Auto-foto orientēšanās

 kopš esmu iepazinusies ar šāda tipa atrakcijām no privātiem pasākumiem, gribēju piedalīties kādā idejiski līdzīgā publiskā masu pasākumā.
Un lapā http://www.autofotoorientesanas.lv/ ir atrodami datumi un maršruti, kad tiek rīkotas orientēšanās.
Neskatoties uz to, ka bija novembris un tajā dienā visu laiku bija slapjš sniegs - gan mirkām, gan pārsalām, no pasākuma ir tikai fantastiski pozitīvas atmiņas ar nelielu azarta un adrenalīna devu palikušas.

Vairāk par attēlu meklēšanu dabā patika tieši īpašie uzdevumi, kur bija vai nu konkrētā laikā jānopērk kukulis žūrijai (lieki piebilst, ka ap to laiku mēs atradāmies nekurines vidū), vai jādabū bilde ar piecām tortēm un vienu svecīti (iedomājaties, cik amizanti bija ieiet kāā lauku konditorijas veikalā un palūgt atļauju nofotografēt 4 kūciņas :D) vai arī dabūt īstu lauku vistas olu.

Nebeidzama jautrība un azarts visas dienas garumā garantēts!
Piedalīšos vēl :)

Zilie putni

Pirmo reizi šo Deivida V. Freidžera grāmatu "Zilie putni" izlasīju, kad man tikko bija kādi padsmit gadi (varbūt pat vēl nebija), toreiz, protams, vairāk šo grāmatu uztvēru kā tādu mīlestības stāstu vai kā atgādinājumu tam, ka ir jānotic Augstākiem spēkiem un jāmīl, taču šī grāmata laikam ir atstājusi manā dzīvē kādu dziļāku nozīmi, ja reiz tik agri esmu sākusi interesēties un aizdomāties par iepriekšējām dzīvēm, reinkarnācijām un karmām.
Bija vēl kāda reize pēdējo desmit gadu laikā, kad esmu pārlasījusi šo grāmatu un tikai vakar, kad pavasara studijas seminārā pieminēja šo grāmatu kā vertīgu, es atkal to uzmeklēju un vēlreiz pārlasīju un man bija sajūta, ka lasu to pirmo reizi. Jā, es atcerējos sīkas ainiņas no grāmatas, dažu notikumu gaitu - taču tā dziļā doma, kas grāmatā ir iekšā nāca pie manis kā no jauna.
Un man sķiet, ka šī grāmata sevī apkopo visus Alķīmiķus, OSHO, Šarmu, Tolli, Vīlmu un visus pārējos par kuriem esmu tikai dzirdējusi, bet vēl neesmu lasījusi. Šajā grāmatā ir tāds spēks un viss ielikts iekšā dažās lapās un īsā stāstā, kas citur ir malts atkal un atkal un citreiz tā arī nav radījis sapratni.
Man liekas, pat, ja esi skeptisks pret reinkarnācijām un Augstākajiem spēkiem un visu pārejo, gramatu tāpat ir vērts izlasīt, jo tā vienkārši māca būt labiem un mīlēt. Grāmata prasa mazāk kā 2 stundas, lai to izlasītu.


Ja kādam ir grūtības atrast šo grāmatu taustāmā formā - atradu, ka Edgars šo grāmatu ir pārrakstījis un devis iespeju ikvienam to lejupielādēt te, lai varētu izlasīt

"Tas nav nekas slikts - pateikt kādam , ka tu viņu mīli un ka tev ir labi kopā ar viņu. Mēs to jūtam bieži, taču nepasakām. Allaž atliekam uz vēlāku laiku. Dažkārt šis "vēlāk" nepienāk nekad. Ja kādu mīlam, tas jāpasaka. tas taču nemaz nav tik grūti, vai ne?"

Aerodium

Ļoti sens sapnis bija lidot ar aerodium. Kad beidzot vajadzēja aizvest mūsu ciemiņu Latvijā izbaudīt kko interesantu, bija iemesls piepildīt savu senu sapni.
Teikšu kā ir - ekspektācijas bija krietni lielākas par gala sajūtām. Bailes un satraukums pirms lidojuma bija ne pa jokam, taču pats lidojums - likās, ka vnk guļu kādā gultā uz vēdera :D .. nu tik vien cik tas baisais vējš pūš vaigos :D
Protams, ja sāktu lidot bez instruktora un mēģinātu veidot trikus, iespējams tad sākas īstais kaifs :)

 

53. Bioloģiskais vecums

Reiz kādā žurnālā lasīju par to, ka cilvēkam ne vienmēr bioloģiskais vecums atbilst viņa pasē rakstītajiem cipariem. Ka patiesībā cilveka organisms var justies gan daudz jaunaks, gan vecāks nekā ir faktiskie cilvēka gadi. Un izrādās, esot to iespējams arī noteikt.

Toreiz apņēmos, ka būtu tomēr savs patiesais vecums jānoskaidro.

Tagad, kad esmu sākusi nedaudz aizdomāties par veselību un apņēmusies dienā izdzert man nepieciešamo 2,1 l ūdens, iedomājos, ka būtu vērtīgi arī noteikt šī brīža bioloģisko vecumu, lai pēc kāda laika varētu to izdarī atkārtoti un cerēt, ka mana veselīgā domāšana ved pie kādiem rezultātiem.

Atceros, ka toreiz rakstā bija minētas kādas ierīces, kas to var izdarī. Pagaidām to nevaru atrast.

Tādēļ iesākuma aprobežošos ar ātriem testiem interneta vietnē.

Rekur pirmais tests apgalvo, ka man ir jau 36 gadi.

Par laimi tests dod arī dažus priekšlikumus, lai to samazinātu. Tiesa gan - nez cik tas tests ir patiess, jo izejot testam cauri vēlreiz un pirms atbildu uz katru jautājumu, piedomāju - ko es no sevis labākajā gadījuma varētu izspiest (piem. es varētu 4-6 stundu vietā, gulēt 7-9 stundas. Es varētu sākt katru rītu ēst brokastis, ko savlaik darīju un vairāk ēst svaigus augļus/dārzeņus.). Bet tā godīgi, tiešām apzinoties uz ko es varētu parakstīties - tādā gadījumā šis tests man piešķirtu tikai 5 gadus. Līdz ar to gribas nedaudz apšaubīt to.

Jebkurā gadījumā - vēl ir jānoskaidro, kur varētu tikt pie interesējošās ierīces un varbūt nedaudz precīzāk noteikti savu bioloģisko vecumu.

6. gaisa balons

Lidojums ar gaisa balonu iekļuva manā "wish-list" toreiz, kad sākumskolas vecumā pirmo reizi ieraudzīju debesīs lidojam to. Taču gadi gāja, es turpināju par to sapņot, bet nebija pietiekama iemesla tam vienreiz saņemties. Kad sāku plānot mūsu ceļojumu uz Turciju, es atradu elpu aizraujošus skatus - kur rītausmā virs burvīgajām Kapadokijas klintīm lido simtiem balonu. Un tad es vīram pateicu: "saki, ko gribi vai labāk nesaki neko - bet mēs Turcijā lidosim ar gaisa balonu!". Es sapratu, ka ir pienācis brīdis, kad nevar visu laiku atlikt un atlikt un tas ir jāizdara. Tā nu ieradušies Kapadokijā, mēs visai drīz devāmies meklēt kādu gaisa balonu kompāniju, kas piedāvātu mus izlidināt. Lieki piebilst, ka tur tās ir atrodamas ik uz stūra. Iemaksājām drošības naudu un bijām sajūsmas pilni par gaidāmo rītdienu. Ap plkst pieciem no rīta jau bijām vecpilsētā, kur mums bija norunāta tikšanās. Saule, protams, vēl nebija lekusi un pilsētā valdīja pilnīga tumsa. Lai arī pilsētiņa ir neliela, dzīvība tur kūsāt kūsāja - brauca simtiem ekipāžu, kas veda gaisa balonu grozus, brauca simtiem busiņu, kas savāca visus lidotgribētājus un simtiem citu apkalpes masīnu. Ar vārdu simtiem, es nepārspīlēju, jo vēlāk esot debesīs, mūsu gaisa balonu skaitīšana nojuka pie skaita 78 un skaidrs bija, ka visus ne tuvu neesam vēl saskaitījuši. :) 

 ieradušies vietā, kur mūs gaida pacelšanās, redzam, ka šur tur apkārt var redzēt gaisa balonus, kas jau pildās ar silto gaisu, citi baloni jau palēnām sāk celties gaisā. Mēs tikmēr baudam burvīgo skatu un vieglas brokastis ar karstu tēju, kamēr mūsu balons vēl pildās ar gaisu. Lieki piebilst, ka vēderā lido tauriņi un krūtīs sirds strauji sitās. Pienāk brīdis, kad balons ir pilnīgi piepūsts un gatavs pacelties, tad nu mums visiem ir jākāpj iekšā. Tajā brīdī nespēju noticēt, ka tiešām tas tūliņ notiks.... satraukums, bailes... un tad vienā mirklī kā viegla pūciņa, neskatoties uz to, ka grozā esam kādi 16 cilvēki. Balons tik viegli un nemanami ceļas gaisā - arvien augstāk un augstāk, līdz redzam daudz tālāk nekā saprāts spēj aptvert un zeme liekas pavisam tālu. Un tad jau sekoja lidojums, kurš sajūtu ziņā patiesībā līdzinājās tādai būšanai kādā augstā skatu tornī. Es nezinu, ko tieši es biju gaidījusi, bet man likās, ka būtu jābūt daudz citādākām sajūtām lidojot tur augšā. Elpa, protams, aizrāvās, bet tas viss no tā burvīgā skata, kad debesīs visapkārt ir simtiem gaisa balonu. Kad nāca laiks nolaisties mūsu mašīna jau bija piebraukusi klāt un balons piezemējās tieši precīzi piekabē (acīmredzot, lai novērstu liekas darbības), likās, protams, neticami, ka mēs varētu nolaisties uz piekabes, bet tas bija perfekti.
Tā nu lidojums bija beidzies un izkāpjot no balona groza, joprojām bija pacilājoša un viegla sajūta - it kā lidojot virs zemes. :) Man prieks, ka es to beidzot izdarīju un man prieks, ka tie gaisa baloni, kas pēc 2 nedēļām avarēja tieši tajā vietā nenotika mūsu lidojuma dienā vai iepriekš. :)

Madaras Gulbis personālizstāde

neesmu mākslas cienītāja un pazinēja, lielākoties uz mākslas darbiem paskatos - skaisti vai nav skaisti un viss... īpašas izjūtas no manis reti, kad varētu sagaidīt pie kāda mākslas darba. Taču šodien notika brīnums.
No rīta skrēju uz darbu pa vienu no saviem ierastajiem ceļiem, ar nodurtu galvu, skatoties zem kājām... un tad vienā no sānskatiem pamanīju skatologā kaut ko ļoti skaistu. Gribējās apstāties un paņemt to siltumu un maigumu, kas tur bija. Tā bija A.Sūnas mākslas galerija, kurā šobrīd notiek Madaras Gulbis personālizstāde "VASARA... sajūtas..." un darbs "Mežs", kas bija ielikts logā mani tiešām apbūra. Parasti pie līdzīgiem darbiem es nodomāju - "es jau arī tā varētu", tad pie šī darba gribējās pakavēties ar pusatvērtu muti. Brīinums ir viss, ko es varu pateikt. Un es pat nesaprotu, kas mani šajā darbā tik ļoti ir aizgrābis.. bet, ja es varētu atļauties, man tas mājās stāvētu pie sienas :)
Vienkāršiem vārdiem runājot - SKAISTI :)

bilde no mobilā telefona garām skrienot un no Madaras Gulbis lapas

Vientulība tīmeklī

Par pašu grāmatu daudz nestāstīšu - iepazīšanās interneta čatā, sarunas, atkarība vienam no otra, iemīlēšanās un satikšanās...

Lasīju šo Januša Leona Višņevska romānu un iesākumā ilgi gaidīju, kad man kļūs interesanti, sākumā šī grāmata mani nespēja aizraut. Beigas vispār labāk nebūtu lasījusi - pēdejo nodaļu vai vismaz Epilogu jau nu noteikti. Savukārt, pārējā grāmatas daļā es dzīvoju. Likās, ka izjūtu un piedzīvoju katru mirkli un niansi kopā ar varoņiem. Man pat liekas, ka brīžiem bija sajūta, ka dzīvoju citādāk, elpoju un skatos uz lietām citādāk.

Šī ir otrā Višņevska grāmata, ko es izlasīju un es šo rakstnieku sāku iemīlēt - dēļ inteliģences. Man patīk kā viņš bez mīlestības jūtām un pārdzīvojumiem pa vidu sniedz ļoti daudz noderīgas vai interesantas informācijas, it kā pilnīgi nesaistīti ar tēmu, tai pat laikā tik ļoti neatņemami no visa pārējā.

Taču pēc gramatas izlasīšanas manī radās daudz pārdomu. Vienmēr esmu skeptiski skatījusies uz jebkādiem sānsoļiem un dēkām, vēl jo vairāk - nesaprotu un neatbalstu cilvēkus, kas nomaina savas ilgstošās un stabilās attiecības, "kurās ir iestājusies rutīna" ar jaunu aizraušanos. Tajā ārprāta un iemīlēšanās fāzē neapjaušot, ka rutīna ar laiku iestājies arī jaunajās, tik ļoti skaistajās un romantiskajās attiecībās.
Un vai tas ir normāli visu laiku skriet pēc jaunas aizraušanās?
Taču šī grāmata man mazliet sagrozīja pamatu zem kājām un manu pārliecību, un nostāju. Jo man tagad ir radies jautājums par to, ka bieži dzīvojam un ikdienā samierinamies ar daudz ko. It kā ir lietas, kuras paciešam un pieņemam vienu dienu, otru. Nekas traks. Taču, ja skatās uz aizvadītajiem gadiem un dzīvi un tā visa ir aizvadīta ar vienu vienīgu samierināšanos ar domu, ka "viņš jau mani mīl", "viņš mainīsies" un citām līdzīgām.
Vai tas ir normāli? Vai tā nav izniekota dzīve ar sevis nemitīgu muļķošanu?

Kur ir tā robeža, kad jāpārstāj nemitīgi dzīties pēc kaut kā labāka, skaistāka un jāapstājas, jāatver acis un jāiemīl tas, kas man ir -  tepat un tagad. Un kur ir robeža, kad jāsaņemas, jāizkāpj no savas ierastās komforta zonas un jātiecas pēc kaut kā labāka.
Vai tāda robeža vispār ir? Un vai cilvēki parasti nedzīvo vienā vai otrā galējība un reti kurš spēj atrast līdzsvaru starp abām.

Varbūt ir jāaizmirst par to, ko citi teikts vai padomās un jāļaujas mīlestībai, bet varbūt otrs ir jāpieņem un jāiemīl tāds kāds tas ir. Kā nu tur īsti ir?

PIRMS ES AIZEJU GULĒT

Pēdējā laikā ir sanācis lasīt ne tikai vienkāršus un parastus romānus, bet katru ar savu sfecifiku un rozīnīti. Arī te tāds bija.
Šo S. Dž. Votsona grāmatu ar pirmo piegājienu neizdevās lasīt, jo grāmatas galvenais vadmotīvs ir sieviete ar amnēziju, kas katru rītu mostas un neko no vakardienas un iepriekšējām dienām neatceras, nepazīst savu vīru, utt... Nespēju iesākt lasīt šo grāmatu un pilnībā tai pieslēgties, jo, savulaik, redzētā filma "50 pirmie randiņi" neļāva man iztēloties to, kas ir grāmatā - viss, ko es lasīju, domās veda mani pie filmas kadriem. Taču ar otro piegājienu, atmiņas par filmu izdevās atslēgt un pilnībā nokļūt grāmatas varā. Stāsts nav tikai par to, ka sieviete no rīta neko neatceras no savas iepriekšējās dzīves un vīrs nu dara visu, lai liktu viņai justies droši, stabili un tikt skaidrībā ar notiekošo situāciju, stāsts ir par kaut ko daudz, daudz vairāk... Tas ir īsts psiholoģiskais trillers - brīdī, kad sākas sasprindzinājums, tas nepazūd līdz pat pēdējām lapām... tik daudz jautājumu, tik daudz neziņas un pavērsieni, kas pārsteidz.

La Cucina

Šī Lilijas Praeras grāmata La Cucina jeb Virtuve ir kaislīgs un interesants romāns, es tik īsti nezinu kā pareizāk teikt - kaislīgs vārda tiešajā nozīmē vai vairāk tomēr kaislīgs uz ēdienu.
Pilnīgi noteikti iesaku šo grāmatu izlasīt tiem, kam ir iestājies panīkums un apnikums uz ēst gatavošanu, jo, lasot šo grāmatu un iztēlojoties tos eļļā šprakstošos sīpolus uz karstā pannas vai to galvu reibinošo smaržu, kas tik spēcīgi aprakstīta, ka liekas - jau no vārdiem vien var paēst. Lasot šo grāmatu, lai cik vēls bija pārnākot mājās, uzreiz gribējās ķerties pie kāda garšīga ēdiena pagatavošanas. Grāmata mani ļoti iedvesmoja uz ēst gatavošanu un ja vēl gribas pasapņot par Sicīliju, tad vispār grāmata ir ideāla lasāmviela. Protams, grāmatā netrūka arī seksuālu kaislību, mīlestības un citu pārdzīvojumu.
Uz labu laimi atvērta lapaspuse un jau kaislīgs, garšīgs citāts priekšā.
"Sapildījuši zivs gabalus ar garšaugu maisījumu, mēs likām tos pannā, kur jau iepriekš bijām apcepuši sīpolus. Kad nu vēl to visu papildinājām ar tomātiem, baltvīna etiķi un raudeni, no čurkstošās pannas sāka virmot augšup vesela aromātu buķete. Un reibinošais smaržu kokteilis uzbudināja salkstošo, nogribējušos pavāru kaislības."

ISTABA

Teikšu  godīgi. sen nebiju lasījusi tik lielisku grāmatu, es pat īsti nezinu, ko par to uzrakstīt, jo nez vai spēšu atrast vāŗdus tam, cik pārsteidzoša un oriģināla man likās šī grāmata. Emma Donohjū ir radījusi lielisku un patiesībā pat grūti aptveramu darbu. Domāju, ka pat tad, ja man rastos ideja par galvenajiem notikumiem un situāciju, es nedomāju, ka spētu visu noraksturot tik patiesi un pārsteidzoši.
Grāmata sastāv no piecām nodaļām, no kuram katra ir pilnīgi atšķirīga, taču tai pat laikā tās katra atsevišķi un kopā veido vienu vienotu grāmatas stāstījumu.
1. nodaļu iesaku izlasīt tiem, kam ir mazi bērni, lai mēģinātu izprast savas mazās atvases un iemācītos saskatīt prieku mazajos un neparastajos sīkumos kopā ar viņiem
2. nodaļa savukārt, ir pāsteidzoša ar to, ka sašķoba lasītājam zem kājām pamatus un apgriež faktus kājām gaisā. Faktus, kas nekad īsti nav bijuši fakti, bet lasītāja domāšana tos ir pieņēmusi kā vienīgos un pašsaprotamos.
3. nodaļa ir tiem, kam patīk nervus kutinošs sižets, sajust satraukumu un lasīt, lasīt tik ilgi, kamēr netop skaidrs - kā nu viss beigsies un atrisināsies.
4. nodaļa ir neticama un vienlaikus tik ļoti, ļoti izjūtama.
5. nodaļa ir ikvienam no mums, lai paskatītos uz lietām mums apkārt no cita skatupunkta. Un uzdotu kādu jautājumu par it kā pašsaprotamām lietām, bet tai pat laikā neizskaidrojamām.

Par pašu sižetu es labāk neteikšu ne vārda, jo varbūt kāds šo grāmatu gribēs vēl izlasīt - soli pa solim :)

Talka

Atceros bērnību, rudenī vai pavasarī bija brīvdienas, kad nācās agri celties, vilkt virsū vecās, netīrās drēbes, lai dotos palīdzēt lauku darbos. Vislabāk atmiņā stāv rudens kartupeļu talkas, kad nācās rāpot pa uzrušināto melnzemi un lasīt kartupeļus, pa vienam liekot iekšā spainī un tā bezgalīgi - kartupeli pēc kartupeļa, spaini pēc spaiņa, vagu pēc vagas.
Kad likās, ka tik daudz jau izdarīts, izrādās, ka pat vaga nav pusē vēl, un tā atkal un atkal.
Toreiz tās likās tīrās mocības. Taču gadiem ejot, laikam bija svarīgākas lietas par talkām un tās izzuda.
Tagad ar tiem rudens darbiem, kartupeļu un citām lauku darbu talkām man saistās nostaļģiskas atmiņas. Gribētos to visu vēlreiz izbaudīt. Tādēļ arī vēlmju sarakstā parādījās punkts - kartupeļu talka. Nebija gan obligāti kartupeļu talkai tai jābūt, vnk nezināju kā īsumā aprakstīt talku, kas nebūtu lielā pavasara tīrīšanas talka, bet gan šāda - rudens ražas novākšanas talka.
Tā nu kādu dienu, kad bijām aizbraukuši līdz laukiem, pēc Mēness kalendāra iekrita diena, kad janovāc sīpoli un es tiku pie savas rudens ražas talkas. Rāvām sīpolu pēc sīpola, vagu pēc vagas - vairākas kaudzes ar sīpoliem, kurus vēlāk vajadzēja apgriezt un salikt maisos vai ķerrā.
Šoreiz, protams, vagas nelikās tik garas un nebeidzamas - varbūt tāpēc, ka tādas arī nebija, taču gandarījuma sajūta, kas pārņem pēc padarīta darba ir fantastiska... un darbi svaigā gaisā ar nostaļģisku piesitienu ir jo īpaši patīkami :)
Tā nu - uzskatu, ka savu 10. punktu "kartupeļu talka" varu droši atzīmēt kā izpildītu - vienkārši tāpēc, ka mazliet nepareizi tas bija ierakstīts :)

Jaunas velmes, jauni termiņi

Un nu ir gatavs arī mans jaunais saraksts

1.       izbraukt ar suņu pajūgu

2.       zemūdene

3.       aerodium

4.       izbaudīt īstu pirts rituālu

5.       niršana

6.       gaisa balons

7.       ūdensmotocikls

8.       Magnēts

9.       Vēžot

10.   kartupeļu talka

11.   izbraukt caur Vecrigu ar velorikšu vai vilcieniņu

12.   pikniks uz jumta

13.   paraplāns

14.   dimantu rakšana/pulēšana

15.   ekskursija Vecrīgā

16.   izbraukt ar bokartu

17.   nobraukt bobsleja trasē

18.   aizbraukt kruīzā uz Roņu salu

19.   pasēdēt ceļamkrānā

20.   pabraukt ar vilcienu Mašīnista kabīnē

21.   pusdienot "debesīs"

22.   noskatīties regbiju

23.   Positivus festivāls

24.   Zvejnieksvētki

25.   ledus viesnīca

26.   ziemeļblāzma

27.   helicopters

28.   krio sauna

29.   izvēlēties punktu uz Latvijas kartes un turp aizbraukt (atrast, ko apskatīties)

30.   bļitkot

31.   sadūšoties un izbaudīt tantras masāžu

32.   apceļot Latvijas bākas

33.   izbaudīt čigānu pirti

34.   piedalīties stopēšanas sacensībās

35.   doties svētceļojumā

36.   klausīties kādu koncertu/festivālu no laivas/jahtas...

37.   auto-foto orientēšanās

38.   dejot

39.   bilžu apstrāde

40.   iemācīties vadīt motorlaivu

41.   iemācīties slēpot

42.   iemācīties peldēt

43.   apgūt jaunu valodu

44.   iemācīties masēt

45.   mācīties interjeru

46.   noorganizēt fotoorientēšanos

47.   fotoizlase

48.   ar krītiņiem uzzīmēt kko uz zemes

49.   piedalīties vīnogu novākšanas svetkos

50.   CS verified member

51.   iesēsties vilcienā un aizbraukt kkur

52.   apgūt vai vismaz pamēģināt taidži mākslu

53.   noteikt savu bioloģisko vecumu

54.   siet (pagatavot) sieru

55.   1 dienu pavadīt klusējot, meditējot, lūdzo Dievu, lasot garīgu literatūru, bez mobilā un datora, utt

56.   pārliecināties par camera obscura darbību uz savas ādas

57.   noskatīties 50 neredzētas filmas no IMDb labākajām

58.   safotografēt 101 portretu

59.   izveidot savu labāko filmu DVD izlasi (Good Year, Eat Pray Love, Amelie, Mama Mia, Burlesque, RIO...)

60.   izveidot kontu ar savām fotogrāfijām

61.   nopirkt sev puķes

62.   sataisīt drēbju pakaramajiem vienotu stilu

63.   apkopot bāku foto pie kurām esmu pabijusi

64.   izveidot savu garšaugu dobi

65.   izveidot dziesmu izlasi

66.   aizsūtīt mammai ar kurjeru ziedus tāpat vien

67.   apmeklēt nakts tirgu

68.   uztaisīt savām šallēm pakaramo

69.   piešūt zaļai kleitai pērlītes

70.   sataisīt visas fotogrāmatas

71.   izlasīt fotoaparāta tehnisko grāmatiņu

72.   apmeklēt kādus vīnziņu kursus

73.   apmeklēt kādu ēst gatavošanas semināru

74.   apmeklēt kādu antikvariātu

75.   pagatavot 10 lietas pašai no šīs vai šīs mapītes, vai vismaz iedvesmojoties no tām

76.   fotoattīstīšana

77.   Antarktīda

78.   Asia trip

79.   Paradīzes sala

80.   Aija Madridē

81.   Korsika

82.   ar meitenēm aizlidot kkur vnk atpūsties

83.   Baikāls

84.   Camino de Santiago

85.   Irija

86.   Austrija - Green Lake

87.   restorāns Sv. Trīsvienības baznīcas tornī Jelgavā

88.   EcoGathering restorāns

89.   Islande hotel terase

90.   Galleria Riga terase

91.   Café  Fazenda

92.   Izlasīt “Good Year”

93.   Izlasīt "četras vienošanās" Dons Migels Rizs

94.   Izlasīt "Žēlastība un rakstura nelokāmība" Kens Vilbers

95.   Izlasīt "Mīlas meistars" Dons Migels Rizs

96.   Izlasīt

97.   "Ieelpo laimi un mīlestību"

98.   Statīvs

99.   iRobot

100.  epilatoru ar pulsējošu gaismu

101.  objektīvs

kad paiet 1001 diena

Tā (dziļi ievelku elpu un gari nopūšos)!
Nespēju noticēt, ka ir pagājusi 1001 diena, kopš sastādīju sarakstu ar lietām, kuras vēlos šo dienu laikā realizēt... un nespēju noticēt tam, cik ļoti esmu mainījusies un mainījušies apstākļi man apkārt, manas domas un vēlmes.
Tik daudz kas patiesībā nav izdarīts - laika, naudas, iespēju un vēlmju trūkuma dēļ. Jocīgi, bet ir lietas, kuras nemaz vairs nevēlos darīt.
Patiesībā ir milzīgs prieks par to, ka tāds saraksts tika sastādīts, jo visticamāk, ja nebūtu tā saraksta, es joprojām tikai domātu par to, ka vajag izbraukt ar kartingiem, aizbraukt uz Mežakaķi vai izbraukt ar fantastisko kanāla laiviņu, bet neatrastu tam laiku un nemitīgi nobīdītu uz nezināmo un tālo nākotni. Bet dzīvojam taču mēs tieši šodien! Ja nebūtu šī saraksta, es domāju, ka es joprojām nebūtu ne reizes dzīvē iedevusi naudu kādam ielu muzikantam, tikai tāpēc vien, ka liekas - ko tad es ar savām kapeikām.
Vēl pateicoties sarakstam, esmu sākusi katru dienu bildēt. Protams, gadās slinkie periodi, taču kopumā ņemot, katru dienu tomēr sanāk pa bildei, nu jau trešais gads. Un ir tik interesanti pašai patīt atpakaļ to blogu un paskatīties bildes. Tas ir kā albums ar ikdienas gaitām un sīkumiem, jo parasti albumos jau liek tikai īpašus notikumus, bet te ir mana dzīve un ikdiena.
Protams, lielākie sasniegumi pa šo laiku ir bijuši mani abi puikas, maģistra grāds, autovadītāja tiesības - grūti gan spriest, bet domāju, ka ar šiem punktiem būtu tikusi galā arī tad, ja nebūtu bijis saraksts.

Ejot cauri sarakstam, saprotu, ka manus punktus var iedalīt trīs daļās - izpildītie, neizpildītie un tie, kas daļēji ir pildīti vai tie, kuru izpildīšanas faktu ir grūti konstatēt, jo tas ir stiepjams jēdziens.
Es tad arī visu sarakstu saliku trīs kolonās, lai vieglāk pārskatāms.

IZPILDĪTAS	PILDĪTAS	NEIZPILDĪTAS
Šokolādes masāža	1x gadā tematisks pasākums	gaisa balons
gulēt ar Rūdi zem zvaigznēm	10 geocach (tikai 2)	zemūdene
Mežakaķis	1x mēnesī vakars sveču gaismā	aerodium
kartingi	1x mēnesī uzrakstīt vēstuli ar roku	fotoattīstīšana
joga	1x mēnesī izlasīt grāmatu	niršana
meditācija	šūt	ūdensslēpošana
mandalas	bilžu apstrāde	ūdensmotocikls
pilates	ģenerālā mantu kārtošana	Magnēts
fotokonkurss	ceļojumu apraksti	vēžot
teleskopā zvaiznes vērot	fotogrāmatas	kartupeļu talka
kanāla laiva	izlasīt fotoaparāta instrukciju	nakts laivā
Gūtenberga terase	manu foto izlase	pikniks uz jumta
Rozengrāls	māja/vasarnīca	paraplāns
dažas dienas laukos	objektīvs	dimantu rakšana/pulēšana
dejot lietū/lēkāt pa peļķēm	autofotoorientēšanās	Indija
hokeja spēle arēnā		Antarktīda
" Breakfest at Tifany's"		Austrālija
"Into the Wild"		Asia trip
teātri, koncetri, izstādes...		Paradīzes sala
reizi 2 mēnešos pazvanīt uz Kūkām		U2 koncerts
1x mēnesī pastaigāties		Kuba
1x nedēļā kko nofotografēt		Aija Madridē
maģistra grāds		aizvest vecmammu uz ārzemēm
fotokursi		futbola spēle
DIY kursi		1x mēnesī nosūtīt pieteikumu uz ārzemēm
tiesības		jāt
zobi		vadīt motorlaivu
redze		deju nodarbības
kļūt par vecākiem		iemācīties slēpot
uztaisīt kalendārus		iemācīties peldēt
pagatavot karsto šokolādi		vācu vai spāņu valoda
mērķu blociņš		iemācīties masēt
pastkaršu stends		party talker
samontēt filmas		CS verified member
uzcelt sniegavīru		noorganizēt fotoorientēšanos
brīvdabas kino		ekskursija Vecrīgā
iedot naudu ielu muzikantam		bezpilotprojekts
pikoties		vecā vabolīte
uztaisīt ziepes		pasīvā māja
WiFi		velosipēdi
video kamera		bāka
zibspuldze		darbs ārzemēs
nākamais 101 lietas saraksts
ziedot 2 Ls par katru neizpildīto punktu

Tātad 42% neizpildīti (12 no tiem vairs nemaz neliekas aktuāli un interesanti), 43% izpildīti un 15% daļēji izpildīti. Teorētiski varētu pat teikt, ka 58% ir pildīti vai izpildīti. Un nav jau nemaz tik traki. Taču esmu sapratusi, ka nevajag uz rītdienu atlikt to, ko varam izdarīt šodien.