Divas bildes vienā

beidzot iemācījos, kā fotošopā vienā bildē salikt blakus divas bildes :)

Atskaite

Jocīgi. Vakar secināju, ka atlikuši tieši divi gadi, lai piepildītu savus lielos sapņus un mazās apņemšanās. Izlēmu, ka vajag uztaisīt nelielu atskaiti par paveikto.
šodien veidojot atskaiti - secinu, ka šī ir mana 100. ziņa šajā blogā

ĢIMENES DZĪVES GUDRĪBA kopā ar mūku, kurš pārdeva savu farrari

Beidzot izlasīju grāmatu, kas ilgu laiku stāvēja manā plauktā un gaidīja, kad es tai saņemšos. un tagad, kad esmu to izlasījusi - gaidu es, kad pienāks tas brīdis, kad grāmatu gribēsies atkal un atkal pārlapot.

Grāmatu ir sarakstījis Robins S. Šarma, kas ir sarakstījis arī slaveno grāmatu "Mūks, kurš pārdeva savu Ferrari". Patiesībā šī grāmata man paskaidroja kādēļ iepriekšējā grāmatā mūks pārdeva savu ferarri, taču tas nav būtiski.

Mācības, ko šī grāmata sniedz ir ģeniālas, jo tās ir vienkāršas.

# 23 brauciens pa Rīgas kanālu

Tikko parādījās tāda kanāla laiviņa, kas sākumā (man liekas) piederēja Stockmann, tā man bija pilnīgi skaidrs, ka gribu ar to izbraukt. Protams, kā vienmēr dienas iet un skrien un nekas nav izdarīts. Tādēļ šī burvīgā kanāla laiviņa iekļuva manā 101 lietas sarakstā, ar cerību, ka tas būs par motivatoru, to tiešām izbaudīt :)

Tā kā mammai un brālim bija jādomā dzimšanas dienas dāvana un man nepatīk tās lietas un priekšmeti, bet drīzāk sajūtas - tad likās, ka ir īstais brīdis izbaudīt braucienu pa kanālu.

Saldēti spināti

Biju te kādu laiku atpakaļ ielikusi spinātus saldētavā, lai uzzinātu vai var ziemai sasaldēt. Nav vērts!

ATDODU

tā, kā turpinu ar racionālu prātu ieviest kārtību manās mājās, tad šodien pieķēros pie kosmētikas plauktiņa sakārtošanas. tik atvieglota tagad jūtos, jo ļoti daudz ko varēju izmest jau ārā. tik daudz vecu un nederīgu lietu.

Taču ir dažas lietas, kuras žēl mest ārā, jo ir vēl lietojamas, bet es saprotu, ka tāpat turpināšu lietot tikai to, ko lietoju. Līdz ar to žēl mest ārā, un iedomājos, ka varbūt kādam citam var noderēt kaut kas no tā.

par gēniem

Nācās dzirdēt tādu informāciju, par kuru joprojām esmu neizpratnē. Nesaprotu - ticēt vai nē? :D

esot ģenētiski pierādīts, ka vīrietis ar kuru sieviete zaudē nevainību ietekmējot viņas gēnus un arī pēcnācējus.

Ēd Lūdzies Mīli

šī grāmata bija kā tāda kardiogrammas līkne, te vienu brīdi augšā, te lejā. Bija nodaļas, kuras lasot, nespēju apstāties. Tās tika burtiski aprītas vienā kumosā, pilnīgi vienalga vai jākāpj ārā no vilciena, vai jāiet uz tualeti, no grāmatas nebija iespējams atrauties. Un bija nodaļas, kuras likās pilnīgi bezjēdzīgas un nevajadzīgas. Nodaļas, kuru dēļ šīs grāmatas lasīšana bija ievilkusies tik ilgi, jo nonākot pie šīm nodaļām lasīšana bija ļoti lēna un reta.

kā iegūt panorāmas attēlu

Kopš apguvu šo burvīgo PHOTOMERGE opciju, pāris reizes esmu mēģinājusi uztaisīt kādu panorāmas bildi, taču vienmēr nākamajā solī pēc File --> Automate --> Photomerge nezinu, ko labāk izvēlēties nākamajā solī.
Fotošops piedāvā izvēlēties starp AUTO, PERSPECTIVE, CYLINDRICAL, REPOSITION ONLY, INTERACTIVE LAYOULT. Parasti esmu izvēlējusies to, kas pagadās pa rokai. Taču šoreiz izlēmu pamēģināt uz vienām un tām pašām bildēm, katru no šiem variantiem.

Tas, kas sanāca no AUTO - kā redzams ir vienkāršs panorāmas attēls.

#63 broša

Vienu dienu apmeklēju Olga Re: Accessories apmācības brošas izgatavošanā.

#68 Redze

Šodien veltīju laiku acu ārsta apmeklējumam, pat speciāli braucu uz Lielvārdi, jo biju dzirdējusi daudzas un labas atsauksmes par šo ārstu.

Tā nu pirmām kārtām, biju nobijusies, ka mana redze, kopš pēdējā (neatminamā) acu ārsta apmeklējuma būs krietni pasliktinājusies. It kā jau nedaudz ir gan - no 2,5 uz 3, tomēr patiesībā ar savām brillēm -2,5, joprojām redzu ideāli, pat vairāk nekā vajag :)

Ačgārnā pasaule

šī pasaule priekš manis ir ačgārna.

Es nesaprotu - kāpēc bērniem jāiet skolā un jāmācās lietas, kas viņus neinteresē. Un savukārt, esot pieaugušam - jāstrādā, jāstrādā un jāstrādā, un jāaizmirst par to, ko Tu mācījies.

Es piemēram, tagad labprāt, ietu skolā un mācītos vēsturi. Godīgi sakot, man ir kauns, ka es to nezinu. Skatos kādu filmu balstītu uz vēsturiskiem faktiem un neko nesaprotu, jo nezinu vēsturi. Muļķīgi. Tagad tik tiešām ar lielu interesi to visu uzzinātu.

Portulaks

Portulaks esot garšaugs. Vismaz manā garšvielu kastītē ir tādas garšvielas - tādēļ arī pavasarī savā garšaugu dobītē izlēmu iesēt portulaku.

rezultātā no visiem garšaugiem, kurus sēju - portulaks bija viens no retajiem, kas izauga - un nu man viņa ir ļoti daudz, jo viņam patīk mani siltumnīcas apstākļi un aug visai brašs :)

fotorāmis no PhotoShop'a

Šito jau es iemācījos kādu laiku atpakaļ, bet tā kā tik reti pielietoju, tad katru reizi man tas ir kā jaunas mācības. tādēļ pierakstīšu, lai vieglāk nākamreiz :D

Image --> Canvas SiZe --> un tad tik izvēlēties krāsu un izmēru :)


zinu, ka vienkārši - bet man jau pats iesākums :D

# 49 vēstule

Starpcitu, aizvakar uzrakstīju vīram vēstuli ar roku... sen nebiju neko tādu rakstījusi :)

# 86, # 63 EKO kosmētika

Pirms nedēļas aiz nepareizi saplānota laika Rīgā, nokļuvu tur, kur jau sen, sen, ļoti sen gribēju nokļūt. Vietā, kur man kaut ko iemācītu uztaisīt pašai :) Apmeklēju nodarbību, kurā man pastāstīja šo to par kosmētiskajiem līdzekļiem un to, kā pašai tādus pagatavot mājas apstākļos.

šajā nodarbībā mēs arī uz vietas pagatavojām Ziepes, lūpu balzāmu un sejas krēmu.
Izrādās viss ir gana vienkārši - nedaudz ķīmijas, karsēšanas, jaukšanas, kulšanas, vārīšanas un pats galvenais - vēlmes un arī zināšanas.

Ir tikai viena problēma - tagad esmu kļuvusi atkarīga... nevaru vairs paskatīties ne uz vienu no pirktajiem krēmiem, kas stāv manā vannasistabā, kā arī stundām varu sēdēt dažādos portālos un lapās meklējot labākās receptes saviem nākamajiem eksperimentiem. Noteikti pagatavošu sev pretodu līdzekli un sejas toniku (tam vēl neesmu atradusi ideālo recepti).

Taču tas, ko uzzināju - mani tiešām šokēja.
1. mēs caur ādu uzņemam sevī pilnīgi visu tātad arī to drausmīgo ķīmiju, kas ir visos kosmētiskajos līdzekļos. Vīrieši uzreiz var nesākt priecāties par to, ka nelieto kosmētiku - jo redz - gan šampūni, gan dušas želejas un viss pārējais tāpat satur daudz slikto un nevajadzīgo vielu :(
2. visvairāk mani šokē tas, ka piem., Jonsons baby eļļina, kas ir paredzēta maziem zīdainīšiem ir izgatavota no sintētiskās eļļas, kas iegūta no naftas produktiem. Bāc... no vienas puses - nekur jau nav stāstīts un reklamēts, ka tā būtu ekoloģiska, tomēr ja tā ir speciāli paredzēta maziem bērniem, tad taču tai būtu jābūt labai. Tagad es pat sev vairs nevaru šo eļļu uzsmērēt.
3. Par šampūniem runājot ir paredzēts, ka cilvēks pēc tam, kad no matiem ir izskalotas putas, matus skalo vēl vismaz 7 minūtes. Kurš tā dara? tā mēs caur matiem uzņemam atkal virkni nevajadzīgās ķīmijas.
4. Kas kopīgs visiem tiem ilgdzīvotājiem simtgadniekiem? tas, ka viņi visi dzīvo reģionos, kur ir ierobežots daudzum ūdens, un attiecīgi viņi retāk mazgājoties arī mazāk uzņem šo ķīmiju.
5. Stendera kosmētika neesot ekoloģiska - Ahaa... arī tas jau nekur nekad neesot reklamēts, bet es Stendera izstrādājumus vienmēr esmu uztvērusi kā labus :D
6. Krāsvielas - gandrīz katrā kosmētiskajā līdzeklī ir krāsvielas. un ja agrāk tika apgalvots, ka tās cilvēkiem lielu postu nenodara, tad tagad pētījumos ir atklājies, ka cilvēka organisms satur jau pārāk daudz visu šo krāsvielu

nu vēl protams, visādi jauni sīkumi, kas mani vismaz uz laiku attur no kosmētikas līdzekļu iegādes un vēlmi pašai gatavot ko ekoloģiskāku.

tā nu - es ar šo nodarbību izpildīju divus savus 101 lietas saraksta punktus - uztaisīju ziepes, kā arī pats par sevi - apmeklēju DIY kursus. :)


P.S. ja kādam ir vēlme uz kādu ekoloģisku kosmētisko produktu, varam sazināties un mēģināt atrast ideālo recepti un pagatavot kaut ko.

Kā seriālā jeb veco mīlestību atceroties

Lasu vecās, pavisam vecās mīlestības vēstules un nesaprotu - smieties vai raudāt.

1. kā var būt tik naivi cilvēki kā es?
2. kā var fantazēt un stāstīt visādas pasakas par reālām esam, ja tās tikko ir ienākušas tikai prātā
3. kā var pats turēt sevi Dieva vietā vai vismaz Dieva sūtņa jeb izredzētā.
4. kā es varēju būt tik akla un neredzēt, ka jau sākumā bija spilgtas "babņika" iezīmes
un kaut kas labāks
5. tolaik mācēju smuki un daiļrunīgi rakstīt :)

patiesībā - pārlasot šīs vecās sarakstes, paspēju gandrīz vai noskatīties veselu seriāla sezonu... un sekot līdzi galvenai varonei ar domām "Netici!", "Atver acis!" utt... Interesanti

..no malas viss ir labāk redzams nekā ar aizmiglotām acīm :)

Tāda ir dzīve

"pastāsti, kas ir tavi draugi, un es...." jeb cikls no meditācijas

Tas, ko ejot pa ielu pēkšņi atcerējos no meditācijas kursa bija viens interesants (laikam jau psiholoģisks) uzdevums.

Mums bija jāizvēlas esošajā telpā kāds priekšmets, kas mūs uzrunāja, vai gluži pretēji izraisīja nepatiku. Tur bija daudz un dažādu aksesuāru, priekšmetu, lietu utt. un tad mēs kādu laiku sēdējām, skatījāmies uz šo izvēlēto priekšmetu un sākām to aprakstīt. Kāds tas ir, kā izskatās, funkcijas, vai emocijas vai vienalga kas bija prātā tajā brīdī saistībā ar šo konkrēto priekšmetu. tad vēl bija jāiedomājas, ka šis priekšmets runā un man kko saka. tad attiecīgi - kāds būtu mūsu dialogs.

Un tad sekoja pats interesantākais - mēs šo savu "apcerējumu" nolasījām savam blakussēdētājam (būtiski, lai šis cilvēks būtu svešs, nevis labi pazīstams). un Vēlāk šim blakussēdētājam bija uzdevums: it kā atstāstīt šo Tevis rakstīto stāstu, tomēr stāstot to jau ne gluži kā stāstu par konkrēto priekšmetu, bet kā stāstu par tevi pašu, par Tavu personību.

Un jūs nevarat iedomāties, cik daudz svešs cilvēks var citiem par tevi pastāstīt pēc tā, kā tu esi aprakstījis kādu priekšmetu. un cik daudz tajā visā ir atrodamas patiesības, par kuru pat nekad varbūt neesi aizdomājies.

Piem, es izvēlējos vecu, vecu šujmašīnu un mans stāsts bija šāds:
Šī šujmašīna ir ļoti, ļoti veca, kas jau ir paspējusi aprūsēt pa daudzajiem gadiem, tāda visticamāk nav bijusi nemaz manai vecmammai, bet varētu būt saglabājusies no vecvecmammas laikiem. Es pat iztēlojos Rogovkas mājās sēžam pie šīs šujmašīnas vecu, vecu tantiņu ar garu, sirmu bizi - sēžam un šujam. Iztēlojos, kā viņa ar roku griež to šujmašīnas ratu.
Tas koka rāmis šujmašīnai arī ir ļoti vecs, - tādi senajos laikos bija arī galdi, apaļi piedevām.
Uz galda stāv balta, apaļa tamborēta sedziņa un porcelāna tējas servīzes, pilnas ar siltu, tikko plūktu liepziedu tēju.
Mājas, protams, ir Rogovkas mājas, kurās viss ir gaišs, sakopts un ir dzīvība.
šī šujmašīna, ja runātu, man teiktu, lai sāku šūt. Aicinātu mani to darīt. Kad es atrunātos, ka nemāku - tā teiktu, lai mēģinu. un es mēģinātu - griezt ratu un šūt. uz vienkāršas auduma strēmelītes taisīt diegu iedragātu taku.
es tikai šuju un šuju, un man iepatīkas.. un šujmašīna smaida.

un tas, ko šī svešā meitene par mani pastāstīja pēc šī stāsta bija īsumā tāds kopsavilkums:
"Cilvēks, kuram ļoti svarīga ir ģimene - tā pat ir misija. Gan pagātne nozīmīga, gan nākotne. Viegli ņem visus piedāvājumus, izaicinājumus un problēmas. To uztver kā humoru, taču ne vieglprātīgi."

..un es nevarēju nepiekrist nevienam viņas vārdam. tikai kādu mirkli sēdēt ar muti vaļā un domāt - kā gan viņa to uzzināja?

# 45 muzeji

Tagad, kad gribēju sākt rakstīt par Latvijas Fotogrāfijas muzeja apmeklējumu, atcerējos arī par Muzeju Nakts ietvaros apmeklētajiem muzejiem. Tad nu šis būs tāds muzeju kopfails.


Sāksim ar Rīgas Motormuzeja apmeklējumu. Kopumā daudz laika pavadījām rindā stāvot un pēcāk jau gaidot savu numuriņu uz ieeju visai sliktos laika apstākļos, kad līņāja jau vairākas stundas no vietas. Tomēr pēc ilgās gaidīšanas tikām iekšā un varējām sākt apskatīt dažādus spēkratus. Vislabāk man protams patika viens vecs sporta auto, kurā autovadītājs tiek ieskrūvēts. Tik tiešām, auto nav durvju, tik tāda plāksne, kura tiek skrūvēta ar skrūvēm.
taču šajā muzejā staigājot pārņēma domas par to - kāpēc ir jāgaida kāda īpaša nakts reizi gadā, kad no cilvēku drūzmām nevar ne atkauties, lai apmeklētu muzeju.


tālāk mūsu ceļš veda uz Valts Ugunsdzēsības muzeju. taču atkal lielās ļaužu masas un manāmais nogurums, neļāva pilnībā iedziļināties muzejā atrodamajos eksponātos un aprakstos. interesi piesaistīja vien manāmi interesanti eksponāti, tādi kā vecie uzgunsdzēsēju zirgu rati vai šī gāzmaska, kas man atgādina "Star Wars"

tālāk ceļš veda uz Vecrīgu, kura laikā no Induļa mutes dzirdēju frāzi "labāk iedzēris autovadītājs, nekā nepieredzējis" - tas bija domāts man, jo braucot ar svešu mašīnu negribēju nesties, bez tam vajadzēja atrast vietu, kur noparkoties. Bet nu labi, labi - taisnība iepējams ir, bet kur tad to pieredzi, lai gūst? :D

un tā nu vecrīgā esot daļai kompānijas jau bija jautri un nebija vajadzīgi pat muzeji vairs. šajā vakarā katrs svešinieks sastaptais Vecrīgā kļūst par tavu draugu.
Un tomēr paspējām apskatīt vēl Okupācijas muzeju un arī Pulvertorni.


Taču pavisam citādāks stāsts sākas ar Latvijas fotogrāfijas muzeju, kuru apmeklēju klaiņojot pa vecrīgu un kavējot sev laiku. Tik sen bija kārojies aiziet uz šo muzeju, taču nekad nebija sanācis un nu es tur biju.
sākumā izstaigāju visas telpas pilnīgā klusumā, izlasot teju katru no eksponāta aprakstiem un pakavējoties pie tiem, cik ilgi vien vēlējos. Un tad, kad likās, nu jau iešu prom, jo vēl gribēju apskatīt Ginta Bērziņa izstādi, man klāt pienāca muzeja darbiniece un sāka stāstīt dažādas lietas par muzeja eksponātiem. un viss apmeklējums ieguva pavisam citu vērtību. Katrai bildei taču ir cits stāts, katrai lietas ir sava vēsture.. un to visu uzzināt no stāstnieka r citādāk nekā izlasīt dažus faktus par eksponātu. Visvairāk, man protams, sāp sirds par Minox fotoaparātiņu ražošanas pārtraukšanu. es ļoti labprāt iegūtu savā īpašumā tik miniatūru fotoaparātiņu, kura bilžu kvalitāte ir iespaidīgāka par dažu labu ziepju trauku kvalitāti. Un lepnums par to, ka ražots tika Latvijā.
Tā nu man bija palikušas vairs tikai dažas minūtes, lai uzskrietu stāvu augstāk un apskatītos Ginta Bēziņa izstādi. un dažas no bildēm mani pilnībā pārņēma savā varā un uzrunāja. :) Pirms tam, protams, ir lietderīgi uzzināt visu šo stāstu par to, kāpēc izstādei šāds nosaukums un kāda ir bilžu vēsture. :)

Veronika grib mirt

tiklīdz uzzināju to, ka šai Koelju grāmatai ir filma, sapratu, ka man tā ir jāredz. un tā nu tiku pie filmas un noskatījos To.
Protams, esmu vīlusies.

Pirmkārt, jau filma ir pielāgota mūsdienu dzīvei, Ņujorkai un mūsu dzīves ritmam, daudz vairāk nekā to savā grāmatā bija aprakstījis Koelju. Patiesībā šī interpretācija nebija nemaz tik peļama. Laikam Ņujorkas ritmā, kad cilvēkam pieder viss un viņš sev iegalvo, ka ir laimīgs un viss ir labi - ir vieglāk pamatot nepieciešamību pēc pašnāvības, nekā kādā Slovēnijas klosterī dzīvojošas bibliotekāres vēlmi mirt. (ja pareizi atceros, tad grāmatā tā tas bija)

Tomēr, vislielākā barjera man bija Sāra Mišela Gelāra. Man pret viņu nav nekādu iebildumu un kā aktrise man viņa patīk.. un lai arī nespēju ar to samerināties, laikam jau viņa lieliski tēloja šo Veronikas lomu, tomēr man Veronikas tēls saistās ar ko citu. ar kādu trauslu, jaunu meiteni, kuru tēlot, manuprāt, vajadzēja kādai ne tik populārai aktrisei ar dažādu lomu vezumu līdzās.

Un kā jau parasti - tie, kas ir lasījuši grāmatu, nav īsti sajūsmā par filmu. Jo grāmatā ir tik daudz lapaspušu, kuras nevar parādīt filmā. Lai arī kā režisors censtos attēlot varoņa domas, sāpes, sajūtas - tās pāris lapas, kuras to apraksta to izdarīs daudz labāk, nekā vislabākā režisora un aktiera vislabākais veikums.
un neskatoties uz to, ka ir pagājuši daudzi gadi, kopš šī grāmata ir izlasīta, man tomēr spēcīgāka liekas grāmata.

un tā arī nesaprotu, kas pārliecināja vai ar kādiem līdzekļiem tika pārliecināts Paulu Koelju par to, ka ir jāuzņem filma. Jo Koelju grāmatas ir tās, kuras nevar attēlot vizuāli. Manuprāt, nevar.

Diemžēl jāsaka, ka filma likās garlaicīga. Baudāmas bija tikai pēdējās 20 min, taču grāmata bija baudāma jau no pirmās lapaspuses.

Ir domas, idejas, pērles un stāsti, kuriem tā arī būtu jāpaliek uz baltām papīra lapām un lasītāju iztēlē.
..bet tās jau ir tikai manas domas
ja ir kāds, kurš nav lasījis grāmatu un redzējis filmu - es iesaku IZLASĪT GRĀMATU!

TV tornis un "Hospitālis"

no mana nākošā 101 lietas saraksta jau atkal tiek izsvītrotas divas lietas. Tās nebūs jāpiepilda vēlāk, jo tagad jau ir izpildītas.

Sen, sen gribēju apmeklēt restorānu "Hospitālis", bet neatradu ilgu laiku tam iemeslu. un nu uz Rūda svētkiem aizgājām tieši uz turieni. Ja vēlies klusu vietu, kur vecrīgā pasēdēt mierīgi un netraucēti - tad tā ir īstā vieta. Tāds mier un klusums, neskatoties uz to, ka aiz loga ir redzama ikdienas steiga Doma laukumā.

interjers, protams, nedaudz kā jau tādai iestādei pienākas - daudzi dažādi sīkumi par kuriem padomāts, lai radītu īpašo Hospitāļa auru, tomēr man mazlietiņ pietrūka. gaidīju nedaudz vairāk par dažiem aksesuāriem interjerā un viesmīles ietērpu.

Tomēr ēdiens bija garšīgs un vakars izdevies :)



otrs no saraksta tiek izsvītrots TV tornis, jo nu jau esmu to apmeklējusi. šo torni jau vairākus gadus vēlējos apmeklēt, daži cilvēki mani solīja turp aizvest, bet vienmēr kā nesanāca tā nesanāca. Nesen vēl ar Lauru bijām saņēmušās aizbraucām, un nobijāmies no lielajiem vārtiem un devāmies prom.

Taču noskaidrojot visu nepieciešamo (jebšu to, ka var braukt bez iepriekšēja pieraksta, ja vien neesi grupa cilvēku), tad vienā aukā dienā saņēmāmies un apmeklējām šo vietu.

Mūsu Televīzijas tornis esot augstākais Eiropas Savienībā, bet trešais augstākais Eiropā.. un pasaulē - nu vairs nesatceros, bet ja nemaldos, tad pirmajā desmitniekā bija. Vai nav iespaidīgi? TV tornis ir vairāk kā 300 m augsts, bet skatu platforma esot 100 metru augstumā. Tā, kā Vanšu tilta vantis nav pieejamas katram interesentam, tad šis Zaķusalas tornis ir visaugstākā skatu vieta Rīgā. Un skats tiešām ir burvīgs. es tādos augstumos varētu dzīvot :)
Logi, gan esot jau oksidējušies un drīz būs jāmaina, tādēļ bildes caur tiem diez ko neizdevās.
Augšā mūs uzveda lieliska gide, kas pastāstīja vēl daudzus sīkumus. Un tik tiešām Lifts uz augšu pārvietojas nedaudz ieslīpi, nevis taisni uz augšu :)

CHLOE

šī filma man neļāva gulēt visu nakti, jo miegā notika plaša un sīka filmas un tās varoņu analīze.

interesanti bija tas, ka bija lietas, kuras neparedzēju filmā notiekam, taču kaut kur zemapziņā tās paredzēju.., un tad, kad tas tiešām notika - tad bija, jocīga sajūta... jo likās, ka pēkšņi mainīts scenārijs.

Filma kā liela daļa filmu par laulāto pāru neuzticību un sānsoļiem, tomēr mazliet citādāka interpretācija. Ne gluži to es gaidīju. Jo neskatoties uz to, ka visu filmas procesu tika skatītājam potēts "krāpsana. krāpnieks. neuzticība" - tad rezultātā, gandrīz nekā no tā nebija.

Un lielu uzslavu vēlējos izteikt scenārija autoram par to, ka pirms filmas beigām tas deva iespēju saviem varoņiem atzīties. Pirmkārt, atzinība, jo es augstu vērtēju uzticību. tracina meli, slēpšana un tmldz lietas.
Otrāmkārtām, atzinība par to, ka tādā veidā viņš pataupīja skatītājiem laiku un filmu beidza īstajā vietā, jo varu paredzēt, ja varoņi nebūtu bijuši atklāti viens pret otru, tad samezglojums ietu vēl talāk un sāktos jaunas dēkas, problēmas, meli un slēpšanas... nu jau tādā interpretācijā - kā lielākajā daļā filmu.

Līdz ar to neskatoties uz to, ka filma bija nekas īpašs, man tā patika ar savu pieeju un veidu kā visur nodrāztā tēma tiek pasniegta.

# 51

izlasīju Sandas iedoto grāmatu par Gaidībām un radībām ar prieku..

un ir tik ļoti,ļoti grūti pateikt - vai es kādai grūtniecei ieteiktu šo grāmatu noteikti izlasīt, vai gluži pretēji - teiktu, lai nelasa.

Grāmatas sākumā bija ļoti daudz negatīvas informācijas par to, kas tik var atgadīties un notikties un cik traģiski tas viss var beigties... vismaz es tā lasīju un šausminājos.. Domāju, ja grāmata tā arī turpināsies, tad nelasīšu. Brīnos kāpēc mani tā nepārņema savā varā, jo neticu, ka grāmatas mērķis būtu iebaidīt un sabiedēt visas grūtnieces. Gluži pretēji - uzskatu, ka grāmata ir domāta, lai palīdzētu topošajām māmiņām izprast gaidāmo procesu. No vienas puses - protams, labi, ka ir iespēja uzzināt un sagatavoties visam gaidāmajam - arī sliktajam... bet manuprāt, ir jābūt ļoti spēcīgai psihei, lai šo informāciju spētu uztvert, bet nepaņemt sev. Trakākais, ka grūtniece tagad varētu sākt visas aprakstītās problēmas piedēvēt sev un gatavoties visam tam sliktākajam, jo man liekas, ka tieši ar domu spēku mēs sev piesaucam klāt visu notiekošo.

tālāk grāmata sāka runāt par dabiskajām un mājdzemdībām, un tur viss tik skaisti sarakstīts, ka protams, gribas to darīt mājās :D Bet nē - negribas.

un grāmatas turpinājumā bija dažādi dzemdību stāsti - man kā emocionālai būtnei gandrīz katrs no stāstiem prasīja asaras vai pat asaru jūru. Tādēļ arī salīdzinši plānā grāmata man prasīja vairākus mēnešus, lai to izlasītu.

šis ir tas mirklis, kad būt nelaimīgam

Reizēm ir tā, ka neskatoties uz to, ka Tev viss ir. Un arī saule spīd ārā un putniņi čivina. Neskatoties uz to, ka Tu sēdi uz soliņa un spēj sajust vēju gan uz ādas, gan matos, neskatoties uz to, ka Tu spēj vēju ne tikai sajust, bet arī sadzirdēt, ieraudzīt, ieelpot un nogaršot. Neskatoties uz to, ka saule Tev sniedz kārtējo vitamīna devu. Tu tomēr spēj sajusties nelaimīgs.

Nevar pat saprast vai ir kāds iemesls būt nelaimīgam un līdz ar to arī īgnam un dusmīgam uz visu pasauli, neskatoties uz to, ka ir vairāki tūkstoši lielu un mazu iemeslu smaidīt un būt laimīgam – Tu tomēr jūties kā maza nelaimes čupiņa.

..un neskatoties uz to, ka nebūtu tik sarežģīti sākt domāt arī šodien pozitīvi, gribas ļauties šāi stulbajai sajūtai un būt nelaimīgai...
Tu zini, ka neviens tevi nesapratīs un nepažēlos, neviens. un ne jau tāpēc, ka nevēlētos, bet gan tāpēc, ka Tu pats to neļausi..

jo šī taču ir tā sekunde, minūte, stunda vai varbūt pat visa diena, kad Tev gribas būt nelaimīgam.

filmas, kas mani uzrunā

vakar noskatījos kādu krievu filmu, kas mani uzrunāja līdz sirds dziļumiem. Man nepatīk krievu kino, nepatīk tie aktieri, vide un stils, bet šī filma bija īpaša. Tā pilnībā paņēma mani savā varā un es zinu, ka vēlreiz šo filmu noskatīšos.

Filma "Piter Fm" (Питер FM) ir par diviem jauniem cilvēkiem, kuri sešu miljonu pilsētā Pēterburgā visu laiku iet garām viens otram, paralēli, ar sekundes nobīdi utt. Viņu ceļi it kā ir paredzēti krustoties, bet tai pat laikā visu laiku kaut kā mazliet pietrūkst.. nu pavisam mazliet. Filma, protams, par jūtām, sajūtām, emocijām un likteni.
nav ne jausmas, kuru es tagad citēšu, bet filma esot kā krievu Amēlija. :) sākumā, protams, tā nelikās, bet filma ir ar gaumi radīta.

p.s. viena no retajām filmām, kuras treileris ir sliktāks par pašu filmu


..un skatoties šo filmu, atcerējos, ka ir vēl kāda filma, kas man liekas īpaša, neskatoties uz to, ka tai ir traģiskas beigas. Ukraiņu mākslas darbs "OrangeLove" arī bija baudāms kino šedevrs. ar savu mākslu uz momentiem, pārdomām un sajūtām. Arī šeit, protams, bija divu cilvēku mīlestība un attiecības.

http://www.orangelovethemovie.com/

ticiet man - neviena no šīm filmām nav tipiskie mīlasstāsti. tie abi ir baudāmi mākslas darbi.

Dzeja

Ir izrauts viss -
Gan sirds,
Tā nepukst vairs.
Gan asinis,
Tās nerit vairs.
Pat elpa apstājusies tagad
Šķiet paņēmis ir visu kāds.

kārtojot mantas atradu apskribelētu lapeli ar šādiem vārdiem... nav pat ne jausmas pirms cik gadiem un kam par godu esmu tā jutusies :D

ikdienišķais prieks

Laikam līdz ar pavasari, saules stariem un ziedu smaržu visapkārt un līdz ar steidzamo un akūto pienākumu tikšanu galā, esmu sākusi vairāk apstāties savā ikdienas steigā un izbaudīt prieku.
to prieku, ko sniedz parasts mirklis un daudzi sīkumi. ir tik burvīgi palasīt grāmatu dārzā, vai izravēt siltumnīcu, vai nopļaut mauriņu... tas tik tiešām ir tik burvīgi. Vai paņemt visgaršīgāko saldējumu un apsēsties parkā uz soliņa. vai no rīta pamosties agrāk, lai pavērotu rīta miglu, vai arī, lai paklausītos putnu čivināšanā.

jo tālāk eju un vairāk miera un prieka gūstu, jo apzinos, ka tās vienkāršākās un ikdienišķās lietiņas ir tās, kas sagādā visvairāk prieka.
Manuprāt, citāts no Elizabetes Gilbertas grāmatas "ĒD LŪDZIES MĪLI" ir spilgts pierādījums priekam, ko gūstam no ikdienišķām lietām.

"Reiz, oktobra vidū, es pavadīju vairākas stundas, kuras vērotājam no malas liktos gaužām ikdienišķas, bet kuras vienmēr atcerēšos starp laimīgākajām savā mūžā. Netālu no sava dzīvokļa, tikai dažus kvartālus tālāk, atradu tirgu, kuru līdz tam nebiju pamanījusi. Tur pie neliela dārzeņu stenda uzsāku sarunu ar itāliešu sievieti (..)
Izvēlējos pušķīti smalku, košu sparģeļu. Es pat mācēju itin apmierinošā itāļu valodā pajautāt sievietei, vai drīkstu nest mājās tikai pusi no šā pušķīša. (..) Visa šī saruna norisa itāliski - valodā, kurā es vēl pirms pāris mēnešiem nebiju spējīga pateikt ne vārda.
Aizgāju atpakaļ uz savu dzīvokli un brokastīm mīksti novārīju pārīti svaigu, brūnu olu. Nolobīju tās un novietoju uz šķīvja līdzās septiņiem sparģeļu stiebriņiem. Uzliku uz šķīvja arī dažas olīvas, četras piciņas kazas siera (..) un divas sārtas laša šķēles. (..) Beidzot, kad biju gana iztīksminājusies par savas maltītes jaukumu, apsēdos saules gaismas laukumiņā uz tīrās koka grīdas un notiesāju to pa kumosiņam vien, ņemdama ar pirkstiem un pie viena lasīdama savu ikdienas avīžrakstu itāļu valodā. Laime iemājoja ikvienā manā šūniņā."

# 50 pastaigas

..kad iekļāvu šo punktu "vienreiz mēnesī iziet pastaigāties", es vēl biju āgenskalna dzīvokļa četru sienu atmiņās un toreiz šī tiešām bija kā apņemšanās. tik reti sanāca iziet pastaigā... tomēr tagad Ikšķilē viss ir mainījies. pastaigas ir kļuvušas par tādu ikdienišku nodarbi. neatkarīgi no gadalaika vai laika apstākļiem. gan saulainā un siltā pavasara vakarā, gan nopietnos ziemas mīnusos un pat lietainā vēsā dienā ir vēlme iziet kaut vai īsā un nelielā pastaigā.

tādēļ man ir apnicis uzskaitīt katru pastaigu un uzskatu šo punktu par izpildītu... :)

Manai mīļotai

šī britu rakstnieka Tonija Pārsona grāmata "Manai mīļotai", ir grāmata par kuru es nemaz nezinu, ko pateikt. pagaidām nesaprotu - vai esmu par to sajūsmā, vai gluži pretēji, uzskatu to par parastu grāmatu. nesaprotu vai kādam gribu to ieteikt vai nē.. un vispār nezinu, ko domāt.

tik dažādas emocijas tā manī izraisīja.
sākumā lasīju brīžos, kad neko negribēju darīt - lapu pa lapai, tad sāku intensīvāk izmantot brīvo brīdi tās lasīšanai, un šodien jau nevarēju darbā mierīgi nosēdēt, jo gribējās ātrāk tikt pie pēdējām nodaļām.

grāmata manī sākumā izsauca niknumu un aizkaitinājumu, jo vīrietis, kurš zaudējis savu sievu - visu laiku sūkstās par dzīvi un ir neapmierināts, un nespēj aizmirst sievu. No vienas puses tās emocijas ir tik tīras un patiesas pret sievu un rodas pat žēlums pret šo vīrieti. gribas, lai viņš reiz saprot, ka cilvēkam ir tiesības būt laimīgam arī tad, kad laime liekas zaudēta. Bet no otras puses - viņš pārguļ ar katru sievieti, ar kuru to var izdarīt un pazūd tās viņa emocijas.
"Esmu uzticīgs savai sievai. Pat gulēdams ar citām sievietēm...", man tas liekas nievājoši.

tai pat laikā grāmatas beigās sāka veidoties cita aina. un ja godīgi - tā arī beidzās ar nodaļu, kurā man īsti netapa skaidrs - kas un kā? laikam atstājot vietu pašas fantāzijai.

grāmatā ir tik daudz personāžu, kuri ir svarīgi un nozīmīgi galvenā varoņa dzīvē un ikdienā un patiesībā - katrs no šiem personāžiem liek aizdomāties par tām ikdienišķajām lietām, kas ir aktuālas un nozīmīgas... un tomēr ikdienā aizmirstas.

tomēr vienu gan varu teikt - šī grāmata manī radīja interesi par taidži. labprāt, pameklētu vairāk info par to un iespējams izmēģinātu :)
"mieru var rast, neesot pasīvam. spēku iegūt - neesot agresīvam. ģimenes cilvēkam nav jāmētājas kā slinķim pa dīvānu. godīga sirds mīt veselā miesā."

Kad laiks ir apstājies

dievinu to sajūtu, kad esam ārzemēs. kad nesteidzīgi varam klaiņot pa ielām un vērot visu ierasto un neierasto. Kad mierīgi nobaudam kafiju, dzērienu vai pusdienas kādā āra kafejnīcā. Kad ir jāapsēžas parkā uz soliņa, jo kājās ir sagurums, vai vajag izlasīt kādu info ceļvedī, vai vienkārši gribas izbaudīt doto mirkli.

vienmēr neatņemama šīs manas sajūtas sastāvdaļa ir bijusi vietējie. Parasti es ievēroju tos vietējos, kas nesteidzīgi sēž kafūzī un bauda mirkli, vai tie, kuri sēž uz soliņa vai zālītē un lasa savu grāmatu. Un tos cilvēkus ievērojot, manī pašā rodas tā burvīgā miera sajūta.

taču, lai atpūtinātu nogurušās kājas un apmierinātu sava vēdera kaprīzes, iegāju pirmajā āra kafejnīcā Vecrīgā. apsēdos, pasūtīju savu tēju un risotto ar jūras veltēm un guvu to iemīļoto sajūtu, kas parasti pārņem esot ārpus mājām un ierastās vides.

likās, ka laiks ir apstājies. ka man nav nekādu problēmu un steigas, ka uz mani nekas vairs neattiecas - esmu tikai es un mirklis. un kad atnesa tos rīsus ar jūras veltām - atlika vien aizvērt acis un iztēloties okeāna šalkoņu un tveici, jo manas garšas kārpiņas mani aizveda atkal uz Portugāli.