apstarotas – tās izskatās tik fantastiski... es teiktu neaprakstāmi. Tāpat kā vārdos nevar ietērpt to sajūtu, kad Tu pacel acis un vēro zvaignes, tāpat nevar izstāstīt kā tas ir vērot kaijas lidojam naktī virs apgaismotas telpas.
Tas ir daudz labāk par zvaigznēm.

Pardomu haoss

Es pat nezinu vairs ko pateikt, jo pēdejās dienās pa galvu šaudās tik daudz visādu domu, ideju, pārdomu un jaunatklājumu - par visiem gribas uzrakstīt.. bet nesanāk... eju pa ielu un idejas, idejas kā mājas, kā lastekas vai citas kā mašīnas.. bet tiklīdz esmu pie datora - mājās vai darbā, tā ir miers... pārdomu haoss tiek aizstāts ar darbiem un nedarbiem.. un viss aizmirstas... tas viss tiek atlikts uz velāku, kad būs brīdis to smuki uzrakstīt - un še - ir jau tik daudz sakrājies, ka vairs nespeju saprast

Foto no http://www.genetologisch-onderzoek.nl/index.php/33/beeldende-kunst/

..pilnīgs haoss iestājies..