Lidojums ar gaisa balonu iekļuva manā "wish-list" toreiz, kad sākumskolas vecumā pirmo reizi ieraudzīju debesīs lidojam to. Taču gadi gāja, es turpināju par to sapņot, bet nebija pietiekama iemesla tam vienreiz saņemties. Kad sāku plānot mūsu ceļojumu uz Turciju, es atradu elpu aizraujošus skatus - kur rītausmā virs burvīgajām Kapadokijas klintīm lido simtiem balonu. Un tad es vīram pateicu: "saki, ko gribi vai labāk nesaki neko - bet mēs Turcijā lidosim ar gaisa balonu!". Es sapratu, ka ir pienācis brīdis, kad nevar visu laiku atlikt un atlikt un tas ir jāizdara. Tā nu ieradušies Kapadokijā, mēs visai drīz devāmies meklēt kādu gaisa balonu kompāniju, kas piedāvātu mus izlidināt. Lieki piebilst, ka tur tās ir atrodamas ik uz stūra. Iemaksājām drošības naudu un bijām sajūsmas pilni par gaidāmo rītdienu. Ap plkst pieciem no rīta jau bijām vecpilsētā, kur mums bija norunāta tikšanās. Saule, protams, vēl nebija lekusi un pilsētā valdīja pilnīga tumsa. Lai arī pilsētiņa ir neliela, dzīvība tur kūsāt kūsāja - brauca simtiem ekipāžu, kas veda gaisa balonu grozus, brauca simtiem busiņu, kas savāca visus lidotgribētājus un simtiem citu apkalpes masīnu. Ar vārdu simtiem, es nepārspīlēju, jo vēlāk esot debesīs, mūsu gaisa balonu skaitīšana nojuka pie skaita 78 un skaidrs bija, ka visus ne tuvu neesam vēl saskaitījuši. :)
ieradušies vietā, kur mūs gaida pacelšanās, redzam, ka šur tur apkārt var redzēt gaisa balonus, kas jau pildās ar silto gaisu, citi baloni jau palēnām sāk celties gaisā. Mēs tikmēr baudam burvīgo skatu un vieglas brokastis ar karstu tēju, kamēr mūsu balons vēl pildās ar gaisu. Lieki piebilst, ka vēderā lido tauriņi un krūtīs sirds strauji sitās. Pienāk brīdis, kad balons ir pilnīgi piepūsts un gatavs pacelties, tad nu mums visiem ir jākāpj iekšā. Tajā brīdī nespēju noticēt, ka tiešām tas tūliņ notiks.... satraukums, bailes... un tad vienā mirklī kā viegla pūciņa, neskatoties uz to, ka grozā esam kādi 16 cilvēki. Balons tik viegli un nemanami ceļas gaisā - arvien augstāk un augstāk, līdz redzam daudz tālāk nekā saprāts spēj aptvert un zeme liekas pavisam tālu. Un tad jau sekoja lidojums, kurš sajūtu ziņā patiesībā līdzinājās tādai būšanai kādā augstā skatu tornī. Es nezinu, ko tieši es biju gaidījusi, bet man likās, ka būtu jābūt daudz citādākām sajūtām lidojot tur augšā. Elpa, protams, aizrāvās, bet tas viss no tā burvīgā skata, kad debesīs visapkārt ir simtiem gaisa balonu. Kad nāca laiks nolaisties mūsu mašīna jau bija piebraukusi klāt un balons piezemējās tieši precīzi piekabē (acīmredzot, lai novērstu liekas darbības), likās, protams, neticami, ka mēs varētu nolaisties uz piekabes, bet tas bija perfekti.
Tā nu lidojums bija beidzies un izkāpjot no balona groza, joprojām bija pacilājoša un viegla sajūta - it kā lidojot virs zemes. :) Man prieks, ka es to beidzot izdarīju un man prieks, ka tie gaisa baloni, kas pēc 2 nedēļām avarēja tieši tajā vietā nenotika mūsu lidojuma dienā vai iepriekš. :)
